Pēdējās pāris nedēļās sevi pieteikuši divi filozofiskas ievirzes izdevumi: žurnāls "Tvērums" un interneta portāls "Telos". Pirmajā "Tvēruma" numurā visi raksti ir filozofijas studentu un nodaļas beidzēju radīti, "Telos" galvenā redaktore Agnese Irbe ir filoloģijas doktore, bet viņas profesionālā darbība noteikti ietiecas filozofijas laukā, un no "Telos" šā brīža autoriem Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis, Vents Zvaigzne, Raitis Iļjenkovs ir vai nu profesionāli filozofi, vai vismaz nodaļas beidzēji. Ievērības cienīgs fakts ir nevis tas, ka šeit ir klātesoši cilvēki ar filozofa izglītību, jo kultūras jomā tādu nav mazums, bet tas, ka šoreiz viņi savu piederību filozofijai izvirzījuši priekšplānā. Par ko liecina šī pēkšņā aktivitāte?
Abu izdevumu ciešā tuvība laikā droši vien ir nejaušība. Tomēr domāju, ka tie varbūt varētu iezīmēt arī kādu jaunu laikmetu Latvijas filozofijā. Nedaudz jāatskatās pagātnē. Padomju okupācija radīja radikālu pārrāvumu Latvijas filozofiskajā tradīcijā, kas starpkaru periodā attīstījās gana strauji. Režīms mēģināja filozofisko domu pakļaut pilnīgai ideoloģiskai kontrolei. Iepriekšējo paaudžu filozofi stāstīja, ka fakultātē saglabājās zināma brīvdomības atmosfēra, lai gan, protams, padomju versijā, un interese par Rietumu filozofiju zināmās robežās tika tolerēta. Nezinu – iespējams, ka tā, taču PSRS sabrukums atklāja milzīgu informācijas lauku, arī filozofijā. Es teiktu, ka pēcpadomju profesionālo filozofu pirmais uzdevums bija šo lauku apgūt. No šejienes arī mūsu akadēmiskās filozofijas spēcīgās puses – mēs labi orientējamies filozofijas daudzveidībā, skaidri apzināmies vēstures klātbūtni arī mūsdienu domā, pieejamo resursu ietvaros esam centušies latviskot pasaules filozofijas mantojumu un stāstīt par to nefilozofiem.
Arī filozofijas periodika ir darbojusies līdzīgi. Tā lielākoties bijusi panorāmiska. To var teikt par Leona Brieža izdevumiem "Grāmata" un "Kentaurs", kuros filozofijai bija atvēlēta ļoti liela vieta un katrs numurs iepazīstināja ar kādu tēmu. Almanahs "Filosofija" un žurnāls "Reliģiski-filozofiski raksti", kas ir ilgtspējīgākais mūsu akadēmiskais izdevums, būtībā darbojas kā platforma pētījumiem dažādos laukos. Arī žurnālu "Rīgas Laiks", "Satori" un "Punctum" pastāvēšanā būtiska nozīme bijusi filozofiem, un ir atsevišķas filozofiskas tēmas, kas šo izdevumu veidotājiem ir svarīgas un pie kurām viņi atgriežas, bet kopumā filozofija tajos parādās kā daļa no kultūras panorāmas vai lasītāju informēšanas un izglītošanas mērķa. Man, piemēram, "Rīgas Laiks" ir atteicis pāris tekstu ar komentāru, ka tie ir pārāk filozofējoši (nav precīzs citāts), lai gan, protams, nezinu, vai tas bijis īstais iemesls.
Tomēr filozofija nav tikai citzemju izcilo domātāju apgūšana un popularizēšana – filozofija ir dzīva doma. Pēc PSRS sabrukuma mums bija nepieciešamība apgūt pasaules filozofisko mantojumu, bet situācija ir mainījusies. Ne jau tāpēc, ka iepriekšējais mērķis būtu sasniegts, bet mēs šīs robežas esam pārauguši. Un es, starp citu, nemēģinu pretstatīt filozofijas vēsturi un laikmetīgo filozofiju. Tādas robežas nav. Bet arī ar filozofijas vēsturi var nodarboties vairāk vai mazāk patstāvīgi, nevis tikai apgūt citu filozofijas vēsturnieku teikto. Manuprāt, mainījies ir tas, ka esam atgriezušies Rietumu filozofiskās domas laukā. Līdz ar to prasības ir citas. Gan akadēmiskajiem pētījumiem, gan sabiedriskām diskusijām. Cita starpā tas nozīmē iziešanu no komforta zonas.
Tad, kad tu neraksti par citiem, bet mēģini formulēt savas domas, gribot negribot nākas riskēt. To zina visi radošie cilvēki. Nav garantiju, ka spēsi izvairīties no banalitātes, domāšanas neprecizitātes, kļūdām vai vienkārši muļķībām. Bet jāriskē ir. Un abus jaunos izdevumus es uzskatu par mēģinājumu riskēt un iekāpt patstāvīgas domas laukā. Vienlaikus abi izdevumi, manuprāt, atrodas uz kaut kādas robežas, un mēs vēl nevaram zināt, kāds būs turpinājums.
"Tvēruma" priekšvārdā teikts, ka veidotāji grib "jaunajai filozofijas paaudzei dot vārdu". Nav šaubu, ka pats izdevuma fakts apliecina vēlmes nopietnību – tikai tie, kuri ļoti grib izteikties, gatavi pūlēties, lai nonāktu līdz iespiestam izdevumam. Jau šajā faktā vien izpaužas zināms spēks. Bet izšķirīgais jautājums gan izdošanas, gan filozofijas sfērā – vai ir, ko teikt. Izdevuma veidotājiem ir skaidrs, kas viņi negrib būt, no kā viņi vēlas norobežoties. Viņi negrib piedalīties "neapsīkstoši rosīgā klišeju apmaiņā", no tā droši vien izriet arī izdevuma drukātā forma un modernisma tradīcijās ieturētais dizains. Šis nav akadēmisks izdevums, šis nav "Rīgas Laiks", šis nav portāls. Tuvāks dzejas izdevumam nekā tradicionālam žurnālam. Tomēr saturs balansē starp vēlmi runāt citā balsī un filozofijas izglītojošo paradigmu, tiesa, tajā nenonākot – to ir svarīgi uzsvērt. Tomēr jau pats uzstādījums – šis ir numurs par estētiku, nākamais būs par kaut ko citu, un mēs, jaunie filozofi, to atkal pierakstīsim pilnu –, manuprāt, norāda uz zināmu risku atgriezties tradīcijā. Atgriešanās tradīcijā pati par sevi nav nekāda skāde, bet tas nozīmētu vairākas problēmas – ar ko jaunais izdevums būtu labāks par esošajiem? Vai modernistiskā forma netraucē uztvert informatīvo vēstījumu? Kur lai dabū labi rakstošus autorus par visām tēmām, ko varam izdomāt? Tomēr tas, ko es saskatu šajā izdevumā, ir arī vēlme meklēt savu balsi, formulēt skatījumu, kādu citi nespēj formulēt, varbūt pat (filozofu) paaudzes skatījumu un valodu. Šāds mērķis, protams, ir riskants, jo tas, ka es vēlos runāt, nenozīmē, ka cits vēlas klausīties. Bet no šejienes, manuprāt, izriet intriģējošs jautājums – ko būtisku jaunie filozofi var pateikt savai paaudzei tā, lai tas nebūtu vecais labais (dažbrīd augstprātīgais) mēģinājums izglītot? Kā filozofija var spēcināt laikabiedrus, ne tikai tos apgaismot?
Kā jau teicu, arī portālā "Telos" es saskatu vēlmi iesaistīties sabiedrībā kā patstāvīgiem domātājiem, ne tikai izglītotājiem. Un arī šeit es saskatu zināmas krustceles. Protams, man būtu daudz, ko teikt par portālā sarakstīto. Oi, oi. Bet, manuprāt, portāla centrālais jautājums ir: vai tas vēlas būt filozofijas izdevums ar pretenziju uz nopietnu diskusiju par tēmām, kuras citur netiek pietiekami apspriestas, vai ideoloģiska platforma noteiktas cilvēku grupas cīņai par varu? Šobrīd izskatās, ka izdevums dodas otrajā virzienā. Protams, politiska cīņa nav grēks jebkuram pilsonim, arī filozofam, un arī kristīgais konservatīvisms ir ideoloģija ar savu nozīmīgu vietu Eiropas politiskajā telpā. Tomēr mazliet žēl. To pašu, starp citu, varu teikt par arhibīskapa Jāņa Vanaga rakstu "Delfos" un Alvja Hermaņa principiem. Es pilnīgi piekrītu, ka cilvēku likteņu izšķiršana ar tautas balss palīdzību internetā ir ārkārtīgi bīstama. Būdams neticīgs cilvēks un liberālis, ja izmantojam šo daudznozīmīgo zīmolu, es arī piekrītu, ka liberāļu pašpārliecinātība un zināma iedomība (hubris) ir cēlonis daudziem konfliktiem Rietumu sabiedrībā, bet, klau, diskriminācija nav izdomājums, sociālais taisnīgums nav tikai "rēgs", tiesību saknes Rietumu kultūrā ir ārkārtīgi senas, senākas par katoļticību, un politkorektums nerodas vienkārši joka pēc. Kāpēc nevis domāt, kā risināt sarežģītas problēmas, bet mēģināt pataisīt tās par cirku? Politiķi tā dara, bet es sākotnēji sapratu, ka latviešu intelektuāļi pretendē uz kaut ko vairāk. Un vēlreiz – problēmas, kuras aktualizē "Telos", ir būtiskas, bet aizvainojums, nicinājums un dažādi dēmoni, kuru aprises iezīmējas tekstos, šķiet, gūst virsroku. Es saprotu, ka ir uzjautrinoši izcelt pretrunas liberāļu teiktajā vai ar dažādu provokāciju palīdzību aizvirzīt diskusiju uz dažādām pseidoproblēmām, bet tā nav liela māksla. Mani, piemēram, ļoti interesē jautājums: kā var tā notikt, ka labu griboši, sabiedriski aktīvi un izglītoti cilvēki kļūst par uzbrukšanas mašīnām? Šeit kristīgajai baznīcai ir ļoti liela pieredze. Kādi secinājumi? Ne jau liberāļi Rīgā ārdīja katoļu baznīcas, bet gan luterāņi. Jaunajā Rīgas teātrī ir pilnīga vārda brīvība? Gribu dzirdēt jokus par seksuāli izmantotiem bērniem! Nesen tika "kancelēts" franču akadēmiķis Olivjē Diamels, jo viņš bija seksuāli izmantojis savu pameitu. Gribu dzirdēt no konservatīvajiem domātājiem spēcīgus argumentus, kā atcelšanas kultūra ir nodarījusi pāri Diamelam. Šitā varam turpināt. "Telos" šobrīd, manuprāt, izskatās gandrīz vai sliktāk. Man ir zināms priekšstats par tā rakstu autoriem, tie ir zinoši cilvēki, tieši tāpēc vēl iespaidīgāk ir tas, cik viegli starp sakarīgām domām tiek salikti vienkāršojumi, kuru problemātisko dabu, esmu pārliecināts, šie autori apzinās. Jūs teiksit, ka liberāļi ir tādi paši. Nevaru atbildēt par visiem liberāļiem, bet es labprāt redzētu kritiskās un patstāvīgās domas paraugdemonstrējumu, nevis tikai dionīsisku prieku par to, ka izveidots portāls, kuru neviens no malas nepieskata.
20