Mēģinu iedomāties viņa pēdējo ziemu,
aukstu un mitru Londonu, sniega nodevīgos skūpstus
tukšās ielās, Temzas melno ūdeni,
pārsalušas prostitūtas, kas parkā kurina ugunskuru.
Naktī kaut kur kauca milzu lokomotīves.
Strādnieki krogā runāja tik ātri,
ka viņš ne vārda nesaprata.
Vispār jau Eiropa bija bagātāka, mierīgāka,
taču beļģi aizvien nelika mierā Kongo.
Un Krievija? Despotisms? Sibīrija?
Vakarā ilgi skatījās laukā pa logu.
Nevarēja saņemties, pārrakstīja vecos darbus;
caurām dienām lasīja jauno Marksu
un klusībā apbrīnoja šo aizrautīgo cilvēku.
Aizvien ticēja savai fantastiskajai vīzijai,
taču gadījās mirkļi, kad šķita -
viņš piedāvājis pasaulei
vien jaunu izmisuma paveidu;
tad, aizvērdams acis, viņš redzēja tikai
savu plakstiņu asinssarkano tumsu.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode
0