Attēlā - Rikardo Muti
 
Mūzika
15.06.2017

Vēl nebijusi slavenība Dzintaru koncertzālē

Komentē
0

Jaunizveidotais fonds "Baltijas muzikālās sezonas" savu darbību sācis ar vērienu, pievienojoties tiem koncertu organizētājiem, kuri šovasar uz Dzintaru koncertzāli ataicinājuši izslavētus ārzemju interpretus un līdzvērtīgus panākumus guvušus latviešu māksliniekus. Jūrmalā tuvākajā laikā uzstāsies Deniss Macujevs, Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Džošua Bells, bet pirmais no šīs plejādes uz Latviju atbraucis mūziķis, kurš šeit līdz šim vēl nav bijis, – itāļu diriģents Rikardo Muti. Viņa muzikālie nopelni ir vispārzināmi – 1941. gadā dzimušais mākslinieks stājies Londonā bāzētā Filharmonijas orķestra vadībā pēc Oto Klemperera, Filadelfijas Simfoniskā orķestra vadībā – pēc Jūdžīna Ormandi, 2010. gadā kļuvis par Čikāgas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu, veselus deviņpadsmit gadus bijis Milānas "La Scala" operas mākslinieciskais vadītājs, regulāri strādājis Zalcburgas festivālā un sadarbojies ar Vīnes Filharmonijas orķestri. Arī ar Latvijas Radio kori tā daudzajās ārzemju koncertturnejās, arī ar Egilu Siliņu, Marinu Rebeku, Aleksandru Antoņenko, un tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kādēļ fondam "Baltijas muzikālās sezonas" izdevās Rikardo Muti ieinteresēt ar aicinājumu uzstāties Latvijā. Dzintaru koncertzālē diriģents ieradās ar Luidži Kerubīni Jauniešu orķestri, un ilgi gaidītais koncerts izskanēja 2017. gada 3. jūnijā.

Šis notikums atsauca atmiņā vairāku citu slavenību uzstāšanos – Zubina Mehtas un Izraēlas Filharmonijas orķestra koncertu Dzintaros 2015. gadā un Antonio Papāno vadītā Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra koncertu Latvijas Nacionālajā operā un baletā 2013. gadā, kur solists bija jau iepriekšminētais vijolnieks Džošua Bells. Arī repertuāra dēļ – Zubins Mehta līdzās Riharda Štrausa un Arnolda Šēnberga mūzikai bija izvēlējies Pētera Čaikovska Sesto simfoniju, bet Antonio Papāno un Džošua Bells – Čaikovska vijoļkoncertu, turpretī Rikardo Muti tagad: krievu meistara Piekto simfoniju. Arī ielūkošanās Dzintaru koncertzāles vēsturē liecina, ka tieši Čaikovska lielās simfoniskās partitūras pasaulslavenie viesdiriģenti un viņu izcilie latviešu līdzgaitnieki repertuārā iekļāvuši sevišķi regulāri gan padomju laikā, gan vēl agrāk, līdz ar to Rikardo Muti šeit tikai turpinājis tradīcijas. Nekādus pārsteigumus nenesa arī koncerta pirmā daļa, kurā skanēja Džuzepes Verdi un Franča Šūberta mūzika, apstiprinot nojautu, ka Rikardo Muti viesošanās patiesā vērtība atklāsies tikai pēc pārtraukuma Čaikovska simfonijas interpretācijā. Tā arī notika, un viss pasākums kopumā tādēļ raisīja ne tikai spožus un aizraujošus iespaidus, bet arī vienu otru skarbāku jautājumu.

Jau koncerta sākums ar Džuzepes Verdi uvertīru operai "Nabuko" apstiprināja, ka Rikardo Muti, tieši tāpat kā viņa vienaudzis Zubins Mehta, nebūt neatrodas radošās karjeras norietā un spēj klausītājus pārliecināt tikpat lielā mērā kā pirms piecdesmit gadiem. Un "Nabuko" uvertīrai sekojošais Šūberta Ceturtās simfonijas lasījums apliecināja, ka itāļu diriģents jebkurā koncertā, lai arī kur tas notiktu, tiecas uz atskaņojuma ideālu – mūzikas temporitma izklāsts, dinamiskā virzība, dramaturģiskā arhitektonika tika īstenota ar apbrīnojamu precizitāti, priekšnesuma gaitā iesaistītie mākslinieki muzicēja ar iespējami augstu koncentrēšanās pakāpi, un orķestris uz diriģentu neapšaubāmi varēja ikkatrā brīdī paļauties. Var diskutēts, vai ar to pietika, lai Dzintaru koncertzālē sasniegtu interpretācijas virsotnes, – lai arī nav iemesla apšaubīt Luidži Kerubīni Jauniešu orķestra un katra atsevišķa tā dalībnieka profesionālo sagatavotību, tas bija un palika jauniešu orķestris ar ierobežotu pieredzi un redzesloku. Šūberta simfonijas atskaņojumā tad arī uzskatāmi iezīmējās ar šādiem spēkiem veidotās interpretācijas spilgtākie un ne tik saistošie vaibsti – orķestra stīgu grupa un viss koka un metāla pūšaminstrumentu ansamblis muzicēja saliedēti, intonatīvi tīri un tembrāli izkopti, tomēr skanējumam pietrūka izteiktākas individualitātes un dzīvīgāku nianšu. Otrkārt, pati mūzikas izvēle Šūberta simfonijas uztverei konkrētajos apstākļos nenāca par labu. Jā, diriģents bija darījis ļoti daudz – varbūt pat visu iespējamo –, lai diferencētu skaņdarba emociju spektru, radītu harmonisku un viengabalainu mākslinieciskās dramaturģijas ritējumu un atklātu komponista mūzikas valodai un estētikai atbilstošu stilistisko veidolu. Taču brīvdabas koncertzāles akustikā visi detalizētie kamerstila vijumi un izsmalcinātās gradācijas lielā mērā izkliedējās, nonivelējot priekšstatu par Šūberta jaunrades oriģinalitāti un radot sajūtu par klausītāja klātbūtni pārmēru klasiska četrdaļu cikla atspoguļojumā. Iespējams, mazāka apjoma slēgtā koncertzālē un ar pieredzējušāku orķestri Rikardo Muti būtu izdevies akcentēt Šūberta skaņuraksta dramatiskākos rakursus, taču vismaz šoreiz komponista Ceturtās simfonijas atskaņojums izsauca vienīgi asociācijas ar otrās šķiras Mocartu.

Kā zināms, Volfgangu Amadeju Mocartu dievināja ne tikai Francis Šūberts un viņa laikabiedri, bet arī Pēteris Čaikovskis, taču krievu ģēnija mūziku nu reiz nevar sajaukt ne ar ko citu. It īpaši viņa brieduma gadu opusus – Ceturto, Piekto, Sesto simfoniju, kuras Latvijā spēlē bieži, parasti ar labiem panākumiem, un 3. jūnija koncerts nebūt nebija izņēmums. Un tieši šeit dzirdamais lasījums Čaikovska Piektajai simfonijai aicināja salīdzināt Rikardo Muti personību ar divus gadus iepriekš komponista Sestās simfonijas interpretācijā iepazīto Zubinu Mehtu, secinot, ka abos gadījumos Čaikovska vispārzināmās partitūras ir attīrītas no vēsturiskajiem uzslāņojumiem, sniedzot emocionāli pārliecinošu, mākslinieciski iedarbīgu, individualizētu un tajā pašā laikā ar oriģinālo koncepciju un vēstījumu saskanīgu versiju. Kas, protams, ir labākais pierādījums abu meistaru pelnītajai slavai un atzinībai.

Līdz ar to Dzintaru koncertzālē 3. jūnija vakarā, tāpat kā 2015. gada 20. augustā, Pētera Čaikovska mūzikas interpretācija saistīja neatslābstošu uzmanību un daudzējādā ziņā aizrāva. Rikardo Muti skatījumu uz Čaikovska Piekto simfoniju nekādi nevarētu saukt par īpaši konvencionālu – necenšoties priekšplānā izvirzīt asus dramatiskus afektus, diriģents veselus mūzikas posmus virzījis lēnākā plūdumā, nekā ierasts, citām epizodēm savukārt piešķirot vēl jo jūtamāku psiholoģisku atklāsmju svaru. Šķiet, ka Rikardo Muti savā interpretācijā nolēmis paskatīties, kas tad šajā Čaikovska simfonijā īsti slēpjas aiz kaismīgajām jūtu vētrām un tradicionālā priekšstata par romantiska varoņa sadursmi ar sabiedrību un paša likteni, – un ieraudzījis daudzdimensionālu eksistenciāla rakstura vēstījumu, ko arī iedzīvinājis rūpīgi, krāšņi un kolorīti. Ar tādu konceptuālo ievirzi un satura niansēm, kas Čaikovska opusa atspoguļojumu drīzāk saista nevis ar Rahmaņinova vai Mālera mākslu, kā būtu ierastāk, bet gan ar Brāmsa vai pat Šūmaņa simfoniju pasauli. Un atkal jāteic – paturot prātā, ka tas ir jauniešu orķestris, atskaņojums bija ļoti, ļoti labs. Orķestra mūziķi uz Rikardo Muti iecerēm nešaubīgi atsaucās, un diriģentam nenācās raizēties par to, ka tembrāli dinamiskā balansa slīpējumā pēkšņi parādītos kādas plaisas; visa orķestra priekšnesums no pirmajām vijolēm līdz pat timpāniem priecēja ar melodisko līniju, ritma un harmonisko vertikāļu prasmīgu atainojumu; visu interpretācijas dalībnieku muzikālā izjūta bija tik plastiska un atraisīta, ka neviens no stīgu vai pūšaminstrumentiem neaizēnoja citus. No otras puses, retrospektīvs atskats tomēr lika secināt, ka Čaikovska Sestās simfonijas interpretācija izrādījusies pārāka Izraēlas Filharmonijas orķestra mūziķu radošā brieduma dēļ; un, lai arī cik lielā mērā Rikardo Muti diriģenta žesti būtu precīzi un iepriekš izsvērti, katras frāzes agoģiku un no tās izrietošo tēlainību viņš priekšā parādīt nevar, tā ikvienam orķestra māksliniekam jāizdomā pašam.

Koncerta galvenā problēma tomēr nav meklējama atskaņotāju profesionālā līmeņa nepilnībās – gluži otrādi, savā ziņā ir pat ļoti simpātiski, ka Rikardo Muti uz šejieni atbrauca nevis ar Čikāgas Simfonisko orķestri vai kādu citu panākumiem un tradīcijām bagātu muzikālo vienību, bet gan ar Luidži Kerubīni Jauniešu orķestri, ar jauniem, talantīgiem māksliniekiem. Taču tādā gadījumā vēl jo vairāk jājautā – kā gan tas nākas, ka koncerta programma atkal bija tik rutinēta un iepriekšparedzama, bez kādas iniciatīvas izvēloties ātrāko un vieglāko standartvariantu? Pirmām kārtām jau – solīto "vairāku Džuzepes Verdi skaņdarbu" vietā izskanēja tikai viens. Un, atklāti runājot, tāda mūzika kā "Nabuko" uvertīra ir stipri viduvēja un bezpersoniska, par to atceras tikai tādēļ, ka to sarakstījis "Rigoleto", "Traviatas" un "Aīdas" autors, un ārpus Itālijas agrīnā Verdi darbus spēlēt diez vai ir vērts. Otrkārt, kādēļ šādā koncertā neskanēja latviešu mūzika? Tā būtu varējusi lieliski aizstāt Dzintaru koncertzāles akustiskajai telpai maz piemēroto Šūberta Ceturto simfoniju, un šādam nolūkam noderētu daudzas no Jāņa Ivanova, Ādolfa Skultes, Gundara Pones, protams, arī mūsdienu autoru partitūrām, sekmīgas izvēles gadījumā veidojot arī pilnvērtīgu dialogu ar Čaikovska simfoniju. Un šādā kontekstā vēl jo vairāk dīvaini, ka netika izmantota iespēja koncertam piesaistīt kādu no ievērojamākajiem latviešu solistiem, un jāatgādina, ka Dzintaru koncertzālē vēl iepriekšējā vakarā uzstājās viens no viņiem – Vestards Šimkus. Otra garām palaista iespēja – ja reiz programmā nav latviešu komponistu darbu, tad tas būtu izskaidrojams ar to, ka viesmākslinieki nolēmuši iepazīstināt šejienes publiku ar kāda 21. gadsimta itāļu komponista jaunradi. Atkal nekā. Un, galu galā, arī 20. gadsimtā itāļu mūzikā radītas šādas tādas vērtības – neviens jau sen nejustos pārsteigts par Otorīno Respīgi simfonisko partitūru atskaņojumiem, īsti vietā būtu arī atgādinājums par Luidži Dallapikolas daiļradi, Luidži Nono meistardarbiem, Ferručo Buzoni vēlīnajiem opusiem. Un vēl jau var skatīties senaizmirstu partitūru virzienā – ja Kerubīni mūziku Latvijā nespēlēja Luidži Kerubīni orķestris, kurš tad to darīs?

Rezumējot – tāds koncerts kā Rikardo Muti vadītā orķestra viesošanās atkal liek apcerēt jautājumu: cik lielā mērā šāda tipa notikums vispār ir mākslinieciskas dabas? Varbūt tas ir nevis muzikāls, bet gan tikai sociālantropoloģisks fenomens? Tāpat arī – kam šādi koncerti īsti ir adresēti? Lumpeņiem, kas aplaudē starp simfonijas daļām? Bet varbūt mūziķiem, kuri jau tāpat saprot, ka Šūberta simfonijas jāklausās Lielajā ģildē vai Cēsu koncertzālē, nevis Dzintaros, un kuri ir atbraukuši paskatīties uz pasaulslavenu, Latvijā vēl nekad nebijušu diriģentu kā uz novecojušu cirka mākslinieku? Varbūt vēl kādai trešajai auditorijai, kurai, iespējams, neviens vēl nekad nav papūlējies uzdot jautājumu, kādēļ viņi ir izlēmuši pirkt biļetes uz koncertu – nevis uz teātra izrādi – vai doties uz restorānu un ko tieši viņi no koncerta sagaida? Var jau būt, ka neviens profesionāls atskaņotājmākslinieks šādu jautājumu lokā neiedziļinās, ka viņiem galvenais ir nospēlēt kādu no divdesmit standartrepertuāra gabaliem un tad steigšus doties uz citu valsti, uz citu pilsētu, kur nākamajā vakarā viņi spēlēs tieši to pašu. Jautājums tikai – ar ko tādā gadījumā viņi atšķiras no profesionāliem pavāriem, galdniekiem vai parūku meistariem?

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!