Blogs
14.09.2017

Vējonis nejauši rada interesantu situāciju

Komentē
2

Būtu vērtīgi, ja Vējoņa likumdošanas iniciatīva "bērnu – nepilsoņu" tēmā būtu iemesls nevis priekšvēlēšanu retorikai, bet gan mierīgai pašrefleksijai.

Vispirms par "formu". Domāju, ka Vējonis apzinās – Saeimā iesniegtais likumprojekts būs ļoti labs iemesls gan Nacionālajai apvienībai, gan "Saskaņai", kā arī "Kustībai Par!" atgādināt par savām tēzēm pilsonības un integrācijas jautājumos. Ironiski varētu teikt, ka Vējonis piepalīdz vienlaikus vairākām politiskām grupām kā PR konsultants. Bet, ja atceras, ka par šo tēmu Vējonis jau bija vairākkārtīgi izteicies, likumprojekta neiesniegšanas gadījumā citi viņam pārmestu tukšvārdību. Citiem vārdiem sakot, skaidrs, ka Vējoņa iniciatīva tiks izmantota priekšvēlēšanu kampaņās (neatkarīgi no balsojuma Saeimā uz to atsauksies arī nākamgad – protams, dažādās interpretācijās), tomēr pārmest Vējonim neapdomīgu laika izvēli arī nebūtu korekti.

Tagad par "saturu". Uzreiz brīdinu, ka šis teksts nav nedz atbalsts, nedz noraidījums Vējoņa iniciatīvai, jo man liekas interesantāk mēģināt aprakstīt argumentus, kas veido pretējās attieksmes (te tiešām ir runa par attieksmēm, nevis politiskām kalkulācijām).

Noraidošās attieksmes pamatā redzu divus argumentus. Pirmais, ko attieksmes paudēji spēj formulēt samērā precīzi, aprakstāms tā – uz Latviju jau sen un ilgstoši tiek izdarīts ārpolitisks spiediens mainīt pilsonības regulējumu (lieki teikt, ka spiediens tiek vērtēts negatīvi); ja regulējums tiks mainīts kaut salīdzinoši sekundārā aspektā, vai tas netiks iztulkots kā signāls, ka vērts aktivizēt spiedienu arī "plašākā frontē"? Otrais arguments tiek verbalizēts neskaidrāk, bet tā būtība apmēram ir šāda: ņemot vērā, cik – par spīti Satversmes preambulai utt. – miglaina izskatās Latvija kā primāri latviešu valsts, dažas institūcijas (pilsonības regulējums to skaitā) nav aiztiekamas, jo simboliski ir pēdējie balsti noteiktam valsts konceptam.

Atzīmējams arī noraidošās attieksmes paudēju fatālisms. Proti, tiek pieņemts, ka nepilsoņu bērnu automātiskā piederība pilsoņu kopumam vairos Latvijas valstij nelojālu vēlētāju kopumu. Varbūt tā būs, bet tikpat labi ne – un būt tik nelokāmiem savā pārliecībā par šādu neizbēgamību, manuprāt, ir... vienkārši ļoti drūma attieksme pret nākotni.

Atsevišķi minama attieksme, kas raksturojuma nevis kā noraidoša, bet gan skeptiska. Tās paudēji neapstrīd, ka Vējoņa likumdošanas iniciatīva, visticamāk, iecerēta kā pareizs žests saliedētākas sabiedrības veicināšanai, tomēr šaubās, vai mērķauditorija (galvenokārt cittautieši) to novērtēs atbilstoši iecerētajam. Attieksmes pamatā zināmā mērā ir bažas, ka divkopienu valsts ir kļuvusi par realitāti un šī nosacītā "otra kopiena" ir jau pārāk nostabilizējusies savos priekšstatos, lai līdzīgi likumprojekti pat to pieņemšanas gadījumā kaut ko būtiski mainītu.

Iniciatīvu atbalstošo argumentāciju neizklāstīšu, jo pieņemu, ka portāla lasītājiem tā ir labi zināma.

Riskējot kādu nokaitināt ar savu distancēto attieksmi, tomēr atzīmēšu, ka man šīs debates interesē kā debates par to, kā tiek saprasts pilsonības institūts vispār. Distancēta attieksme nosaka arī to, ka es bez ironijas vai nepatikas izturos pret identitātes (t.s.k. nacionālās) konstruēšanu, arī tad, ja šajā procesā ir krietna deva mitoloģizācijas. No šī viedokļa, ja Latvijas Republikas pilsonība noteiktā mūsu sabiedrības daļā tiek uzskatīta par identitātes sastāvdaļu, lai tā būtu. Jebkura identitāte ir zināms nošķīrums, kas paredz, ka ir kāds (i) cits (i) ar atšķirīgu identitāti, attiecīgi kādēļ citas identitātes nesējiem dot daļu savas identitātes? Lai tā būtu. Tomēr, manuprāt, šajā konceptā ir klupšanas akmens, kuru es aicinātu koncepta piekritējus pārdomāt. Kā konkrētās valsts pilsonības esamība ietekmē cilvēka lojalitāti šai valstij? Nedomāju, ka ir jāuzskaita epizodes, kad Latvijas Republikas pilsoņi, t.sk. latvieši, pret valsti izturas izcili nejēdzīgi un arī citas identitātes definētās sastāvdaļas (attieksme pret valodu, vēsturi utt.) viņiem nav sevišķi būtiskas. Citiem vārdiem sakot, koncepts par pilsonību kā neapšaubāmu vērtību saduras ar skarbo realitāti, un rezultātā jāsecina, ka pilsonības fakts jebkurā gadījumā nav nekāda garantija. Ja šāds secinājums tiek ignorēts, tad, manuprāt, mēs esam kaut kā iestrēguši identitātes konstruēšanā un attīstīšanā.

 

 

 

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!