Kaut kur tiešsaistes mākslas pārdotavu dzīlēs vai varbūt tikai iedomās pavīdēja glezna: audekls, eļļa, vertikāls formāts (apmēram 4 : 3). Pa gabalu šķita, ka portrets, bet, tuvāk uzskatot, kaut kas cits. Uz brutāli enerģiski ar paplatu fleici ieklāta fona uztupināts plastmasas maisiņa atveids. Nu, visparastākā, bezkrāsainā maisiņa atveids, kādus daudzviet vēl joprojām lielveikalā nedomājot paķeram, lai saliktu vienā burkānus, citā – banānus, vēl trešajā – lētās moldāvu vīnogas. Maisiņš uzgleznots, drīzāk uzķēpāts baltiem, pastoziem vilcieniem rupji, pavirši un deklaratīvi. Kas zina, ko gleznotājs domājis, maisiņu gleznojot. Varbūt, ziņas salasījies un sevi par laikmeta sāpes līdzjutēju iztēlojies, cerējis tiem, kam gadīsies gleznu ieraudzīt, pateikt, ka viņš arī ir ekoloģiski apzinīgs un sociāli kritisks. Bet varbūt, prastu viskiju sadzēries, vienkārši izgāzis dusmas uz sevi un pasauli par to, ka, izstudējis mākslas skolā, tā arī neko nav iemācījies un jūtas kā vēja nests, nevienam nevajadzīgs plastmasas maisiņš.
*
Vēja nests plastmasas maisiņš brīžiem piepūšas kā balons, brīžiem, pūsmai mazinoties, atslābst par pret rudenīgi pelēkajām debesīm tik tikko samanāmu lupatiņu. Spējas brāzmas raustīts, tas ieķeras sen pāraugušas parka liepas kailajos zaros. Nedaudz virs krauķu kolonijas guļamrajona. Novembrī ligzdas stāv tukšas, bet rosības netrūkst. Kamēr saimnieki devušies ziemas atpūtā uz Vidusjūras apkaimi, ligzdas un tuvējos zarus naktsmītnei izmanto kovārņu bars. Saulei rietot, bars uzrodas nez no kurienes un trokšņaini izvietojas. Kovārņi nav izsmalcināti un pret oranžajām saulrieta debesīm kā ķīniešu laterna gailošo maisiņu pat nepamana. Viņiem svarīgāk ir pirms tumsas nokārtoties, sabužināt spalvas, tā uz brīdi mazinot parazītu izraisīto niezi, un tad visiem reizē, gluži kā pēc komandas, pabāzt galvu zem spārna un iemigt. Vārnām ir citādi. Arī tās pošas nakšņot parkā, bet pakrēslī vēl pa pāriem vai individuāli jāapmet kāds loks virs koku galotnēm, jāpārrauga teritorija, jāpatrenkā dumjie pilsētas baloži. Vārnas pamana maisiņu, ko iekrāso pēdējie grimstošās saules stari, nosēžas tuvējos zaros un, galvu piešķiebjot, runā: "Kārs, kārs!" Tas nozīmē visiem pārējiem putniem zināmo – vārnas ir kāras uz visu jauno, nezināmo. Un maisiņš, kamēr tas saules apmirdzēts, ir kaut kas jauns. Taču, vakaram satumstot, mirdzums pazūd un līdz ar to arī interese. Bet tad krekšķinot pārlido sīļu pāris un tam pievienojas žagata. Tā, aizvien laikmetīga, franciski stāsta: "Žag-fut, žag-fut!" Pa dienu viņa satikusi kādu pie Vidusjūras pabijušu krauķi, un tas stāstījis savādas lietas. Izrādās, dienvidos, pie kādas smakojošas lagūnas, esot pilsētiņa, kurā reizi divos gados cilvēki izliekot publiskai apskatei gan plastmasas maisiņus, gan visādas citādas lietas: dažas esot spožas un iekārojamas, bet vairums pilnīgi nederīgas. Cilvēki staigājot gar visu to jucekli un, rokām plātoties, kaut ko nesaprotamu runājot. Un pirms dažiem gadiem tur esot bijis izlikts mākslīgs, nedzīvs krūms, kura zaros saķēries milzums krāsainu un nekrāsainu plastmasas maisiņu. Tā runājoties, sīļi un žagata reizē pagriež galvas iesāņus un vēl pagūst notvert pēdējo vakarblāzmas zibsni caur vēja atnesto plastmasas maisiņu. Redzētā izteiksmīgums, krāstoņu dzidrā pašvērtība un gaismēnu spēles liek putniem sajūsmā pārspriest iespaidus. Viņi jūtas gandarīti, ka te – ziemeļu dzimtenē – arī var būt kaut kas tikpat spožs kā maisiņu krūms pie smakojošās dienvidu lagūnas. Brīdi šķiet, ka sīļi un žagata, un savu dzīvi dzīvojošās vārnas, un pat aizmigušie kovārņi kļūst tādi kā lielāki un svarīgāki. "Mēs esam, mēs varam," šķiet sakām ik poza, ik spārna švīka pret debesīm. Bet tad atskan: "Kram, kram!" Skaņa pārņem parku, tā viļņo no dziļumiem un tālumiem, no bezdibenīgiem aizlaikiem un nākamības miglājiem. No šejienes un no nekurienes skan kraukļa balss, un mazie vārnveidīgie apklust. Nopietnais kolekcionārs krauklis, notālēm izdzirdis sarunu druskas un sajūsmas šalkas, tagad ir ieradies, lai uz vietas paskatītos, kāds tam visam iemesls: kas zina, varbūt mazie uzgājuši ko tādu, kā viņa kolekcijā vēl trūkst. Bet pelēkajā, drēgnajā pustumsā neiemirdzas nekas kraukļa uzmanības vērts. Te nav nedz zeltaini vilinošas ķēdītes, nedz alumīnija folijas cepurītes, nedz gaismu atstarojošu piekariņu. Netālu zarā sērīgi šūpojas nejauši ieķēries plastmasas maisiņš. Krauklis, pagriežoties lidojumam uz mājām, aizķer maisiņu ar spārna galu, tas atsvabinās no zaru tvēriena un, vakara brīzes nests, pazūd. Iestājas nakts.
*
Latviešu folkloras krātuves dzīlēs pie buramvārdiem (#LFK-150-3695) glabājas kāds maisiņš ar vārdiem. Piezīmēs sacīts: "Nav aizskarams."
2