Vārds man leģions

"Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz." Mark 5:9

Vārds man leģions? Pēdējo reizi šo frāzi lasīju citā valodā, bet tas bija pirms daudziem gadiem. Vai tad autors arī būtu to beidzot izlasījis? :-)

Vārds Skaisle ir ļoti skaists. Laikam gan vēl nav izmantots nevienā romānā.

Zetiņa no A. Upīša Ziemeļu vēja ir jaudīgs vārds - tāds šķietami mīlīgs vārdiņš, bet tur riktīgi nejauka, padumja intrigante

Galīgi neesmu Noras Ikstenas lasītājs, bet atmiņā aizķēries tieši personvārds no viņas pirmā stāstu krājuma, kuru man bija tas gods recenzēt vienkārši baisā melnrakstā un diemžēl tāpēc arī kļūt par viņas nelasītāju. Vārds ir Kaie. Neesmu pārliecināts, ka dzīvot ar tādu vārdu būtu ērti, nāktos mocīties ar locīšanu tāpat kā Ingum, Blauam vai Rupkuj, bet stāstiņā skanēja dikti stilīgi un atmiņā arī palika.

"nerediģētā darba 2 rindkopas par rakstnieku un viņa sarakstītā vērtību pasaka daudz vairāk nekā rediģētas 400 lpp."
Ne gluži piekrītu. Kas lasītājam daļas gar rakstnieka vērtību! Viņam svarīgs ir tikai tas teksts, kas nonāk līdz viņam. Cik daudz no tā radījis rakstnieks, cik redaktors u.tml., - pilnīgi vienalga. Tā pieredze man jaunībā tikai atvēra acis uz daudziem lasītājiem nezināmo un arī pilnīgi neinteresanto sīkumu: ka daudzi rakstnieki visai nosacīti uzskatāmi par savu tekstu autoriem, viņu darbs patiesībā ir kolektīvs produkts un patstāvīgi viņi nav spējīgi radīt neko. Bet skolniecisko melnrakstu, ko zem redaktora elementārajiem labojumiem bija grūti saskatīt, lasīt nudien nebija viegli. Par to nav ne ko apskaust, ne žēlot: vienkārši fakts, negaidīta un nekādi nepielietojama informācija par rakstniecības virtuvi, kas uz mūžu ietekmējusi manu attieksmi pret mūsu dižgariem, kas ne vien paši ķipa rakstīt prot, bet vēl atļaujas idiotiski "kritizēt" (truli neargumentēti ķengāt) tādus, kas patiešām prot.

Dzīve tomēr ir daudzveidīgāka. Gramatiski un stiliski perfekti var uzrakstīt tik pareizu literatūru, ka galīgi nav vērts lasīt. Un drausmīgā valodā var uzrakstīt tādu oriģinālu šedevru, ka izsmalcinātais lasītājs aizrautībā pats metas to rediģēt. Esmu dzirdējis, ka Edgars Volless vispār neesot rakstījis savus sacerējumus, bet diktējis (sievai, vai?) un galīgi neinteresējies, kas no tā pēc tam sanācis uz papīra. Es gan arī neesmu lasījis, bet arī tas Vollesam nudien pie pakaļas: kamēr mēs Satoros prātuļojam, viņam lasītāju netrūkst visā pasaulē. Nē, es palieku pie sava: lasītājam ir vienalga, kādā veidā teksts līdz viņam nonāk, un, ja autors lielisku radošo produktu tehniski nespēj uzrakstīt, lietot redaktoru ir tikai normāli. Savukārt profesionalitātei ir tikai viens kritērijs: vai cilvēks ar to pelna naudu. Un ja gadījumā miljonāres Roulingas šedevrus ir pārrakstījusi vesela armija redaktoru, viņai pilnīgi vienalga, ka mēs te viņu tagad pasludināsim par neprofesionāli. Nē, ja tiem latvju tekstkaļiem beigās kaut kas sanāktu, man vienalga - ar vai bez redaktora...