Redzējumi
01.10.2014

Vārdi, vārdi, vārdi

Komentē
1
Saglabā

Šekspīra lugā "Hamlets" uz jautājumu "Ko jūs lasāt, milord?" filozofiskais princis atbild: "Vārdus, vārdus, vārdus." Šo izteikumu mēdz citēt, lai paironizētu par vārdu bezjēdzību, tukšību un gaisīgumu. Taču šāda izpratne ir virspusēja, tā neatklāj Šekspīra ironijas otro, dziļāko slāni. Viņam taču nebija nekā cita kā tikai "vārdi, vārdi, vārdi", ar kuriem viņš aizkustināja, biedēja vai smīdināja savus lasītājus.

Vārdiem jau izsenis tiek piedēvēta īpaša vara pār cilvēkiem un lietām, kas agrāk tika saistīta ar maģiju. Sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) to apzīmē ar terminu "simboliskā vara" un uzskata, ka vārdu mobilizējošais spēks ir tikpat liels, cik fiziskai varai vai naudai. Kā šī vara īstenojas? Lai padarītu pasauli par sev saprotamu un jēdzīgu vietu, cilvēks to apraksta ar vārdiem. Pateicoties tam, daudz koku, kas aug vienā vietā, cilvēka uztverē pārvēršas par "mežu". Mainot veidu, kā ar vārdiem tiek aprakstīta kāda lieta vai parādība, ir iespējams mainīt arī veidu, kā cilvēki par to domā. Savukārt, mainoties viņu domām, mainās arī uzvedība, kā "rezultātā šī pasaule tiešām tiek pārveidota" [1].

Valodai ir izšķiroša nozīme sociālās realitātes konstruēšanā – vienas sabiedrības locekļus vieno kopējs skaidrojums par to, kāda ir viņu apdzīvotā pasaule. Mums nākas paļauties uz citu cilvēku vārdiem, jo tiešā veidā mēs pieredzam ļoti maz no tā, kas kopumā veido mūsu sociālo dzīvi, – fiziski nav iespējams būt visur un piedalīties it visā. Līdz ar to lielākā daļa sociālās realitātes pastāv tikai kā ziņas par to, kas notiek ar citiem un citur (un otrādi – par to, kas notiek ar mums, arī citi lielākoties uzzina pastarpināti). Tādā veidā vakardienas ziņas (vai neziņa) kļūst par reālām šodienas attieksmēm, lēmumiem un darbiem. Mūsu priekšstati par pasauli, kā arī domas un rīcība izriet no tā, cik daudz informācijas mēs par to visu saņemam un cik kritiski pret šo informāciju izturamies.

Rafaels Kapurro (Rafael Capurro) informāciju pielīdzina gaisam jeb atmosfērai, kurā eksistē demokrātiskā sabiedrība [2]. Proti, mūsdienu sabiedrība ir veidojusies un attīstījusies, pateicoties tam, ka rakstveidā izklāstītas zināšanas ir kļuvušas pieejamas ikvienam lasītpratējam. Tajā pašā laikā lielas problēmas sagādā vajadzība saglabāt līdzsvaru starp pēc iespējas brīvu un daudzveidīgu informācijas apriti un nepieciešamību aizsargāties pret nederīgas vai pat kaitīgas informācijas izplatīšanos.

Kā piemēru var minēt pirms kāda laika portālā "Delfi" publicēto ziņu ar virsrakstu ""Financial Times": Baltijas valstis agresīvi rosina sankcijas pret Krieviju" [3]. Rakstu papildina fotogrāfija, kurā redzams agresīvi noskaņots suns, kas rāda ilkņus. Ziņas tekstā var lasīt: ""Financial Times" norāda, "ka, neskatoties uz Itālijas pasivitāti jautājumā par sankcijām pret Krieviju, vairākas valstis aizvien aktīvi atbalsta stingru sankciju ieviešanu. Īpaši agresīvi šīs sankcijas vēloties ieviest visas trīs Baltijas valstis, secina laikraksts"." Taču, palasot tālāk, izrādās, ka ziņas pamatā ir kāda Itālijas diplomāta izteikums, kurš norāda, ka "tā ir tiesa, ka dažas valstis, īpaši Baltija, vēlas sankcijas pret Krieviju ieviest ar ātrumu 150 kilometru stundā, kamēr, piemēram, arī Francija un Vācija šīs sankcijas vēlas īstenot ar ātrumu 50 kilometru stundā". Tātad patiesībā runa ir nevis par sankciju agresivitāti jeb stiprumu, bet gan par to ieviešanas ātrumu. Turklāt oriģinālā raksta nosaukumā Baltijas valstis pat nav pieminētas [4].

Šīs parādības apzīmēšanai Levents Ormans (Levent Orman) pirms trīsdesmit gadiem ieviesa terminu "information pollution", ar kuru apzīmēja "informācijas plūsmas piesārņojumu ar nepilnīgu, pretrunīgu un maznozīmīgu informāciju" [5]. Piesārņojums ir neizbēgams informācijas brīvības un informācijas sabiedrības attīstības blakusprodukts. Ja tas radīja uztraukumu jau 1980. gados, kad liela daļa mūsdienu komunikācijas tehnoloģiju vēl nebija radušās vai guvušas plašu izplatību, tad tagad stāvoklis šķiet kļuvis pavisam kritisks.

Par nopietnu problēmu ir kļuvis milzīgais nevērtīgās, nekvalitatīvās un neuzticamās informācijas daudzums, kas gāžas pār auditoriju no visiem iespējamajiem kanāliem. Dzeltenā prese un izklaides industrija nenogurstoši rūpējas par to, lai auditorijas priekšstatus par pasauli veidotu primitīva izklaide un šovi, kuru bezgaumība iet roku rokā ar ātru slavu, kuros dzīve ir nebeidzami svētki un laime tiek iegūta loterijā. Savukārt dažāda veida pseidozinātne, sākot ar astroloģiju un beidzot ar parapsiholoģiju un zīlēšanu, piedāvā ātras un vienkāršas atbildes uz visiem dzīves jautājumiem.

Nekvalitatīvā informācija orientējas uz patērētājiem, kuriem raksturīga vienkāršota uztvere un tieksme pēc "vieglām" un izklaidējošām ziņām, kā arī pseidodomāšana – sveša viedokļa aizņemšanās, uzdodot to par savējo. Šādos apstākļos ļoti viegli izplatās dažādi dogmatiski vai aizspriedumos balstīti pasaules redzējumi, kas arvien vairāk piesārņo informācijas plūsumu, izstumjot no tās sarežģītāku un daudzveidīgāku skatījumu uz pasauli. No pašu mediju viedokļa šo situāciju radījuši tirgus likumi – viņiem ir jāražo tāda informācija, kas tiek pieprasīta.

Umberto Eko sava eseju krājuma "Krabja gaitā" (A Passo di Gambero, 2006) ievadā uzskaita vienkāršotās pasaules ainas elementus, kuru atdzimšanu veicina informācijas piesārņojums: kristīgais fundamentālisms, antidarvinisms (un plašākā nozīmē – antizinātniskums), antisemītisms, ksenofobija, nacionālradikālisms, politiskais populisms [6]. No savas puses šim sarakstam varu pievienot vēl arī vecuma un dzimuma diskrimināciju.

Eko uzskata, ka šo it kā jau izskausto parādību atgriešanās ir sabiedrības regresa pazīme, – "it kā vēsture, zaudējusi elpu pēc divu tūkstošu gadu lēkšanas uz priekšu, ir saritinājusies gredzenos kā čūska un atgriezusies Tradīcijas svētlaimīgajā komfortā" [7]. Viņš uzskata, ka mūsdienas iespējams raksturot kā dzīvi jaunajos viduslaikos.

Gribētos uztvert šo raksturojumu nevis kā fakta konstatāciju, bet gan kā brīdinājumu par to, kas varētu notikt, ja padosimies cīņā ar informācijas piesārņojumu. Ja informācijas telpā netiks piedāvāti alternatīvi viedokļi, tad pastāv reāla iespēja kādu rītu pamosties valstī, kuru korumpēti populisti valda rokrokā ar kristīgajiem fundamentālistiem, kas caur privāti pārvaldītiem plašsaziņas līdzekļiem skalo smadzenes tumsonīgu nacionālradikāļu un rasistu pūlim.

Regresēt ir vieglāk nekā progresēt, un sociālās pārmaiņas ir grūts process, bet, kamēr vēl ir iespēja runāt un argumentēt, tas ir jādara. Domājošu cilvēku galvenais ierocis joprojām ir tikai vārdi, vārdi, vārdi. Taču reizēm trāpīgs vārds cērt stiprāk nekā zobens.

 

[1] Bourdieu, P. (1991). "Language & Symbolic Power". Cambridge: Polity Press. P. 164.

[2] Capurro, R. (1990). "Towards an Information Ecology".

[3] Delfi Bizness (14.07.2014). "Financial Times": Baltijas valstis agresīvi rosina sankcijas pret Krieviju.

[4] Financial Times (13.07.2014). "Italy accused of blocking tougher sanctions on Russia".

[5] Orman, L. (1984). "Fighting Information Pollution with Decision Support Systems", Journal of Management Information Systems, 1(2), p. 64.

[6] Эко, У. (2007) "Полный назад! «Горячие войны» и популизм в СМИ", Москва: Эксмо, c. 13–16.

[7] Эко, У. Op. cit. c. 15.

Vents Sīlis

Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes docents. Pēta cilvēku uzvedību un attiecības medicīnas un humanitāro zinātņu krustcelēs un tic, ka individuālā evolūcija ir ceļš uz sabiedrisko evolūciju. U...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!