Redzējumi
16.06.2014

Vārdi kā līdzeklis ar mērķi

Komentē
3

Nesen interneta žurnālā "Aeon" bija publicēts filozofa Ērika Švicgēbela raksts [1], kas veltīts angļu valodā lietotajam jēdzienam "jerk" un, ja tā var sacīt, tā ētiskajam starojumam. Ja angļu-latviešu valodas vārdnīcās Švicgēbelu interesējošajā nozīmē "jerk" parasti tiek tulkots vienkārši kā "netīkama persona" vai vēl kaut kā tikpat aptuveni, ikdienas lietojumā šis vārds ir krietni vien ietilpīgāks. "Morālā ziņā "džerkisma" esence ir šāda," raksta Švicgēbels. "Tā ir persona, kas nespēj novērtēt apkārtējo cilvēku intereses un izturas pret tiem nevis kā morāli un epistēmiski līdzvērtīgām būtnēm, bet kā pret manipulējamiem līdzekļiem vai idiotiem, ar kuriem vienkārši jātiek galā."

Citiem vārdiem sakot, tā ir persona, kas, pat ja ir kādreiz dzirdējusi par Kanta kategorisko imperatīvu, kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nav spējīga saskaņā ar to dzīvot. Taču tas nenozīmē, ka runa būtu vienīgi par antisociāliem elementiem, psihopātiem un citiem pilna laika cilvēknīdējiem. Ar šādas izturēšanās piemēriem mēs saskaramies (vai paši tos ik pa laikam demonstrējam), teiksim, brīžos, kad stāvam rindā pie veikala kases, mums priekšā kāds pircējs sāk čammāties vai arī varbūt kasiere piepeši vairs netiek galā ar kases aparātu. Mēs nespējam vienkārši paciesties un pagaidīt – mēs šos tūļas, neizdarīgos nemākuļus un vēl visādos citos trāpīgos epitetos apzīmējamos cilvēkus pagūstam domās kārtīgi pārmācīt, bet izdevīgā brīdī esam gatavi viņiem pat ko indīgu pateikt.

"Pie blakus kases būs ātrāk," nesen teica lielveikala apsargs, jo kasiere tobrīd pārskaitīja un viņam nodeva kasē uzkrājušos naudu. Es ar saviem pirkumiem jau gaidīju labu brīdi. "Tā izskatās gan!" nenocietos nepateicis, tūliņ pat par savu reakciju nokaunējos, savācu savas mantiņas un devos pie citas kasieres. Vai arī vakar – laikam bija pilnmēness laiks, pa priekšu braucošas automašīnas vadītājs strauji nobremzēja pirms krustojuma, izlēca no sava braucamā un metās pie turpat līdzās apstājuša auto, klaudzināja pa logu, vicināja pa gaisu rokas un izklāstīja, viņaprāt, nemākulīgai braucējai kaut kādus ceļu satiksmes drošības apsvērumus. Tas, ka aiz abām mašīnām tikmēr jau sāka veidoties sastrēgums, tajā brīdī bija mazsvarīgi. Ar padarīta darba apziņu viņš atgriezās savā auto, nikni aizcirta durvis un pārbrauca krustojumu brīdī, kad dzelteno gaismo jau nomainīja sarkanā. Kā raksta Švicgēbels, parasti šī attieksme krīt vai nu pār anonīmiem svešiniekiem, vai personām, kas sociālajā hierarhijā vismaz šķietami atrodas zemāk par šādu morāli lirisko varoni – ciest dabū oficiantes, studenti, banku klerki, uz ceļa sastapti svešinieki – "tie ir nelaimīgie, kas saņem visstiprākos belzienus". Jā, un vēl droši vien visi tie, kuriem bez bažām par iespējamām sekām var uztroļļot internetos.

Meklējot vārda "jerk" izcelsmi, Švicgēbels spriež, ka tam varētu būt saistība ar jēdzienu "jerkwater town" – tā esot dēvētas nomaļas apdzīvotas vietas, kuru dzelzceļa stacijās nav bijis pat pieklājīga ūdens pumpja un kur lokomotīvju mašīnistiem ūdens savām tvaika mašīnām bijis jāgādā, ar auklā iesietu spaini smeļot to no grāvjiem vai vēl kādām citām ūdenstilpnēm (viena no "jerk" nozīmēm ir arī "raut" – piemēram, virvē iesietu spaini). Lūk, un iespējams, ka "jerk" kā netīkamas vai muļķīgas personas apzīmējums sākotnēji ticis attiecināts uz lauķiem, kas nākuši no šādām nomalēm. "Jēdziens atspoguļo ceļojošas trupas augstprātību," raksta Švicgēbels, un tikai laika gaitā tas pazaudējis sabiedrības kārtu nošķīruma jēgu, un par galveno kļuvusi morāla nosodījuma nozīme. Švicgēbels atgādina, ka šādu nozīmju pārbīdi darbā "Morāles ģenealoģija" (1887) jau bija novērojis Frīdrihs Nīče, un angļu valodā bez "jerk" tādu pašu pārvērtību piedzīvojuši arī vārdi "rude", "villain", "ignoble".

Krievu valodā līdzīgu ceļu ir izgājis no poļu valodas aizgūtais vārds "быдло". Tā sākotnējā nozīme ir "darba lops", kaut kādā vēsturiskā brīdī tas kļuva par nicinošu zemnieku apzīmējumu, bet nu jau tiek izmantots, lai runātājs paceltos pāri pēc viņa ieskatiem jebkādai ar gribu, intelektu, gaumi, turību un citām "augstākai" sabiedrībai piederīgām īpašībām neapveltītai ļautiņu masai, pūlim.

Latviešu valodā atrast vārdus ar šādu nozīmes pārbīdi nav nemaz tik vienkārši. Iespējams, tam kāda saistība ar mūsu vēsturi – latviešu valodā runājošie līdz kādam nebūt iedalījumam šķirās jeb kārtās tā īsti nekad nav nonākuši, drīzāk kā atšķirīgu šķiru uzlūkojuši vienīgi tos, kas runā kādā nebūt citā mēlē.

Varbūt tāds vārds ir "lupatlasis"? Vācu valodā tas būtu "Lumpensammler", tiešs "Lumpenproletariat" radinieks, un nav pat īpaši jānopūlas, lai atmiņā atsauktu arī vārda "lumpenis" publiskus lietojumus nebūt ne glaimojošā nozīmē arī pie mums. Nekāds kompliments nebūs arī kāda pieskaitīšana "plebejiem", lai gan senajā Romā tā vienkārši bija lielākā brīvo pilsoņu kārta, kurai piederēja gan veikalnieki, gan amatnieki, gan dažādi algotus darbus strādājošie.

Šāds liktenis piemeklējis vēl dažu svešvārdu, piemēram – pirmoreiz cariskās Krievijas kontrolētajā Polijā noteiktas vidusšķiras grupas apzīmēšanai lietoto nosaukumu "inteliģence". Par "inteliģentu" (nu jau arī par "intelektuāli" vai vēl labāk – "pseidointelektuāli" vai pat par "filozofu") var nicīgi nodēvēt ikvienu personu, kas, pēc runātāja ieskatiem, stāsta, raksta vai dara ko neizprotamu vai pat pilnības aplamības, vienkārši nejēdz, ko dara, vai vispār ir kaut kādā ziņā nesimpātiska.

Līdzīgi jau krietni sen tiek lietoti vēl daži specifiskas ļaužu šķiras apzīmējoši vārdi – "klauns", "āksts", pat "mākslinieks" (parasti gan te labāk noder vārda latīniskās cilmes līdzinieks: "Atradies baigais artists!"). Par lamuvārdu ir kļuvis arī valsts ierēdņu šķiru apzīmējošais "birokrāts". Interesanti, ka par kulināru, tēlnieku vai, piemēram, ombudsmenu vismaz pagaidām kādu nolamāt laikam nevienam vēl nav ienācis prātā, lai gan visai izplūdušais hipsteru kārtas apzīmējums nu jau galvenokārt tiek lietots nievājošā, nosodošā vai izsmējīgā nozīmē.

Nu, plebeji un klauni, varbūt varat nosaukt vēl kādus šādu vārdu piemērus?

1 Eric Schwitzgebel, "A theory of jerks".

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!