1
Sinoptiķi un paramediķi strīdējās par mūsu nākotni –
vai tā būs karsta un sāpīga,
vai arī tā būs ledaina nejūtība.
Gaisa masas pārvietojās,
ziņu diktoru glāstītas
kartēs tveicīgās televīzijas studijās.
Prieks atklāja ko slēptu mūsos
kā sievietes smaids, kas ap viņas lūpu kaktiņiem
ļauj ieraudzīt krunciņas, ko apslēpusi kosmētika.
Cerība ir tāla zeme – dažas dienas
mēs bijām tās zemes sāls –
mirdzošs, rupja maluma.
2
Mēs nedzīvojam pilsētās, kurās esam dzimuši,
un nakšņojam namos, kas nav projektēti,
domājot par mums.
Vai tādēļ aizmiguši mēs sapņojam par drupām?
Es esmu kā Ziemeļu forti –
manī ir daudz pamestu telpu,
tomēr to sienas glabā daudz liecību
par tiem, kas tur bijuši.
Esmu nācis no iekšzemes,
kur nami būvēti tik tuvu cits citam,
ka logos redzama vien šaura debesu strēle,
kur pusatvāzts bārdas nazis
ir tuvākais, kas līdzinās spārniem.
Mēs nedzīvojam pilsētās, kurās esam dzimuši,
esam aizklīduši tālu no saviem pirmsākumiem,
nu mums jāsaplūst nemanāmiem ar savu dzīvi
kā dievlūdzējam ar zariņu, pie kura tas pieķēries.
3
Ledum jābūt vismaz piecus centimetrus biezam,
lai izturētu cilvēka svaru,
rakstīts padomos putnu vērotājam.
Esmu vērojis savu dzīvi,
līdzīgi kādam, kurš, runādams uz skatuves,
skatās savos papīros un nekad uz publiku.
Es joprojām nezinu daudz
par grīdām un ceļiem, uz kuriem es speru soļus.
Mēs dzīvojam namos, nepazīdami tos,
kas tajos dzīvojuši pirms mums.
Palikusi ja nu vienīgi kāda nagla sienā,
iedzīta dziļi viņu prombūtnē.
Kad krūms nomet ziedus un lapas,
ērkšķi joprojām ir vietā.
Var rekonstruēt pagātni pēc tā, kas paliek,
es sadzīšu tai pēdas pēc tā, kas mainās.
4
Augusts. Sezonas beigas.
Pludmales glābējs nezina, kur likt rokas,
it kā dejotu ar sievieti,
kas augumā krietni garāka par viņu.
Vasaras pirkstu nospiedumi
vēl nav nožuvuši no ādas
kā svaiga krāsa.
Un tomēr mēs nemitējamies pieskarties cits citam.
Pirksti atceras visu. Tās ir acis –
acis ir pirmās, kas aizmirst.
Drīz iedegums sāks dzist
un dzimumzīmes izcelsies skaidrāk
uz peldētāju bālās ādas
kā šāvienu pēdas namu sienās miera laikā.
Krunciņas, ko prieks ievilcis sejās,
pamazām pārvērtīsies par vaibstiem,
kā brūce pārvēršas par rētu.
"Šis ir augusts," kāds teica
kādā citā, tālā dzīvē, kas uz mirkli saklausāma
kā svešinieka soļi gaitenī
vasaras namā, ko drīz pametīs tukšu.
"Šis ir augusts,
un augustā paliek rētas
pat no sīkākajiem ievainojumiem."
5
Naktī mēs runājām par gaismas gadiem —
mēs, kas skaitām savu laiku
no viena pulsa sitiena līdz nākamajam,
nekad nebūdami ātrāki par asinīm.
Laiks nav sekundes vai stundas,
tāpat kā priekšmets nav tā garums vai masa.
Mēs runājām par gaismas gadiem,
kamēr elektrības skaitītāji mērīja,
cik daudz tumsas ir mūsu dzīvēs.
No rīta no dziļajiem kritieniem, ko redzējām sapnī,
bija palicis sprīdis bezdibeņa.
6
Dzīvnieku dzimšana ir maiga,
tie nāk pasaulē aizvērtām acīm.
Es piedzimu atvērtām acīm,
un gaisma pārsteidza mani
kā cīkstonis arēnā,
kurš iesviež smiltis pretiniekam sejā.
Acīm vajadzīgs laiks, lai aprastu ar tumsu,
manējās vēl nav apradušas ar pasauli.
Man jāpaļaujas uz tausti.
Pirksti atceras visu. Tās ir acis –
acis ir pirmās, kas aizmirst.
Augusts,
Liepāja, Ventspils, Sāremā, Rīga
1