Foto: Unsplash.com
 
Redakcijas sleja
01.06.2020

Vēl nav pienācis laiks svinībām

Komentē
0
Saglabā

Ir 1. jūnijs, un, ja viss būtu nedaudz citādi, pasaule ar dažādiem vērienīgiem klātienes pasākumiem sāktu svinēt Praida mēnesi. Iespēju tajā piedalīties būtu daudz, piemēram, tepat kaimiņos, Igaunijā, notiktu "Baltijas praida" nedēļa, kas, kā ierasts, vainagotos ar līksmu gājienu, prieku un kopābūšanu.

Tagad gan tiksimies tikai pēc gada – šoreiz atkal Rīgā. Tas priecē, tomēr nepamet doma, ka gan Igaunijai, gan lielākajai daļai pārējās Eiropas ir vairāk iemeslu svinībām nekā mums – Latvija turpina atrasties "Varavīksnes indeksa" lejasgalā un pēc pēdējiem datiem starp Eiropas Savienības valstīm sliktāka situācija LGBT līdztiesības jomā ir tikai Polijā. Iemesls šai ilgstošajai un bēdīgajai līderībai nav vienīgi tiesisko regulējumu trūkums un Saeimas noraidītā partnerattiecību iniciatīva. Nē – lai kādu mānīgu iespaidu radītu atrašanās "Satori" lasītāju un citu līdzīgi domājošu cilvēku lokā, kur naidu un diskrimināciju lielākoties sanāk novērot drošā attālumā un interneta komentāru formā, cipari man atgādina, ka realitāte ir cita – kā liecina "Varavīksnes indeksa" ziņojums, pērn "Mozaīka" saņēmusi informāciju par 29 naida noziegumiem, tostarp fizisku izrēķināšanos, šantāžu un dedzināšanu. Biedējoša statistika, kam vajadzētu satraukt ikvienu, kurš vēlas dzīvot drošā sabiedrībā.

Pagājušajā nedēļā piedalījos protestā pret Marsa parka apbūvi. Kāds no žurnālistiem, uzzinājis, ka nedzīvoju Teikā, vaicāja, kāpēc piedalos piketā. Un tiešām, es sāku domāt: kāpēc? Galu galā, Teikā lielākoties pagados vien caurbraucot un kā centra iemītniecei man tepat rokas stiepiena attālumā ir gan Vērmanes dārzs, gan Ziedoņdārzs un Grīziņkalns. Iemesli, protams, ir vairāki, taču vienlaikus tas ir arī nedaudz egoistisks solidaritātes žests, jo tikai šādi veidojas saiknes, kas uztur savstarpēji atbalstošu kopienu – kopienu, kas ir daudz plašāka par draugu un paziņu loku un kas, iespējams, iedziļināsies un atbalstīs brīdī, kas tas būs nepieciešams man. Vairāk nekā 15 000 līdzīgi domājošu cilvēku parakstījās pret Marsa parka apbūvi un vairāk nekā 10 000 – par partnerattiecību likumprojektu, kas īpaši svarīgs viendzimuma pāru drošībai. Pati nebūdama piederīga LGBT kopienai, arī es biju starp šiem cilvēkiem, un tieši šis apstāklis man liek izjust piederību un drošības sajūtu vairāk nekā valstiska mēroga patriotiskas akcijas.

Rakstot šo sleju, atcerējos arī nesen tiešsaistē redzēto šveiciešu teātra režisora Milo Rau iestudējumu "Mēģinājums. Teātra vēsture(s) (I)", kas teātra valodā rekonstruē plašu publicitāti iemantojušu, homofobisku motīvu ierosinātu slepkavību Beļģijā. Izrādes sākumā viens no tās dalībniekiem saka: teātrī viņam visvairāk patīk priekškara pacelšanās pēc traģēdiju uzvedumu beigām, kad aktieri atkal ir viņi paši un "upuri" draudzīgi sadodas rokās ar "ļaundariem". Šī aina ir ne tikai kā simbols vienmēr laimīgām beigām, kam ticam bērnībā, bet arī tam, ka, atmetot iemācītas lomas, mēs visi esam cilvēki – spējīgi saprast un pieņemt viens otru. Ticu, ka šo apziņu iegūt un attīstīt var jebkurā vecumā, bet īpaši svarīgi to darīt jau bērnībā, un šim nolūkam var palīdzēt ne tikai pieaugušo piemērs, bet arī ar empātiju veidota, humāna kultūras pieredze – šim aspektam pagājušajā nedēļā veltījām diskusiju, kuras ierakstu var noskatīties šeit un kas drīzumā būs lasāma arī portālā.

Lai vai kā, ir sācies LGBT mēnesis, un jautājums par partnerattiecību regulējumu atkal ir Saeimas dienaskārtībā – tas ir iemesls priecāties. Ja ne draugu lokā, tad lasot dažus no iepriekšējo gadu labākajiem LGBT līdztiesības jautājumam veltītajiem "Satori" rakstiem:

Rita Ruduša, "Vārdi, naži un alianses" – asredzīgs vērtējums cilvēktiesību situācijai Krievijā;

Ingmārs Freimanis, "Redzi dažādību – redzi brīvību" – par to, kā saprast un atspēkot homofobiju;

Kārlis Vērdiņš un Jānis Ozoliņš, "Pārmaiņas notiek" – par homoseksualitāti postpadomju Latvijas publiskajā telpā;

Kristīne Garina, "41 no 49 – Latvija jaunākajā "Varavīksnes indeksā"" – par to, kur bijām un kur esam šobrīd.

Anna Andersone

Anna raksta par teātri un ir interneta žurnāla "Satori" ziņu redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!