Vēl apustulis Pāvils rakstīja par zobenu, kas ir valsts varas rokās un kas domāts noziedznieku un likuma pārkāpēju ierobežošanai un iebaidīšanai. Valsts vara izmanto vardarbību, lai panāktu savus mērķus. Ja varas mērķis ir indivīdu savstarpējās vardarbības ierobežošana un vājāko pasargāšana, tad vardarbības pielietošana ir saprotama un, ņemot vērā to, ka dzīvojam reālajā pasaulē, arī attaisnojama. Bet bieži valsts vardarbība, precīzāk – valsts vadošās elites vardarbība, tiek pielietota ne sabiedrības labā, bet šīs elites labā. Vardarbība tiek pielietota pret noteiktām politiskām, sociālām vai etniskām grupām, kurās tiek saskatīts ne valsts, bet esošās varas apdraudējums. Šajos gadījumos vardarbības pielietošana nav attaisnojama, bet nosodāma, jo tās pielietošana kļūst par noziegumu. Valstis un valsts varas, kas izmanto vardarbību savas varas noturēšanai, tiek sauktas par diktatūrām, tirānijām, autoritatīviem vai totalitāriem režīmiem. Valsts vara atrodas noteiktas personas (diktatora) rokās. Pielietojamais vardarbības apjoms diktatūrās var būt visdažādākais, sākot ar traucējošo personu izsūtīšanu no valsts, mājas arestiem un noteikto personu vai grupu tiesību ierobežošanu līdz šo grupu fiziskai iznīcināšanai (genocīdam). Diktatūras pielieto dažādus vardarbības veidus. Tā ir ne tikai fiziska, bet arī psiholoģiska un ekonomiska vardarbība.
Ģimene ir divu vai vairāku cilvēku kopība, kurā arī var tikt īstenoti dažādi varas modeļi. Līdztiesība un visu ģimenes locekļu spēja piedalīties lēmumu pieņemšanā ir viens no modeļiem, cits modelis ir vienas personas (ģimenes galva) vara ģimenē. Ģimenes galvas vietu var ieņemt gan vīrieši, gan sievietes. Ģimenes galva var mēģināt veidot ģimenes demokrātisko politiku, bet var arī būt autoritārs un veikt totālu kontroli pār katru ģimenes locekli. Starp diktatoriem grūti atrast sieviešu dzimuma diktatoru, diktatori pārsvarā ir vīriešu dzimuma (Lai Wikipēdija tev palīdz, mans draugs!). Arī ģimenes diktatoru vidū galvenokārt ir vīrieši, vīrieši varmākas. Tie, kas savus mērķus sasniedz ar kontroli un vardarbību. Starp diktatoriem, kas pārvalda valstis, un varmākām, kas pārvalda savas ģimenes, daudz kas ir kopīgs.
Fiziska vardarbība
Diktatori izmanto fizisku vardarbību savas varas saglabāšanai un savu mērķu sasniegšanai. Diktatūras pielieto fizisku vardarbību, kas izpaužas kā personu piekaušana vai spīdzināšana. Varmāka, kas pielieto fizisku vardarbību, gan sit savus upurus (ar dūrēm, kājām, dod pļaukas, spārda, grūž), gan veic arī darbības, kas pēc būtības ir spīdzināšana (dzēš cigaretes uz upura ķermeņa, aplej ar verdošu ūdeni, rauj aiz matiem utt.).
Totalitāri režīmi iznīcina savus pretiniekus, dažādos veidos nonāvējot tos. Tie var iznīcināt atsevišķus cilvēkus vai veselas sabiedrības grupas. Cilvēka nogalināšana ir fiziskās vardarbības kalngals. Bet diktatori nenogalina visu savu tautu, jo tad nebūs, pār ko valdīt. Ģimenes gadījumā varmāka pārsvarā nenogalina savu upuri, jo upuris ir ne tikai objekts, kuru var kontrolēt un iespaidot. Upuris ir svarīgs varmākam kā noteiktu labumu vai apmierinājumu avots. Bet ir zināmi gadījumi, kad varmāku laulātie draugi beigu beigās kļūst par līķiem. Pasaules statistika ir tāda, ka lielākā daļa sieviešu mirst no savu vīru vai partneru rokām. Var brīnīties, kāpēc varmākas dara pāri vistuvākajiem cilvēkiem, bet diktatori dara to pašu – viņi iznīcina un terorizē savus pilsoņus, savas valsts iedzīvotājus.
Propaganda
Emocionāla vardarbība ir cits vardarbības veids, kuru izmanto diktatūras un varmākas. Diktatūru gadījumā tas ir saistīts ar propagandu. Diktatūras ienaidnieki tiek demonizēti, pasludināti par visa ļaunuma avotu, tajos saskata visu eksistējošo problēmu cēloni. Varmāka dara to pašu – viņš gan sev, gan upurim mēģina ieskaidrot, ka upuris ir ļauns, slikts. Ir nepieciešams šo sliktumu no upura izdzīt, to ierobežot ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Tieši upuris, viņa uzvedība ir visu problēmu cēlonis.
Diktatori sevi uzskata par labiem cilvēkiem, kurus ienaidnieku ļaunums spiež rīkoties vardarbīgi. Diktatora vardarbība nav viņa brīva izvēle, viņš uzskata, ka vainīgs ir upuris. Varmākas ģimenē balstās uz tādu pašu sistēmu – viņi ir vardarbīgi, jo tas ir vienīgais ceļš, ko viņi saredz savos prātos, lai "pasargātu" sevi no upura un upuri pašu no sevis.
Diktatūru iedzīvotāji dzīvo bailēs, kas dod varai iespēju tos kontrolēt. Cilvēki baidās, ka viņi būs vainīgi iedomātos grēkos. Cieš no bezmiega, jo baidās sadzirdēt soļus aiz durvīm, kas liecinātu, ka pēc viņiem kāds atnācis, lai tos savāktu. Baidās no tā, ka viņus spīdzinās un tā panāks atzīšanos. Līdzīgi ir ģimenēs, kur varmāka pielietoja vardarbību vienu reizi un tagad kontrolē upuri caur iebaidīšanu. Varmāka var tikai draudēt pielietot fizisku vardarbību, ietekmēt vai darīt pāri kopīgiem bērniem, tādā veidā panākot sev nepieciešamo upura uzvedību.
Diktatūras dara visu, lai pārējo acīs izskatītos par pareizām, demokrātiskām, civilizētām valstīm. Par inteliģentiem, labiem cilvēkiem grib izskatīties arī diktatori. Turklāt tik tiešām ne vienmēr diktators rīkojas ļauni – tas mēdz sarīkot arī svētkus, parādes, apbalvot kādu par uzticību un iedvest iedzīvotājos lepnumu par to, ka viņu valstī ir tik vieds valdnieks. Varmākas lielākoties ir normāli, labi audzināti cilvēki. Tādi viņi izskatās ārpus savām ģimenēm. Diktatoru uztvere totalitārajā sabiedrībā un ārpus tās arī bieži atšķiras. Vardarbība ģimenē bieži tiek slēpta. Upuriem viņu dzīvokļa sienas ir vieta, caur kurām neredzēs neviena acs un nav dzirdamas nekādas skaņas. Līdzīgi kā diktatūru cietumos, kuros tiek spīdzināti ieslodzītie.
Gan diktatūrām, gan varmākām upuris ir vainīgs tajā, ko izgudro vai uzskata par vainu diktators vai varmāka. Piemēram, sarkanie khmeri iznīcināja cilvēkus, kas nēsāja brilles. Acenes nozīmēja to, ka cilvēks prot lasīt, bet lasītprasme noved līdz tam, ka cilvēks kaut ko izlasīs, sapratīs, domās citādi un kļūs bīstams. Iespējams, kāds upuru vainotājs pateiks, ka tie patiešām ir vainīgi: ja viņi būtu analfabēti, tad viņus neaiztiktu. Līdzīga situācija ir ar vardarbību ģimenē – upurim tiek pierakstīta vaina, kas patiesībā nav vaina, bet tikai upura īpašību traktējums. Upuris ir pārāk skaists vai velk ne tādas drēbes, vai nav pietiekami paklausīgs. Lēmumu par to, kāda vaina atrodama upurī, pieņem varmāka.
Diktatūras izgudro saviem pretiniekiem iedomātus plānus, uzskatus vai īpašības. Piemēram, speciālie dienesti atklāj neeksistējošas sazvērestības, kuras patiesībā imitē paši. Tiek atražota atziņa, ka diktatūru pretinieki darbojas citu valsts vadību vai speciālo dienestu ietekmē. Līdzīga situācija ir ar varmākām – bieži viņu vardarbība tiek attaisnota pašu acīs ar upura vainu, nodomiem vai darbībām, kuras iztēlojas un iedomājas pats varmāka un kurām nav nekāda sakara ar realitāti. Piemēram, varmāka uzskata, ka sieva viņu krāpj, un šīs iedomas kļūst par pamatu viņas iespaidošanai un terorizēšanai.
Diktatūras dažādos veidos ierobežo savas tautas brīvību. Ierobežo cilvēku pārvietošanas spējas, piemēram, padomju laikos tikt uz ārzemēm bija grūti, daļai sabiedrības vispār nebija atļauts izbraukt no valsts. Ziemeļkorejā bez atļaujām nevar pārvietoties arī valsts iekšienē. Valsts stingri kontrolē savas robežas. Austrumvācieši bija spiesti uzbūvēt Berlīnes mūri, lai tauta neaizbēgtu no valsts "labumiem". Ārzemju radiostacijas tika slāpētas, piekļuve ārzemju literatūrai vai periodikai – ierobežota. Varmākas līdzīgi cenšas mazināt savu upuru kontaktus ar ārējo pasauli, piedāvājot sevi kā vienīgo informācijas un izpratnes par pasauli kanālu. Upurim nav vajadzīga sabiedrība ārpus savas ģimenes, nav vajadzīgi kaut kādi interešu pulciņi, upurim atļauts pēc iespējas mazāk laika pavadīt vietās, kur ir iespējama informācijas iegūšana. Diktatūras kontrolē savus iedzīvotājus visās dzīves sfērās – ko tie dara, ko skatās, ko lasa, ko domā utt. Līdzīgi ir ar varmākām – viņi cenšas kontrolēt savus upurus visur, kur tas iespējams. Ar ko sazinās, kam ko raksta, tiek veikta sava veida cenzūra, arī tas, ko teikt citiem, kādā veidā teikt. Gan diktatori, gan varmākas uzskata sevi par galveno, vienīgo, patieso informācijas avotu.
Reprodukcija
Valstis, it īpaši diktatūras, cenšas kontrolēt visas sfēras, kas saistītas ar pilsoņu, it sevišķi sieviešu, seksualitāti un reprodukciju. Sievietes ķermenis pieder valstij un domāts valsts mērķu sasniegšanai, sievietei diktatūras apstākļos nav noteikšanas pār savu ķermeni. Tāpat arī ģimenē upura ķermenis pieder varmākam un ir domāts varmākas vēlmju apmierināšanai. Kaut kādas patstāvīgas seksualitātes un seksuālo vēlmju nevar būt. Kā arī nevar būt iespējas atteikties no tā, kas tev nepatīk. Ja upurim ir kaut kādas seksuālas vēlmes, tas var tikt traktēts kā kārtējais pierādījums upura izvirtībai. Upurim nav teikšanas arī pār savu reprodukciju – varmāka var piespiest veikt abortus vai, tieši otrādi, apaugļot piespiedu kārtā, tai skaitā liedzot lietot kontracepciju. Savulaik Ķīnā ģimenēm bija viena bērna politika. Arī ģimenē varmāka ir tas, kas pieņem lēmumu par to, vai vajag dzemdēt vai veikt abortu.
Ekonomika
Diktatūrā visa nauda pieder valstij vai diktatoram. Valsts zina, kurām personām un kurām sfērām ir nepieciešama nauda. Valsts nebalstās uz iedzīvotāju ekonomiskajām vai finansiālajām vajadzībām, bet uz savu izpratni par to, ko vajag valdošajai elitei, propagandai, režīma popularizācijai. Līdzīgi kā anekdotē par tēvu, kura bērni uzzināja par cenu paaugstinājumu alkoholam un jautāja viņam, vai tagad viņš mazāk dzers. Bet tēvs atbildēja, ka tagad viņa bērni mazāk ēdīs.
Diktatūrās vara ņem no tautas naudu (ar nodokļu, akcīzes, cenu paaugstinājumu, sodiem, algu samazināšanu utt.) un tad daļu no tās atdod atpakaļ dažādu kompensāciju veidā. Tautai vajag būt pateicīgai par to, ka vara, atņemot viņiem naudu, daļu no tās piešķir atpakaļ. Ziemeļkorejā eksistēja sistēma, kad atsevišķi iedzīvotāji saņēma no valsts vadītājiem sadzīves tehniku, piemēram, ledusskapjus, kā dāvanu, par kuru vajadzēja būt pateicīgiem valsts galvam.
Varmāka arī ir tas, kuram pieder visa ģimenes nauda. Neatkarīgi no tā, vai varmāka pelna to visu pats vai kopā ar dzīvesbiedri, vai visu nopelna tikai dzīvesbiedre, – visu naudu, visus ģimenes resursus kontrolē tikai viņš. Viņš pieņem lēmumu, ko pirkt, ko nepirkt, cik naudas tērēt un kādiem mērķiem. Varmākas intereses atrodas pirmajā vietā. Par naudu, kas tiek piešķirta upura vajadzībām, tam vajag pateikties ģimenes galvam.
Atbrīvošana
Dzīvojot totalitārā režīmā, iedzīvotājiem teorētiski ir trīs izvēles iespējas. Pirmā izvēle – samierināšanās ar esošo stāvokli, otrā – bēgšanas mēģinājums, bet trešā – mēģinājums pretoties. Šīs izvēles iespējas nav saistītas tikai ar cilvēku brīvo gribu, tās ietekmē visdažādākie faktori. Pretošanās vai bēgšana samazina iespēju izdzīvot. Pretošanās bieži tiek noslīcināta asinīs, ne katram ir pietiekams spēks stāties pretī tirānijai. Tas ir grūti, bīstami, tas dārgi maksā, šī cīņa var tikt zaudēta. Bieži pretošanās diktatūrai izraisa lielākas represijas. Bēgšanas mēģinājums var tikt apturēts. Jau pieminētais Berlīnes mūris bija vieta, kur dzīvi zaudēja daudzi. Bēgšana var nozīmēt daudzas traģēdijas – radu vai draugu zaudēšanu, savas dzimtenes zaudēšanu, bēgļu gaitas. Un mūsdienās bēglis ir cilvēks, kurš, glābjoties no nāves briesmām savā valstī, nekur netiek gaidīts, tam tiek pārmests, ka viņš ir dzīvs, un aizrādīts, ka nav jau tik slikti, kā viņš runā. Citi cilvēki taču dzīvo – gan Ziemeļkorejā, gan savulaik PSRS un nacistiskajā Vācijā. Samierināšanās, sava likteņa pieņemšana, sevis pakļaušana cita varai varētu garantēt garāku dzīves ilgumu un ciešamu dzīves kvalitāti ar nosacījumu, ka pastāvīgi un kaismīgi tiek apliecināta lojalitāte režīmam.
Dzīvojot vardarbīgās attiecībās, sievietei arī ir trīs izdzīvošanas stratēģijas – cīnīties, bēgt vai samierināties ar esošo situāciju. Sievietes, kuras mēģinājušas cīnīties, veido lielāko populācijas daļu sieviešu cietumos – viņas ir notiesātas par partnera nonāvēšanu. Nespējot paciest daudzu gadu ilgstošo vardarbību un pazemojumus, viņām kādu dienu nejauši pa rokai var gadīties nazis un aizsargājoties viņas noslepkavo savu pāridarītāju. Bet tas var būt arī diezgan rūpīgi izstrādāts plāns, kā tikt ārā no šīs elles, jo alternatīva netiek saredzēta un ir bail, ka viņa pati vai bērni ātrāk vai vēlāk mirs no varmākas rokas. Sievietes, kuras mēģina aizbēgt vai šķirties no varmākas, visvairāk riskē ar savu dzīvību. Sajūtot, ka var zaudēt savu vergu, savu kalpu, varmāka sāk pielietot smagāku vardarbību, izsekot, vajāt, pielietot institucionālu vardarbību, padarot cietušās dzīvi tik neciešamu, ka viņa izlemj atgriezties. Šīs sievietes tiek arī apvainotas, ka viņas nav saglabājušas ģimeni, ka viņas ir vainīgas, jo nav varējušas uzreiz saprast, ka varmāka ir vardarbīgs, bet, apjēgušas to, drosmīgi nav izdzinušas viņu no mājas.
Visbiežākā upura izdzīvošanas stratēģija ir samierināšanās un pasivitāte. Tie ir gan tādi gadījumi, kad sievietes neiet prom burtiski tāpēc, lai viņas nenogalinātu, gan arī gadījumi, kad ir bažas vai jau bijusi pieredze, ka varmāka dzīvi bez viņa padarīs neciešamu – atņems visus līdzekļus, atņems bērnus, apmelos. "Iemācītā bezpalīdzība" ir termins, ko psihologi izmanto, lai raksturotu sievietes, kura ilgstoši dzīvojusi vardarbīgās attiecībās, uzvedību. Viņa ir atteikusies no savām vēlmēm, viņa nevar iedomāties savu dzīvi bez varmākas, ar savu uzvedību un attieksmi viņa kaitina apkārtējos, kuri nesaprot, kāpēc viņa nepieņem to palīdzību vai neizmanto iespēju šķirties. Arī totalitārajos režīmos cilvēki var būt notrulināti tik tālu, ka nespēj iedomāties savu dzīvi bez vadoņa un nevar pieņemt patstāvīgus lēmumus. Miljoniem cilvēku, kas piedzīvoja represijas, zaudēja radiniekus, paši bija apcietinājumā, arī pēc diktatora nāves turpināja viņu godāt un dievināt.
Starptautiskajai sabiedrībai ir kaut neliela, tomēr iespēja, ietekmēt diktatūru. Rezolūcijas, sankcijas, starptautiskās tiesas – tas viss traucē diktatūrām izskatīties baltām un pūkainām. Arī līdzcilvēkiem ir iespējas padarīt varmākas dzīvi mazāk ērtu, tādējādi iedragājot viņa "valdnieka" pozīciju – nosodīt viņa rīcību, nebalsot par viņu vēlēšanās, neticēt viņa "pasakām", iejaukties un atbalstīt cietušo.
[1] "Ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu." Romiešiem 13:4
[2] Iļja Marija Boļšakovs "Kāpēc es neticu vīriešu aizstāvjiem"
[3] BBC News "The women killed on one day around the world"
4