Raksti
16.10.2013

Vardarbības gals

Komentē
0

Pirms diviem gadiem februāri kinoteātrī "Forum Cinemas" pēc filmas "Melnais gulbis" seansa jurists un šaujamieroču entuziasts Nikolajs Zikovs ar vairākiem šāvieniem nogalināja bankas "Citadele" Aktīvu un pasīvu pārvaldības nodaļas vadītāju un Resursu pārvaldības daļas vadītāja vietnieku Aigaru Egli. Egle esot Zikovam aizrādījis par nepieklājīgu un citiem traucējošu uzvešanos filmas laikā – Zikovs komentējis filmā redzamo, čabinājies ar ēdiena turzu un nelicis ne zinis par pārējo skatītāju aizrādījumiem. Saprotams, šis bija satraucošs gadījums. Slepkavība bija notikusi ļaužu pilnā sabiedriskā vietā, noslepkavotā meitas klātbūtnē. Pirms tam žurnālā "Jurista Vārds" Zikovs bija publicējis rakstu "Šaujamieroču aprite un cilvēktiesību aizsardzība", kurā bija paudis uzskatus, ka arī privātpersonām vajadzētu atļaut iegādāties automātiskos ieročus, bet ieroča lietošanas gadījumā šāvējam nebūtu par savu pienākumu jāuzskata mazāka kaitējuma nodarīšana pretiniekam. Tiesas laikā tika atklāts, ka Zikovs ar ieroci apkārtējos apdraudējis arī agrāk. 2006. gadā viņš bija vicinājis šaujamo, ar kādu citu autovadītāju risinot domstarpības par ceļu satiksmes noteikumiem. Toreiz līdz šaušanai nenonāca. 2012. gada 22. maijā pirmās instances tiesa Zikovam piesprieda 17 gadu cietumsodu.

Fiziska vardarbība kā konfliktu atrisināšanas veids ārpus tādām civilizācijas krēslas zonām kā noziedznieku pasaule un militāri konflikti laimīgā kārtā vairs nav plaši izplatīts un vairākuma pieņemts. Laiki, kad tumšā šķērsielā politiskajiem pretiniekiem vienkārši pārgrieza rīkli, lielā daļā pasaules laimīgi ir beigušies, tagad cieņā ir citi spēka paņēmieni, kas nomaskēti aiz maigā sabiedrisko attiecību apzīmējuma. Arī pēriens skolā vai mājsaimniecībā tiek uzskatīts par anahronisku barbarismu.

Gadījumi, kad kāds mierīgais iedzīvotājs piepeši ir šāvis vai vīstījis dūres, ir satraucoši ne jau tikai tāpēc, ka reizēm tie ir arī kādu likuma pantu pārkāpumi. Apstākļos, kur bezmaz ikvienam pretimnācējam ir ierocis, prasme ar to apieties un gatavība bez vilcināšanās kādu sist, savainot vai nogalināt, pārsvarā dzīvo vienīgi asa sižeta filmu varoņi. Mēs, visi pārējie, mierinām sevi ar domu, ka civilizētā pasaulē vardarbība ir kas ārkārtējs, un ceram, ka mums ar to nekad mūžā neiznāks saskarties. Tās ir kā nepatīkamas atmiņas no mūsu tumšās, dzīvnieciskās un asinīm pielietās pagātnes.

Un tāpēc ir interesanti vērot, kā un vai vispār mainās apkārtējo attieksme, ar vardarbības uzplaiksnījumiem saskaroties. Zikova gadījumā viss bija daudzmaz skaidrs – pat internetā rakstīto komentāru autori nebija viņa pusē, daudzi alka bargākus sodus vai sapņoja par izrēķināšanos, bet tādu, kas kaut ko muldēja par "baņķieru šaušanu", tomēr bija mazākums.

Pavisam citādāks bija noskaņojums toreiz, 1994. gadā, kad vēl viens jurists un arī politiķis Juris Bojārs nošāva autozagli. Komentāru rakstīšana internetā tolaik vēl bija mazattīstīta, taču arī citos tolaik pieejamajos saziņas līdzekļos līdzās šaubām par to, vai nogalināšana uz vietas nav pārspīlēts zādzību apkarošanas paņēmiens, Bojāra rīcība tika arī attaisnota un uzlūkota bezmaz vai par varoņdarbu. Zināms, daudzi Juri Bojāru piemin galvenokārt kā centīgu jaunas un nevienam īsti nevajadzīgas Satversmes rakstītāju, citi – kā politiķi, kurš uz Saeimu atveda nākamo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Man visupirms viņš ir tas, kurš reiz nošāva cilvēku, pat ja šis cilvēks bijis zaglis.

Tieši tāpat mūsu valsts prezidents man nu jau kādu laiku ir Andris Bērziņš, kurš uzbāzīgiem žurnālistiem reiz teica: "Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!" Tomēr bez aizskartajiem žurnālistiem un tiem, kas šādu nīgram opim, ne valsts prezidentam piestāvošu izteiksmi vienkārši uzskatīja par nepieklājīgu vai bezgaumīgu, bija arī tādi, kas to uztvēra ar sajūsmu – sak, vajag taču beidzot tiem visur okšķerētājiem ierādīt viņiem pienākošos vietu!

Tad vēl bija plaša profila speciālists un cīņas sporta piekopējs Jurģis Liepnieks, kurš pēc vārdu divkaujas "Tviterī" uz fizisku divkauju izaicināja mūzikas žurnālistu, tagad – TV kultūras ziņu vadītāju Edgaru Raginski.

Tagad šim sarakstam piebiedrojies arī dziedātājs Gatis Irbe, kas plašāk pazīstams ar segvārdu Gačo – bokseris, kurš it kā apvainotu "sieviešu un bērnu" vārdā uz divkauju izaicinājis Nacionālā teātra aktieri Artusu Kaimiņu.

Abi pēdējie piemēri ir īpaši interesanti, jo saistīti ar noteiktiem sporta veidiem, kurus to praktizētāji, kā redzams, ir gatavi vajadzības brīdī iznest arī ārpus sporta zālēm. Pēc Edgara Raginska izteikumiem "Tvitera" diskusijā varēja noprast, ka šāds sports nav svešs arī viņam, un tātad varētu uzskatīt, ka nenotikusī konflikta risināšana ar cīņas sporta metodēm tomēr vēl vienmēr būtu uzskatāma arī par sportisku pasākumu. Gačo/Kaimiņa gadījumā, cik man zināms, sportists no viņiem ir tikai viens, toties gatavs savas sportista iemaņas izmantot kaut kādu patiesību pierādīšanai.

To, cik šāda situācija ir absurda, var ieraudzīt, boksu aizvietojot ar jebkuru citu sporta veidu. Iztēlosimies šķēpmetēju, kas, lai kaut ko apliecinātu, sacensību starplaikos dodas mežā nomedīt briedi, vai šaha lielmeistaru, kas savu intelektuālo pārākumu pierāda, bez žēlastības apspēlējot tos, kas knapi pieprot spēlēt dambreti vai domino.

Kā vienu no galvenajiem mūslaiku maldiem dažādi vardarbības pētnieki min pieņēmumu, ka vardarbība vēstures gaitā ir kļuvusi arvien izplatītāka un nežēlīgāka. Tomēr šāds uzskats, kā liecina arheologu un vēsturnieku atklājumi, ir tikpat aplams kā pārliecība, ka kaut kādā civilizācijas bērnības jeb nevainības laikmetā laimē un saskaņā dzīvojušas vardarbību vispār neiepazinušas ciltis. Vardarbība kaut kur cilvēka apmetņu tuvumā bijusi jaušama visos laikos, tomēr, kā grāmatā "The Better Angels of Our Nature" rakstīja Stīvens Pinkers, tieši pagājušā gadsimta laikā pasaule ir pieredzējusi, iespējams, ievērojamāko izvarošanas, slepkavību, karu un pat pret dzīvniekiem vērstās nežēlības samazinājumu.

Iespējams, tikai tāpēc dažādu sabiedrībā vairāk vai mazāk pazīstamu personu vēlme domstarpības atrisināt ar varas darbiem ir tik uztraucoša un šiem varoņiem uzspiež neredzamu zīmogu. Lai gan – var jau būt, ka tā vienkārši ir atgriešanās pie mūsu dzīvnieciskajām saknēm vai, ja atceramies Kaina un Ābela likteni, "bībeliskām vērtībām".

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!