Ir maldīgi iedomāties, ka visnotaļ vētrainas diskusijas var būt tikai par Latvijas vēstures 20. gadsimta vidus un otrās puses posmu.
Šomēnes, atklājot Latvijas Nacionālā arhīva grāmatu "Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos", notika arī ļoti interesanta vēsturnieku diskusija "Latvijas Neatkarības kara (1918– 1920) pretrunīgās lappuses". Dedzīgi iesaku diskusijas ierakstu noskatīties pašiem, bet šī teksta ietvaros iezīmēšu dažus tajā apspriestos jautājumus. Vai mēs pietiekami novērtējam vācbaltiešu militāro formējumu nopelnus cīņā ar lieliniekiem – vismaz pirmajā tās posmā (un attiecīgi nepārvērtējam latviešu formējumu nopelnus)? Vai mēs pietiekami novērtējam tā laika lielinieku atbalsta līmeni latviešu sabiedrībā? Cik reprezentatīva (Latvijas sabiedrību pārstāvoša) bija Pagaidu valdība? Vai mūsu skatījumu uz šo vēstures periodu neietekmē antipātijas pret vācbaltiešiem kā tādiem?
Būtu neprofesionāli no manas puses mēģināt novērtēt to, cik pamatoti ir diskusijas dalībnieku argumenti saskaņā ar dokumentiem un citām liecībām, tomēr dažas diskusijas rosinātas pārdomas atļaušos.
Par laimi, vismaz pētnieku (ne tikai vēsturnieku, bet arī filologu un citu humanitāro, kā arī sociālo zinātņu pārstāvju) vidē, šķiet, vairs nav domstarpību par to, ka vācbaltiešu tēma ir vienlīdz plaša, svarīga un joprojām nepietiekami pētīta. Un patiesi nebūtu labi, ja pat tajā Latvijas sabiedrības daļā, kas pārmaiņas pēc vispār interesējas par šīs teritorijas vēsturi un kultūru, attieksme pret vācbaltiešiem būtu, ja tā var teikt, sentimentāli estetizējoša. Citiem vārdiem sakot, aprobežotos ar arhitektūras un mākslas mantojumu. Vācbaltieši ir pelnījuši vairāk uzmanības.
Tas, ka interpretācijas atšķiras un atšķirsies, manuprāt, nav nekas traģisks. Cik saprotu, viedokļi par, piemēram, poļu dumpjiem pret Krievijas impēriju pašu poļu vidē sāka atšķirties jau 19. gadsimtā – bija gan "Varšavas pozitīvisti", gan "Galīcijas stančiki" utt. Tāpat noprotams, ka ar ebreju vēsturi strādājošo un pašu ebreju vidē joprojām ir dažādi vērtējumi par cionistu un "bundistu" konkurējošajām koncepcijām. Kamēr vienas interpretācijas aizstāvji nesāk oponentus apkrāmēt ar "nodevēju" vai "urrāpatriotu" birkām, pieprasot savai interpretācijai vienīgās pareizās statusu, strīdi ir normāla parādība. It īpaši akadēmiskajā vidē.
Tiktāl viss gludi. Bet te nu atkal jāpievēršas tēmai par pētnieka (un šodien dzīvojoša cilvēka vispār) spēju iejusties citā laikmetā dzīvojošā kontekstā. Es varu piekrist tēzei, ka valdošā attieksme pret vācbaltiešiem lielā daļā topošās Latvijas valsts politiķu un latviešu sabiedrības tolaik nebija tālredzīga, bet gan aizspriedumaina. Mēs varam dot šādu vērtējumu no šodienas pozīcijas, bet vai nav pārdroši prasīt, lai šodienas argumenti būtu vienlīdz saprotami un pārliecinoši arī pirms simts gadiem dzīvojošajiem, turklāt kara un juku laika apstākļos? Vai mēs vispār varam adekvāti novērtēt kara un sabrukuma apstākļos dzīvojoša cilvēka skatījumu uz pasauli? Respektīvi, mēs, protams, varam norādīt, ka šis cilvēks kļūdījās, skatoties no "lielās bildes" viedokļa, bet, manuprāt, nav jēgas netieši prasīt, lai viņš būtu rīkojies tā, kā mēs būtu rīkojušies viņa vietā. Nedaudz ekstravagants piemērs. Pēdējā laikā gadījies diezgan daudz lasīt par 1968. gadu Eiropā. Vismaz man ir skaidri redzams, ka šodienas ekspertu un pat tā laika notikumu līdzdalībnieku skatījums no 2018. gada pozīcijām uz 1968. gadu Parīzē nesakrīt ar tolaik aktuālo politisko aktīvistu izpratni par notiekošo un gaidāmo. Tātad, diskutējot par vācbaltiešu un latviešu attiecībām laikā no valsts tapšanas posma līdz tās okupācijai, mums jāņem vērā, ka esam citā situācijā – ja vēlaties, zinošāki, nosvērtāki utt.
Visbeidzot, piekrītot, ka zināma dekonstrukcija tradicionālajam modelim "latvieši – vācbaltieši" par sliktu nenāktu, pētniekiem ir jāķeras pie attālākas pagātnes, jo tas, ko redzam 1918. gadā un pēc tam, ir diezgan loģiskas sekas priekšstatu (t.sk. stereotipu) sistēmai, kas veidojusies krietni ilgākā laika periodā. Nelielam ieskatam varu bezkaunīgi piedāvāt savu interviju ar profesoru Gvido Straubi. Vēl vairāk – ja mēs reflektējam par to, kā veidojusies latviešu izpratne par sevi un citām šajā teritorijā dzīvojošajām etniskajām grupām, runa nav tikai par vācbaltiešiem. Te jāatgādina arī par Latgali un poļu izcelsmes muižniecības tēmu, kas atkal nav tik "plakana", kā pierasts domāt, vai par jezuītiem Latvijas teritorijā un vēl, un vēl. Jāpiebilst, ka šajā intelektuālajā ceļojumā un vingrinājumā gan būtu vēlams arī nekrist otrā galējībā un provinciālā pašnoniecināšanā.
Var iebilst: lai mums, kā saka, dievs dod tikt galā ar okupācijas perioda novērtēšanu, kur nu vēl ar attālāku pagātni! No pragmatiskā viedokļa tā tiešām varētu teikt, bet teksta sākumā minētā diskusija ir piemērs tam, kā vismaz akadēmiskajās un interesentu aprindās uz šodienu "atstarojas" arī vēstures senākā daļa. Un, ja diskusijas dalībnieku (vēsturnieki Jānis Šiliņš, Ēriks Jēkabsons, Gints Apals un Artis Buks) gadījumā redzam korektu profesionāļu strīdu, tad brīžos, kad dārgie līdzcilvēki izdemolē vai kretīniski pārbūvē "kaut kādu vecu" ēku, izposta "kaut kādus vecus" kapus un izcērt “kaut kādu” aleju, jāsecina, ka šīs salīdzinoši attālākās pagātnes "baltajiem plankumiem" var būt pavisam nelāgas izpausmes.
0