1990. gada 1. janvārī sabiedrība uz žurnāla "TIME" vāka ieraudzīja Mihaila Gorbačova portretu – viņš tika atzīts par "Desmitgades nozīmīgāko cilvēku". Procesi, ko aizsāka Gorbačova nākšana pie varas, iespējams, žurnāla redakcijas acīs viņu pielīdzināja Padomju Savienībā visur klātesošajam Ļeņina tēlam. Tiesa, atšķirībā no padomju impērijas arhitekta Gorbačovs izskatījās novecojis un ar nogurušu skatienu tālumā. 2022. gada 30. augustā Krievijas ziņu aģentūra paziņoja par PSKP pēdējā ģenerālsekretāra un PSRS vienīgā prezidenta nāvi.
Gorbačova tēls pasaules vēsturē tiek uztverts modernajam laikmetam pārsteidzoši daudzšķautņains pat vienas politiskās nometnes ietvaros: kamēr Eiropas Komisijas Prezidente Urzula fon der Leiena tviterī rakstīja, ka bijušais PSRS līderis bija "uzticams un cienījams līderis, kura mantojumu mēs neaizmirsīsim" un Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons izteica savu apbrīnu, Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anušausks Gorbačovu nosaucis par noziedznieku. "Pārbūve" (perestroika), kam vajadzēja modernizēt un liberalizēt Padomju Savienību, izraisīja režīma strauju sabrukumu tikai dažu gadu laikā; šī notikuma grandiozais iespaids aiz sevis atstāja savdabīgu radioaktīvo fonu, kas, līdzīgi kodolsprādziena ietekmei uz elektroniku, ir izkropļojis mūsu uztveri par Gorbačova personību. Mirstot pēdējai no 20. gadsimta "mūžīgajām impērijām", amerikāņu politologs un sociologs Frensiss Fukujama publicēja mūsdienu sabiedrībā par fundamentālu atzīto darbu "The End of History and the Last Man". Fukujamas izpratnē 20. gadsimta totalitāro režīmu izraisītās šausmas radīja situāciju, kurā mūsdienu cilvēks vairs nepaļaujas uz universālām idejām un pārlaicīgiem sapņiem – to cena vienkārši ir bijusi pārāk augsta. Pasaules sabiedrībā, ticot, ka demokrātija ir uzvarējusi un lielo ideju sadursmju laikmets ir beidzies, radās eiforija, kas atstājusi paliekoši pozitīvu iespaidu par Gorbačovu.
Atskatoties vēsturē, jāuzsver tās pabeigtības fakts, t.i. – spriešana par alternatīvo vēsturi "kā būtu, ja būtu" ir bezjēdzīga. Tomēr ir iespējams atrast pagrieziena punktus, kuros izšķīrās ja ne pasaules, tad reģionu likteņi. Starptautiskās politikas līmenī tāds pavērsiens noteikti ir Gorbačova un Reigana tikšanos virkne no 1985. līdz 1988. gadam, kas beidzās ar iespaidīgiem kodolatbruņošanās līgumiem un ļāva beidzot "sasilt" aukstajā karā atvēsinātajām starpvalstu attiecībām.
Padomju Savienībā sākās perestroika – prese ieguva vēl nebijušu (vēl joprojām ierobežotu) brīvību, tika izbeigts asiņainais Afganistānas karš. PSRS satelītvalstu līderi saņēma mājienus, ka PSRS vairs neatkārtos 1968. un 1956. gada Ungārijas un Čehijas notikumus, kuros PSRS tanki izglāba komunistiskās valdības. Tas deva cerību ne tikai Vācijai, kas uzsāka atkalapvienošanās procesus, bet arī tādām valstīm kā Polija un Ungārija, kurās pilsoniskā opozīcija spēja daudz drošāk izvērst darbības savu valstu liberalizācijai.
Šajā pašā kontekstā bieži vien tiek pieminēta arī Gorbačova loma Baltijas valstu neatkarības procesos. Viens no tiem noteikti ir samits 1989. gada 2. un 3. decembrī, kurā piedalījās Gorbačovs un toreizējais ASV Prezidents Džordžs Bušs vecākais. Šajā samitā Gorbačovs apsolīja iespēju robežās izvairīties no represijām pret dumpīgajām Baltijas republikām, jo tas nozīmētu pārbūves beigas. 1990. gada 15. oktobrī Nobela Prēmijas komiteja paziņoja par Nobela Miera prēmijas piešķiršanu Gorbačovam par "viņa vadošo lomu pasaules miera procesos". "Konfrontāciju ir nomainījušas sarunas. Vecās Eiropas valstis ir atguvušas savu neatkarību. Bruņošanās sacensība ir piebremzēta. Virkne reģionālo konfliktu ir atrisināti vai risināšanas procesā," tā Nobela Prēmijas komitejas paziņojumā tika apdziedāta Gorbačova politika. Iepriekšminētie vārdi izklausās cēli, it īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju. Kas bija neatkarību atguvušās "vecās Eiropas valstis" 1990. gada oktobrī? Vācija, Polija, Ungārija; piecdesmit gadus okupētās Baltijas valstis šajā sarakstā nebija pieminētas. Gorbačova politikas miera centieni reāli izpaudās tikai uz Rietumiem no PSRS robežas, jo valsts vairs nespēja "pavilkt" gadu desmitiem ilgušo bruņošanās sacensību un atradās uz sabrukuma robežas.
Nobela Miera prēmija PSRS Prezidentam tika piešķirta tikai deviņus mēnešus pēc tam, kad sarkanās armijas karavīri, cērtot ar sapieru lāpstiņām, lēja asinis neatkarības protesta dalībnieku rindās Baku ielās. Pirmais Gorbačova lēmums jaunizveidotajā PSRS Prezidenta amatā bija izteikt ultimātu Vitautam Landsberģim, pieprasot atcelt Lietuvas neatkarības deklarāciju; tam sekoja padomju desantnieku plosīšanās Viļņas un Kauņas psihiatriskajās slimnīcās, aizvedot jauniešus, kas izvairījās no iesaukšanas padomju armijā, kā arī uzbrukumi komunistiskās partijas ēkām Viļņā un Kauņā. Tikai trīs mēnešus pēc Nobela prēmijas piešķiršanas sekoja asiņainie notikumi pie Viļņas televīzijas torņa, kur ar tankiem tika uzbrukts nebruņotām demonstrācijām. Lai gan Gorbačovam bija liela nozīme sava laika politiskajos procesos, viņš nebija Baltijas valstu neatkarības aizstāvis.
Gorbačovs nenoliedzami ir ietekmīga sava laikmeta figūra, tomēr viņa idejas par pārbūvi, atklātību un tirgus liberalizāciju vēl joprojām atradās tālu no demokrātijas, cilvēktiesību un caurspīdības principiem. Lai gan tās noteikti bija katalizators procesiem, kas noveda pie Austrumeiropas un Baltijas valstu neatkarības, tas nav vis Gorbačova nopelns, bet gan varbūt labu nodomu vadīta, taču nepārdomāta avantūra, kas strauji izgāja no kontroles, līdzīga lēmumiem, kas noveda pie 1986. gada Černobiļas katastrofas.
Atceroties PSRS sabrukuma izraisītās pārmaiņas, viegli maldīgi iedomāties, ka Gorbačovs pēdējā laikā ar rūgtumu skatījies uz to Krieviju, kas pašlaik ir redzama pasaules politiskajā kartē. Mūsdienās, trīsdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma, Krievija ar savu militāro oportūnismu, kodolieroču žvadzināšanu un ekonomiski sociālo atpalicību no savas priekšteces atšķiras tikai ar dažiem simboliem, fiktīvām partijām un mazāku teritoriju. Intervijās, ko bijušais PSRS līderis sniedza medijiem, bieži vien parādījies skaidrs viedoklis par Baltijas valstu jautājumu; to piesliešanās Rietumu blokam un tai sekojoša uzņemšana Eiropas Savienībā un NATO ir bijusi tikai "Rietumu valstu augstprātība un pašpārliecinātība, un NATO paplašināšanās ir jaunas impērijas būvniecība". Šie vārdi izskanēja pagājušā gada decembrī, kad Krievijas gatavošanās uzbrukumam Ukrainai bija acīmredzama, bet daudzi to uzskatīja par parastu spēka demonstrāciju. Līdzīgi komentāri izskanēja tālajā 2008. gadā, Gorbačovam paužot atbalstu Krievijas uzsāktajam karam Gruzijā. Vladimirs Putins tikmēr nosauca PSRS sabrukumu par "lielāko 20. gadsimta ģeopolitisko katastrofu". No šādas prizmas skatoties, abus līderus drīzāk šķir nevis uzskatu atšķirība, bet savstarpējās antipātijas.
Lai gan Padomju Savienības beigas ir būtisks moderno laiku vēstures punkts, kas ļauj cerēt, ka mēs turpmāk vairs nekarosim par tik abstraktām idejām kā komunisms, nacisms vai vienīgā un īstā reliģija, Gorbačova pozitīvais mantojums tomēr jāvērtē skeptiski. Krievu ekonomists Ruslans Grīnbergs pēc tikšanās ar bijušo PSRS līderi izteicās: "Gorbačovs mums visiem deva brīvību, taču mēs nezinām, ko ar to darīt." Pētot astoņdesmito gadu notikumus, jāšaubās, vai Gorbačovs šo brīvību maz kādam gribēja patiesi dot. Bijušais PSRS Prezidents nekad nav apgalvojis, ka PSRS sabrukums vai "Vecās Eiropas" brīvība būtu bijis viņa mērķis.
Tieši tāpat – no rīcības motīva, nevis no tās rezultāta perspektīvas – jāvērtē viņa skatījums Baltijas valstu neatkarības jautājumā.
1