Pārpublicējumi
21.06.2012

Vecās Francijas advokāts

Komentē
0

Klods Debisī piedzima 1862. gada 22. augustā Senžermēnanlē apmēram 20 kilometru uz rietumiem no Parīzes Dievmātes katedrāles. Tēvs, izbijis jūras kājnieks, vēlāk Parīzes Komūnas dalībnieks, porcelāna tirgotājs un preču izplatītājs, ne bez piedzīvojumu kāres sapņoja, ka dēls, kura pirmais vārds ir Ahillejs (franciski Ašils), kļūs par jūrnieku. Tā vietā jaunais talants, kurš ne dienu nebija gājis parastā skolā, desmit gadu vecumā nokļuva Parīzes konservatorijā.

Skola un zelta jaunība

Liktenis lemj, ka konservatorijā (tuvāk topošā meistara divdesmit gadu vecumam) par Debisī labu draugu kļūst Bonapartu dzimtas pārstāves princeses Matildes mīļākais, un ar šīs ģimenes aicinājumu Debisī nokļūst Bonapartu prinča Žeroma villā Fjumičīno (tolaika Romas sastāvdaļa). Cits labs topošā komponista draugs ir bagāta diplomāta dēls Pjērs Luiss, kas skolasbiedram (zemākas klases pārstāvim) labprāt ierāda mākslu apvāršņus. 23 gadu vecumā Debisī nokļūst Romā, un viņam kabatā nav ne kapeikas, tomēr viņš pamanās izprasīt savam Parīzes grāmatveikalniekam divu veidu vēstuļpapīru, ko rotā blāvsudraba iniciāļi; viņš palūdz kādam no draugiem naudu, lai apciemotu “slimo tēvu”, bet par šo naudu nopērk glītas ziloņkaula statuetes; no Parīzes uz Romu viņš ceļo guļamvagonā, uz sviestmaizes liek vislabāko aknu pastēti vai angļu gaišajā alū mērcētu čestersieru. Turklāt viss iepriekš teiktais labi raksturo tālaika zelta jaunatnes dzīvesstilu, kurā, pēc tālaika sabiedrības domām, nav nekā nosodāma.


Vēlāk viņam būs svarīgas krāšņi iesietas grāmatas, nodzeltējis pergaments, ko viņš pieprasa savam izdevējam “Fransuā Vijona balāžu” izdošanai, slavenais grezni lakotais panno ar zelta zivtiņām... Bagātību simbolizē dārgi mākslas priekšmeti, nevis vienkārši dārgas lietas. Tātad es esmu ne tikai bagāts, bet arī ar sajēgu par mākslas lietām. Debisī snobisms un tieksme pēc labām lietām ir funkcionāla. Visu mūžu Debisī pavadīs, kāpjot arvien augstāk pa sociālajām kāpnēm, un te būtisks faktors ir viņa attiecības ar sievietēm, bez kurām šis savdabīgais zēns nebūtu izkļuvis no sociālā loka, kurā piedzima (Debisī māsa Adele strādāja veļas namā, brālis Emanuels kļuva par ateju tīrītāju).

Sievietes

Pirmā nozīmīgā sieviete bija tante Klementīne Debisī, kāda spāņu biržas spekulanta mīļākā, kuras liktenīgā vīrieša namā puisēns Klods saskaras ar mākslu. Franču asmēlīgais mūzikas vēsturnieks Mišels Forē raksta – Debisī saņemtās “klavierstundas bija [viņa tantes] miesiskā ieguldījuma dividendes”. Nākošā būtiskā sieviete ir senākās profesijas pārstāve Gabriela Dipona, ar kuru Debisī dzīvo bezlaulības statusā. Uzrodas Terēze Rožē. Debisī viņai stāsta, ka esot brīvs vīrietis – viņam gribas pakāpties pa sabiedrības kāpnēm, taču vienlaikus žēl pamest Gabrielu. Protams, komponista meliem ir īsas kājas, jo kāds pakalpīgs cilvēks labprāt pastāsta Terēzei visu, ko zina. Publisks skandāls. Ežēns Izaī, Ernests Šosons un vēl daži kolēģi novēršas no Debisī. Sabiedrības spiediens ir spēcīgs. Vienubrīd Debisī mīļākā ir Marī Blanša Vanjē, kas māca komponistam smalkāku uzvešanos. Pēc tam Debisī vēlas apprecēt beļģu gleznotāja meitu Katrīnu Stevansu. Neizdodas. Par Debisī pirmo sievu kļūst Rozālija (Lilī) Teksjē – dzelzceļnieka meita un manekene, kuru Šosona ģimene savulaik atteicās ielaist savā lokā. Patiesi nozīmīgs sabiedriskais uzlēciens notiek tikai tad, kad Debisī 1903. gadā satiek bagāta baņķiera meitu Emmu Bardaku, cita Parīzes baņķiera Sigismona Bardaka sievu, Gabriela Forē kādreizējo mīļāko. Madame Bardaku un Klodu Debisī iepazīstina Emmas dēls Rauls, Debisī audzēknis. Komponists paziņo, ka vēlas šķirt laulību. Lilī Teksjē mēģina nošauties, taču viņai neizdodas. Protams, visa sabiedrība nostājas nelaimīgās pusē. Zem līdzjūtības maskas slēpjas vēlme nosodīt komponistu, kurš atļāvies rīkoties, kā viņam labpatīk.


1904. gadā Džersijas salā kopā ar Emmu Bardaku pavadītais laiks (Debisī velta viņai slaveno klavierdarbu “Līksmības sala”, par kuru iesakņojusies leģenda vēsta, ka iedvesma ņemta no Antuāna Vato audekla “Svētceļojums uz Kitēras salu”) it kā liek domāt, ka Kloda Debisī dzīvē iestājies laimes posms. Tad kāpēc gan viņš mēģina rast samierinājumu ar Lilī? Vai nejaušības pēc tieši šajā brīdī Emma Bardaka paziņo, ka gaida bērniņu, kurš piedzims 1905. gada 30. oktobrī?


Galu galā jaunais, bet vēl neprecētais pāris nopērk lepnu namu Buloņas meža avēnijā Parīzē. Mūsdienās tā ir Foša avēnija, viena no plašākajām un aristokrātiskākajām Parīzes lielielām. Emma un Klods angažē virtuveni un sulaini, kā arī angļu guvernanti un klavierskolotāju mazajai Šušū jeb abu meitiņai Klodai Emmai, kurai Debisī veltīja klavierciklu “Bērnu stūrītis”. Līdzekļi ir pārsniegti, audzējs jau sācis plosīt Debisī audus, bet vēl tik daudz laika priekšā, tik daudz mūzikas būs un arī ilgi gaidītie panākumi. 1908. gada 20. janvārī Emma Bardaka oficiāli kļūst par Kloda Debisī laulāto draudzeni. 1908. gada 27. februārī notiek Anrī Bataija lugas “Kailā sieviete” pirmizrāde. Sižets tāds – gleznotājs pamet savu nabaga sievu un apprec bagātu ebreju princesi, kuras sasuka apbrīnojami līdzīga Emmas Bardakas iecienītajam matu sakārtojumam. Sabiedrība nevar un nevar piedot komponistam viņa sociāli izšķirīgo soli, šķirot pirmo laulību.

Raksturs un uzskati

Runājot par Kloda Debisī personību, viņa biogrāfi ir nesaudzīgi. Marsels Diečī ir vistaktiskākais un stāsta mums, ka Debisī dvēsele bijusi noslēpumaina. Edvards Lokspeisers runā par morālo sairšanu. Andrē Šefners ierindo Debisī “verlēnu un gogēnu atbaidošajā sugā”. Vispārpieņemts uzskats pauž, ka Debisī visu mūžu mocījies ar sajūtu, ka viņš cieš par kļūdām, ko nav izdarījis. Vladimirs Jankelevičs uzskata, ka komponists bijis nemierināmi bezcerīgi noskaņots. Vairākās Debisī vēstulēs lasām par pašnāvnieciskām domām. Mišels Forē saka – Debisī grēkapziņa ir nevis sirdsapziņas, bet sociālās mentalitātes jautājums.


Sākotnēji Debisī, liekas, ir anarhists, tāpat kā viņa tēvs. 1877. gadā viņš aicina jautru sabiedrību malkot vespetro jeb Savojas liķieri no politiķa Ādolfa Tjēra galvaskausa (fakts no Leona Valasa prominentā rakstudarba “Domas par Debisī”), ko var uzskatīt par goda došanu romantisma makabrajam humoram vai ko līdzīgu komunāru atriebes kārei bendes acupriekšā. 80. gadu beigās Debisī eksponē netīksmi pret modāli ieturētām tautasdziesmām un gregoriskajiem dziedājumiem, tādējādi apliecinot savā ziņā antiklerikālu noskaņojumu. Desmit gadu vēlāk Debisī definē nostalģiju pēc aizgājušajiem “vecajiem, labajiem laikiem”. Opozīcija republikas idejai plašākā domubiedru lokā tiek maskēta ar interesi par senlaiku mākslu un kultūru: “Franču lielais laikmets bija Ramo laiks. Kādām gan naidīgām ietekmēm nācās stāties pretī tikko izplaukušajai [franču mākslas] tradīcijai? Visupirms glukisms, kas iztālēm sagatavoja augsni vāgnerismam. Aiz glukisma Rosīni, pēc tam (kas vēl svarīgāk) Meierbērs un visubeidzot Vāgners. .. Bahs bija pēdējais, kas radīja mūziku. Kopš viņa laikiem neviens [komponists] nav piedzīvojis mūzikas radīšanai labvēlīgus apstākļus.” Pēdējais teikums, skaidra lieta, spoguļojas Debisī pārliecībā par nespēju pilnvērtīgi nodoties daiļradei, iekams nav sasniegts komfortabls sociālais statuss.


Runājot par Kloda Debisī pasaules uzskatu, Mišels Forē piedāvā šādu analīzi. Debisī laikā Francijā bija aktuāli trīs filosofijas virzieni: pozitīvisms (Ogista Konta idejas), marksisms un morasisms (Šarla Morasa idejas). Debisī neko nav zinājis par Marksu un, visticamāk, arī ne par Kontu vai Tēnu. Toties Morasa monarhiskās, antiromantiskās un izteikti nacionālistiskās domas Debisī varēja būt interesantas. Tas ir visai interesants nacionālisms – sirreālas bailes. Agrāk franču mūzikai (varētu domāt!) nedraudēja ne gregorisko dziedājumu, ne flāmu polifonijas, ne Lullī itāliskais iespaids. Tuvojoties Lielajai revolūcijai, pēkšņi bija jāsāk baidīties. Ar jaunu spēku šīs bailes uzjundīja 19. gadsimta nogalē. Romantisms – tā ir Lielā revolūcija estētikas plānā. Romantismam ir angļu un vācu saknes. Francūžiem ar romantismu nevar būt nekā kopīga. Ne bez iespaida pie šādu Debisī uzskatu veidošanās būs Pjērs Luiss, studiju laika biedrs, dzejnieks, “Bilitis dziesmu” teksta autors, antisemīts un antidemokrāts, kurš savā laikā daudz palīdzēja Debisī finansiāli. Lūk, Luiss, Morass, pēc viņiem arī Debisī meklē patvērumu pagātnē – Vecā režīma Francijā, aristokrātu Francijā.

 

P. S.
Dažkārt par cilvēku vairāk pasaka tas, ko viņš neizdara, nekā paveiktais. Lūk, dažas ieceres, ko Debisī neīstenoja vai uzrakstīja nepilnīgi: operas “Ašeru nama krišana” un “Velns zvanu tornī” (Edgars Po), “Salambo” (Flobērs), “La grande bretèche“ (Balzaks), “Kā jums tīk” (Šekspīrs), “Stāsts par Tristanu” (pēc Bedjē), “Sidharta”, “Oresteja” (pēc Aishila) u. c., baleti “Dafnīds un Hloja”, “Afrodīte”, “Orfejs” u. c., liriska traģēdija “Dionīss” u. c.

Orests Silabriedis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!