Teātris
09.09.2020

Varoņeposs pa telefonu

Komentē
0
Saglabā

Par teātra apvienības "Kvadrifrons" telefona izrādi "Rolanda dziesma"

Intriģējošs atradums  

Runas par kovidlaika ieguvumiem, jādomā, uztveramas drīzāk kā mierinājums, nevis kā reālās situācijas raksturojums. Kādi tur ieguvumi, ja ekonomiskā dzīve un ceļošanas iespējas ir paralizētas, bet spēles mākslu praktiķi no dīkstāves cenšas paglābties, radot digitālus surogātproduktus. Tomēr līdzās datora ekrānā skatāmiem izrāžu ierakstiem un runājošām bildītēm teātra telpā gadās arī pa intriģējošam atradumam. Apvienības "Kvadrifrons" veidotā telefona izrāde "Rolanda dziesma" pieder tieši šai kategorijai. Tā pieteikta kā "interaktīva lo-fi klausāmizrāde" ar žanra precizējumu "asiņains piedzīvojums pacietīgām ausīm". Ausīm jābūt divēji pacietīgām – gan uzklausot varmācības caurstrāvoto notikumu hroniku, gan samierinoties ar ieraksta zemo skaņas kvalitāti. Starp citu, telefona čerkstoņa nav tikai traucējošs defekts vien, tā uztverama arī kā māksliniecisks atsvešinājums, kas uz izrādes asiņainajām norisēm ļauj palūkoties bez šausmu un riebuma šermuļiem.

Divi kari

Ja nu kādam nav sanācis "Kvadrifrona" mājaslapā izlasīt informāciju par uzveduma literāro pamatu, "Rolanda dziesma" ir viduslaiku varoņeposs, kura pamatā reāls notikums – franku un basku sadursme pie Ronsevalas aizas. Eposā gan tā ieguvusi daudz vērienīgāku un ideoloģiski nozīmīgāku dimensiju, jo tēlota kā kauja starp Kārļa Lielā kristiešu karaspēku un saracēņiem, kuri ir musulmaņi. Notikumu centrā – drošsirdīgais bruņinieks Rolands, kurš, sava nodevīgā patēva Ganelona ievilināts, nokļūst slazdā un, spītējot drauga Olivjē ieteikumam saukt pēc palīdzības, krīt varonīgā cīņā pret saracēņu pārspēku. Tāds, lūk, stāsts par ticību un lojalitāti, kas tiek apliecināta karotāju ķermeņa daļām un iekšējiem orgāniem pieslānītā un kūpošas asins piemirkušā kaujas laukā.

Kvadrifronieši eposa metus izmantojuši, lai tajos iepildītu šodienas Latvijas sociālajā realitātē balstītu saturu. Proti, cīņa starp frankiem un saracēņiem izrādē ir transformējusies konkurences cīņā starp cildenā Saulesciema un iznireļu apdzīvotā Dūņuciema koriem par tiesībām piedalīties Dziesmusvētkos. No sižeta un darbības personu viedokļa scenārija autori ir pat ļoti rūpīgi respektējuši gan eposa notikumu gaitu, gan tēlu sistēmu. Saulesciema kora diriģents Kārlis neapšaubāmi ir Kārļa Lielā "klons", bet Dūņuciema kora diriģents Slaviks – versija par saracēņu vadoni Marsilu. Saulesciema kora solists – skanīgā tenora īpašnieks Rolands, tāpat kā Kārļa Lielā uzticamais bruņinieks, – ir drosmīgs, pārgalvīgs un nelokāms, un viņam, tāpat kā eposa varonim, līdzās ir pašaizliedzīgs draugs Oskars (eposā Olivjē), kurš netīši kļūst par Rolanda bojāejas cēloni. Nodevējs Ganelons ir mainījis dzimumu un pārvērties par Saulesciema kora nešpetno koncertmeistari Gundegu, kura darbojas kā dubultaģente un paslepeni atbalsta Dūņuciema kori. Netrūkst arī varmācības un asiņu – Miķeļdienas svinību aizsegā ļaunie dūņuciemieši izprovocē bruņotu konfliktu, kas svētku estrādi pārvērš līķiem klātā arēnā. Īsi sakot, scenārija veidotāji vienlīdz lielu cieņu izrādījuši gan senfranču eposam, gan latviešiem tik dārgajai Dziesmusvētku un koru karu tradīcijai.

Naivisma estētika

Varmācība un asins straumes, kas viduslaiku eposa lasītāja gaidu horizontā ietilpst "pēc definīcijas", Latvijas amatieru koru karu kontekstā šķiet negaidītas, uzjautrinošas un absurdas. Kādu brīdi, kamēr izdodas tikt iekšā izrādes atmosfērā, tās veidotāju ampelēšanās ar mūsdienu sadzīves reāliju un eposa metu salāgošanu atgādina tik vien kā parodiju no studentu "kāpostu vakara" repertuāra. Arī tāpēc, ka vairākās lomās pieaicināti neaktieri, kuri "izpildās" ar gluži episku centību un izteiksmību, taču, minūtēm ritot, no izrādes vieglprātīgā un (šķietami?) paviršā stila izkūņojas mākslinieciska noteiktība. "Kvadrifrona" "Rolanda dziesma" nepārprotami atgādina mākslinieku naivistu darbus, kuri ar savu vientiesību un primitīvismu, tieši un bez aplinkiem atklājot autora sapņus, nerealizētās vēlmes un pasaules izjūtu, reizē amizē un – lai cik dīvaini neliktos – spēj arī aizkustināt.

Interaktivitāte par excellence

Savukārt "telefona izrāde" ir formāts, ko tik tiešām pamatoti var saukt par kovidlaika ieguvumu. Tas ļauj ievērot prasību pēc pašizolācijas vai vismaz distancēšanās; tas pieejams ikvienam, kam pieder telefons (telefons mūslaikos, jādomā, pieder ikvienam), tas ir lietojams jebkad un jebkur, kur cilvēks atrodas kopā ar telefonu (ar telefonu viņš ir kopā vienmēr un visur), un visbeidzot tas piespiež lietotāju aktīvi iesaistīties izrādes notikumā. Tieši piespiež, nevis tikai rosina, kā tas tradicionāli mēdz būt teātrī.

Kurš gan nav ļāvies leksikas necenzēto slāņu lietošanas vilinājumam, piezvanot, piemēram, uz namu pārvaldi, kur automātiskais atbildētājs bezkaislīgi vēstī: "Ja vēlaties noslēgt līgumu, spiediet taustiņu "viens"; ja vēlaties saņemt tehnisku palīdzību, spiediet taustiņu "divi" u.t.jpr. Aizkaitinājumu sekmīgi palīdz kāpināt arī mūzikas motīva apnicīgā atkārtošanās pamīšus ar paziņojumu, ka visi operatori šobrīd aizņemti. Bet – ja gribi tikt, piemēram, pie tehniskās palīdzības, nekas cits neatliek, kā ieklausīties, paciesties un tomēr nospiest vajadzīgo taustiņu.

Tieši pēc šāda principa organizēta "Rolanda dziesmas" sižeta attīstība. Ances Strazdas laipni lietišķā un tikko jaušami ironiskā intonācijā skanošā balss gandrīz ik pēc minūtes vai divām liek izdarīt "vēsturisku" izvēli: "Ja gribi iet uz estrādi pa ceļu, spied taustiņu "viens"! Ja gribi brist pa purvu, spied taustiņu "divi"!" Vai arī: "Ja gribi redzēt, kas notiek vīriešu ģērbtuvē, spied taustiņu "viens"; ja gribi redzēt, kas notiek sieviešu ģērbtuvē, spied taustiņu “divi"!" Skatītāja uzmanība un jutekļi tiek turēti ciešā tvērienā. Nē, nē, es nepārteicos – tieši skatītāja, nevis klausītāja. Kaut arī "Rolanda dziesma" pozicionēta kā klausāmizrāde, nepieciešamība izvēlēties ceļu vai purvu, vīriešu vai sieviešu ģērbtuvi, liek klausītājam intensīvi darbināt iztēli un paša spēkiem uzburt attiecīgo redzes gleznu, tādējādi kļūstot par skatītāju un panākot interaktivitāti par excellence.

Iedvesmas avoti

Avoti, no kuriem varētu būt smelta iedvesma šim mākslinieciskā ziņā auglīgajam paņēmienam, nāk prātā visdažādākie. Gados jaunākajam publikas "segmentam" pirmā asociācija droši vien būs videospēles, bet tie, kuriem atmiņa "garāka", varbūt atcerēsies raidlugas un slavenu izrāžu radioierakstus: pirms gadiem piecdesmit, pieplakusi pie radioaparāta, klausījos, kā Lilita Bērziņa šermuļus raisošā balsī raida ēterā Spīdolas vārdus: "Nevienam es Rīgas nedodu.." vai Alfrēds Jaunušans fascinējoši blējošā skroderpuikas Rūda tenorā dzied: "Jūdzu savu pletīzeri.." Savukārt izrādes satura aspektā bez nozīmes, šķiet, nav kvadrifroniešu Ances Strazdas, Āra Matesoviča un Klāva Meļļa piedalīšanās seriālā "Viss pa jaunam". Skaistkalnu ciema lokālās intrigas un ikdienas dzīve, kurā apjomīgu vietu vairākās sērijās ieņem cieminieku piedalīšanās pašdarbības orķestru skatē, itin cieši sabalsojas ar "Rolanda dziesmā" tēloto realitāti.

Svarīgas un ne tik svarīgas izvēles

Šī realitāte klausītājam/skatītājam atklājas ar piedāvāto izvēļu starpniecību, kuras ved ne tikai jaunos sižeta pavērsienos vien. Ir arī tīri informatīva rakstura izvēles, kuras ļauj uzzināt, piemēram, kādi pulciņi darbojas Saulesciema kultūras namā. Blakus eksotisko deju kolektīvam "Elēģija", līnijdeju grupai "Čiliņš" un vēl citiem organizatoriskiem veidojumiem atrodama folkloras kopa "Ulberte", kuras nosaukums būs labi pazīstams teātra recenziju lasītājiem. Savdabīgā veidā tiekam iepazīstināti arī ar Saulesciema un Dūņuciema mājsaimniecībām raksturīgajām kulinārajām tradīcijām. Ja izvēlēsimies nešpetno nodevēju Gundegu sodīt, saraustot gabalos un izšķaidot viņas smadzenes, mums tiks piedāvāta smadzeņu pudiņa recepte, savukārt izvēloties piesišanu krustā un sadedzināšanu, tiksim pie šašlika receptes.

Kaut sazarotais, no daudzām iespējamībām savītais realitātes tēlojums izrādes gaitā turpina vērsties plašumā, tajā iezīmējas arī vertikāle, ko veido divi kulminācijas punkti. Viens no tiem ir tīri idejiska rakstura un saistās ar izpratni par mākslinieka vietu un lomu sabiedrībā. Mums tiek dota iespēja izvēlēties, vai mākslinieks Ruslans par logotipa izstrādi saņems 400 eiro vai tomēr ne. Noraidījuma gadījumā klausītāja/skatītāja tiesībām ietekmēt notikumu gaitu pēkšņi tiek uzlikts veto. Klāva Meļļa balss, sašutumā "uzvelkoties" līdz pēdējai iespējai, garās tirādēs deklarē, ka nemaksāt nedrīkst, jo arī māksliniekam ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi.

Otru kulminācijas punktu veido izvēle, kas saistīta ar skatītāja pašnovērtējumu. Būt drošsirdīgam un piedalīties kaujā, kas risinās starp saulesciemiešiem un dūņuciemiešiem, nospiežot taustiņu "viens", vai gļēvulīgi dezertēt, nospiežot sarkano klausulīti? Aktīvās līdzdalības taustiņš paver iespēju daudzām citām izvēlēm – cīnīties viena vai otra ciema koristu pusē, atbalstīt to vai citu varoni, izmantot pretinieka piebeigšanai tādu vai citādu ieroci, piemēram, lāpstu, kapli vai cirvi. Cīņā mesties noteikti ir vērts, kaut arī šo rindu autorei to darīt lika vien tehnoloģiska atpalicība, jo telefona "Nokia" vecajam modelim taustiņa ar sarkanu klausulīti nav.

Pēc baisās asinspirts mums atliek vien izvēlēties, kuram no atbraukušās Rīgas ekspertu komisijas dalībniekiem dot vārdu – Guntaram Račam, Olgai Rajeckai vai Aigaram Graubam. Bet tas, šķiet, ir vienalga, jo visi grib dzirdēt dziedam kori vai, pareizāk sakot, to, kas no kora palicis pāri. Izrādes komponista un izdomas bagātā skaņu mākslinieka Kārļa Tones sacerētā "Rolanda dziesma" drebošu balsu disonējošā izpildījumā pieliek treknu punktu "Kvadrifrona" varoņeposam.   

Nepiezvanīsi – neuzzināsi

Tas, ka kvadrifronieši ir visādu pekstiņu cienītāji, ieraugāms gandrīz visās apvienības veidotajās izrādēs un, iespējams, var radīt bažas, vai šī rokraksta iezīme kādā brīdī nekļūs jaunajiem māksliniekiem par nastu, padarot viņus vienveidīgus un prognozējamus. Klausāmizrāde "Rolanda dziesma" ar veiksmīgo radioteātra, videospēles un telefona lietišķo funkciju apvienojumu liek domāt, ka bažas veltīgas. "Kvadrifrona" komandai piemīt ne tikai tehnoloģiska attapība, bet arī ass prāts un mēra izjūta, absurda smieklīgumu apvienojot ar varoņeposa vērienu un kaislīgumu. Vai tā tiešām ir? Nepiezvanīsi – neuzzināsi.

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!