Basams Abeds (pa vidu) kopā ar studentiem Upsalā 1989. gadā. Foto no personīgā arhīva.
 
Sarunas
28.12.2023

Vardarbība, ikdienišķā un ārkārtējā. Saruna ar palestīniešu antropologu Basamu Abedu

Komentē
0

Pastāv divi pretpoli, ap kuriem organizēts viedokļu spektrs par Izraēlas–Gazas traģēdiju. Pirmais uzsver, ka šīs traģēdijas "izcelsmes punkts" ir 2023. gada 7. oktobra terora uzbrukums, kurā "Hamās" kaujinieki zvērīgi nogalināja 1200 Izraēlas iedzīvotāju, vēl 240 saņemot gūstā. Tie, kuru viedoklis ievietojams šī pola ietekmes zonā, sliecas piekrist, ka "Hamās" 7. oktobra uzbrukums nav analizējams vēsturiskā kontekstā, bet gan skatāms kā absolūts ļaunums. Tas izriet no eksistenciāla arābu (jo šis pols neuzskata palestīniešus par tautu) naida pret ebrejiem, kas virzīts uz Izraēlas un ebreju iznīcināšanu. Savukārt "Hamās" un sabiedrība, no kuras tas nāk, ir barbarisma iemiesojumi (mūsu platuma grādos vēl tiek pielikta klāt Krievijas ietekme), kas nozīmē, ka jebkāda mēroga atbildes reakcija ir pilnīgi attaisnojama, vienalga, cik vardarbības un upuru tā prasa. Bieži tiek uzskatīts, ka šīs pozīcijas apšaubīšana izriet no vai novedīs pie antisemītisma. Never again.

Otrs pols centrējas uz to, ka 2023. gada 7. oktobris ir "briesmīga epizode" ilgstošā konfliktā, kura izcelsmes punkts ir Britu impērijas 1917. gada lēmums (Balfūra deklarācija) izveidot ebrejiem "nacionālas mājas" no Osmaņu impērijas atkarotajā un ar Tautu savienības mandāta palīdzību pārvaldītajā Palestīnas teritorijā, neatrunājot valsts modeli, robežas un dažādo iedzīvotāju statusu, tiesības un pienākumus. 1948. gada karš, kas sekoja ANO rezolūcijai par divu valstu izveidošanu Palestīnas teritorijā, Izraēlai bija neatkarības karš, bet palestīniešiem "katastrofa" (Nakba), kuras rezultātā vairāk nekā puse palestīniešu zaudēja mājas. Nakbai sekoja pretestība no apkārtējo valstu puses, tad sākās aizvien vardarbīgāka palestīniešu teritoriju okupācija. Tai sekoja terora akti, kam savukārt – vēl radikālākas okupācijas formas, kas izpaudās kā aizvien jaunu un nelegālu apmetņu ierīkošana palestīniešu teritorijās, sētu un sienu celšana, palestīniešu kustības un brīvības ierobežošana, ikdienišķa pazemošana un pakļaušana iespējamai nogalināšanai bez brīdinājuma. Un tad nāca 7. oktobris un Gazā sākās karš, kas nu jau izplešas uz Rietumkrastu un kuru tā pretinieki sauc par genocīdu. From the river to the sea.

Pirmā pola ietekmes zonā esošo viedokļu visradikālākā izpausme ir uzskats, ka jebkāda empātija pret palestīniešiem, pat tāda, kas norāda uz nesamērīgiem civiliedzīvotāju upuriem, kā arī mēģinājumi saprast un nevis tikai nosodīt notiekošo, attaisno "Hamās" un tādēļ ir nepieņemami. Otrā pola ietekmes zonā esošo viedokļu visradikālākā izpausme ir uzskats, ka forma ir pakārtota saturam un ka "Hamās" uzbrukums ir pretošanās, "izlaušanās no cietuma", "vergu sacelšanās" vai revolucionāra vardarbība. Tie, kas ir "par Izraēlu", nostājās ārpus vēstures, attaisnojot šādu pozīciju ar, viņuprāt, pirmatnējās vardarbības – 7. oktobra – radītu eksistenciālu draudu, kas stāv pāri visam. Izraēlas kritiķi uzskata, ka nekas, pat holokausts, nedrīkst atrasties ārpus vēstures, jo tikai salīdzinot cilvēce var nodrošināt to, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks atkal un netiks vērsts pret kādu citu cilvēku grupu. Vairums domā, ka ir vienīgie, kas domā, un ka tie, kas domā citādi, atrodas maldu, stulbuma vai pūļa varā.     

Ja es turpinātu iztirzāt šo jautājumu analītiski, tad es rakstītu par vardarbību – dievišķo, leģitīmo, revolucionāro, politisko, ikdienišķo, bezjēdzīgo. Tāpat es rakstītu par subjektu, kas nostājas ārpus vēstures, kā arī iztirzātu, kā šāda nostāja saderas ar latviešu "vēstures mīlestību". Taču šis nebūs tas raksts. Šis raksts turpināsies kā saruna ar Basamu Abedu, palestīnieti, manu pirmo antropoloģijas pasniedzēju mazā brīvo mākslu koledžā Ņūdžersijas štatā 20. gadsimta 90. gados. Tā ir saruna par laiku pirms "Hamās". Tā ir saruna starp diviem cilvēkiem, kuri katrs uzauga ar savu okupācijas pieredzi un naratīvu. Šī saruna notika 22. oktobrī.

Dace Dzenovska


Satikšanās

Dzenovska: Ir patīkami jūs redzēt tik daudzus gadus pēc tam, kad mēs pirmoreiz satikāmies Upsalas koledžā Īstoranžā Ņūdžersijā. Bija 1991. gada ziema, kad sāku tur studēt. Cik atceros, uzreiz vai neilgi pēc tam pieteicos jūsu kursā. Tā bija Tuvo Austrumu antropoloģija, vai ne?

Abeds: Es tik tiešām docēju kursu Tuvo Austrumu antropoloģijā. Un es jūs labi atceros. Jūs bijāt viena no studentiem, kas tajā laikā ieradās Upsalā no Eiropas, arī Krievijas.

Dzenovska: Jā, tobrīd šķita, ka koledža ir sajūsmā par to, ka bijusī sociālistiskā pasaule atveras un ierodas visi šie jaunie cilvēki.

Abeds: Tobrīd visi bija optimisma pilni. Sabiedrības eksperimentēja ar demokrātiju. Tas bija interesants laiks. Man ir ļoti jaukas atmiņas par Upsalu, patiešām.

Dzenovska: Es nezinu, kā koledža izskatījās mācībspēku acīm. Kā jūs to redzējāt toreiz?

Abeds: Kā jūs zināt, tā bija jauka brīvo mākslu koledža ar nelielu studentu skaitu un nelielu ārkārtīgi centīgu pasniedzēju štatu. Taču tieši studenti padarīja to vērtīgu. Es zinu, ka tas izklausās pēc klišejas, bet man ļoti patika iepazīties un strādāt ar studentiem. Ar dažiem es joprojām esmu saziņā. Kad esi jauns koledžas pasniedzējs, tu nedomā, ka tavi kursi atstāj kādu iespaidu uz studentiem.

Dzenovska: Atstāj gan. Pirms ierados Upsalā, neko nezināju par antropoloģiju. Uzzināju par to no jums, tāpēc man jums jāpateicas vai jāvaino jūs par to, kas ar mani notika pēc tam. (Abi smejas.)

Abeds: Tas ir lieliski, to es nezināju. Ja godīgi, mani vienmēr ir interesējis, kā jūs nonācāt Upsalā, šajā mazajā brīvo mākslu koledžā?

Dzenovska: Mans toreizējais draugs, Amerikas latvietis, mācījās Upsalā. Viņš mani iedrošināja pieteikties. Tas man atgādina dažu manu vidusskolas biedru nesen stāstīto par viņu pieredzi deviņdesmitajos gados. Es tobrīd strādāju pie raksta par šo tēmu un lūdzu viņus pastāstīt par deviņdesmitajiem. Ziniet, mēs bijām pēdējā padomju paaudze, 1989. gadā pabeidzām vidusskolu, un mums nebija ne jausmas, kā darbojas Rietumu izglītības sistēma. Viens no viņiem man pastāstīja, ka viņš un viņa tagadējā sieva ar roku uzrakstījuši apmēram 50 vai 60 vēstuļu dažādām Rietumu universitātēm, sākot no Zviedrijas līdz Vācijai un beidzot ar Lielbritāniju, lūdzot viņus uzņemt. Dažas no tām atbildēja, nosūtot pieteikuma materiālus, ziniet, toreiz tas notika ar roku, un viņi pieteicās un tika uzņemti. Mēs darījām trakas lietas, lai kļūtu par daļu no "brīvās pasaules"... Bet es jau biju ASV, kad uzzināju par Upsalu.

Abeds: Un pēc tam, kad pametāt Upsalu?

Dzenovska: Es atgriezos Latvijā. Biju pieteikusies un tiku uzņemta starptautisko attiecību programmā "New School", taču nebiju īsti pārliecināta par izvēlēto programmu. Turklāt viņi man nepiešķīra pilnu stipendiju. Tāpēc atliku mācības, atgriezos Latvijā un kādus piecus gadus nostrādāju ANO Attīstības programmā.

Abeds: Skaidrs.

Dzenovska: Bet antropoloģija vienmēr palika ar mani. Piecus gadus man bija iespēja vērot, kā attīstības palīdzība darbojas praksē – varas hierarhijas starp attīstītām un mazāk attīstītām valstīm, ģeopolitisko interešu nozīme resursu sadalē, ne vienmēr kompetenti konsultanti, un man tas nelikās īsti pareizi, tāpēc nolēmu atkal pievērsties mācībām un studēt antropoloģiju. Man šķita, ka antropoloģija man palīdzēs sakārtot lietas, saprast attīstības palīdzības sistēmu, kas acīmredzot nedarbojās pārāk labi.

Abeds: Tas ir interesanti – mūsu takas bija līdzīgas, jo pēc tam, kad es ieguvu doktora grādu antropoloģijā, akadēmiskā darba tirgus bija ļoti šaurs un es apmēram četrus gadus nostrādāju attīstības jomā. Konsultēju dažādas aģentūras Vašingtonā, devos uz Mauritāniju, Tunisiju, Ēģipti. Pēc dažiem gadiem, tāpat kā jūs, izjutu pilnīgu vilšanos visā attīstības jēdzienā un tajā, kā tas darbojas praksē. Nolēmu, ka tas nav domāts man. Tāpēc atgriezos, lai veidotu karjeru akadēmiskajā antropoloģijā. Par laimi, 1984. gadā dabūju darbu Upsalā.

Dzenovska: Tas patiešām ir interesanti un savā ziņā loģiski, jo, manuprāt, ir ļoti cieša saikne starp to, ko es no jums iemācījos par antropoloģiju, un manu interesi par to, kā darbojas vara. Un, protams, manas antropoloģijas studijas sakrita ar zināšanu iegūšanu par Tuvajiem Austrumiem. Tas notika ne tikai jūsu lekcijās, bet arī caur saskarsmi ar diviem palestīniešu studentiem – Ranu un Dimitri. Es neatceros, ko tieši mēs lasījām, bet atceros, ka man izveidojās spēcīga netaisnības sajūta par Palestīnas okupāciju. Iespējams, tas bija saistīts ar to, ka tikko biju atbraukusi no Padomju Latvijas – vietas, kas bija okupēta. Tas ir stāsts, ar kuru es uzaugu. Daudz ko no tā, protams, uzzināju no ģimenes stāstiem un nostāstiem par to, kas notika 1940. un 1945. gadā, par lietām, par kurām mēs nedrīkstējām runāt skolā, par to, kā padomju armija okupēja Latviju, kā cilvēki tika deportēti. Mans vectēvs nonāca Austrālijā, jo, vāciešiem atkāpjoties, viņš tika saņemts ciet uz ielas un uzvests uz kuģa, kas gāja uz Vāciju. Viņš kādu laiku pavadīja bēgļu nometnēs Vācijā un pēc tam devās uz Austrāliju. Šis stāsts pavadīja mani bērnībā, tas veidoja manu agrīno priekšstatu par sevi, par mums. Tiesa, okupācijas pirmo gadu vardarbību es pati neesmu piedzīvojusi. Mana bērna dzīve bija pavisam ikdienišķa. Es gāju skolā, dejoju tautas deju kolektīvā, darīju visdažādākās lietas. Bet fonā vienmēr bija sajūta, ka mēs neesam brīvi, ka mēs nevaram viegli pamest Padomju Savienību, ja gribētu. Tāpēc, kad Upsalā no Ranas dzirdēju, ka viņa nevar pārvietoties bez Izraēlas valsts atļaujas un ka viņai nav pat kārtīgas pases, es biju pārliecināta, ka pieredzes līmenī zinu, par ko viņa runā.

Dace (piektā no kreisās puses) gājienā 80. gadu vidū. Foto: Andris Krieviņš.

Pieaugšana

Abeds: Tāpat kā jums, mana pieaugšana Rietumkrastā pagājušā gadsimta 50. gados, stāsts, ar kuru es uzaugu, bija stāsts par piespiedu pārvietošanu. Lai gan mana ģimene nepiedzīvoja 1940. gadu pārvietošanu tiešā veidā, mana palestīniešu identitāte vienmēr bija saistīta ar tā dēvēto 1948. gada Nakbu. Tu uzaudz ar stāstu, tu to internalizē, tu dzirdi par pārvietošanu, tu gaidi pie Mandelbauma vārtiem Jeruzalemē Ziemassvētku laikā, jo tava tante, kas dzīvo Izraēlā, ieradusies tevi apciemot. Viņi drīkstēja atbraukt tikai uz sešām dienām, un es atceros, ka bērnībā, skatoties uz to visu, domāju: tas tiešām nav pareizi. Tas nav godīgi – pārvietošana, bēgļi, bēgļu nometnes visapkārt. Un skumjas.

Dzenovska: Jūs uzaugāt Nāblusā?

Abeds: Jā, es piedzimu un uzaugu Nāblusā. Un Nāblusa ir diezgan konservatīva pilsēta. Bet, gluži kā jūs, es darīju to pašu, ko visi. Mēs gājām uz skolu, darījām visu kaut ko. Bet aiz tā visa bija priekšstats, ka tava identitāte tiek uztverta kā kaut kas slēpjams, kaut kas, ar ko jāuzmanās. Kad pirmo reizi ierados ASV, baidījos teikt, ka esmu palestīnietis, jo starptautiskā izpratne par to, kas ir Palestīna un kāda ir palestīniešu loma, nebija gluži kaut kas tāds, par ko būtu droši runāt Savienotajās Valstīs.

Abeds (otrais no labās) kopā ar draugiem internātskolā ap 1966. gadu. Foto no personīgā arhīva.

Dzenovska: Tātad jūsu ģimene 1948. gadā netika pārvietota uz Nāblusu? Bet jūsu vecāki atcerējās to laiku?

Abeds: Nē, mēs netikām pārvietoti. Un jā, mani vecāki to visu atcerējās. Es atceros 1967. gada karu, mēs vēl bijām tur pēc kaujas, kad izraēlieši ieņēma Rietumkrastu. Es atceros, kā viņi evakuēja Kalkilijas pilsētu, kas atradās apmēram 30 jūdžu attālumā no mums. Viņi lika cilvēkus kravas mašīnās un veda viņus uz [Jordānas] upi, un mēs visi brīnījāmies, kas, pie velna, notiek. Vai viņi mēģina atbrīvot zemi? Es toreiz redzēju bēgļu nometnes ap Nāblusu. Tur bija trīs bēgļu nometnes. Tur valdīja nabadzība, un Apvienoto Nāciju Organizācija par viņiem rūpējās. Tu internalizē šīs lietas, un tev attīstās spēcīga netaisnības izjūta. Tu jautā: kāpēc tas notiek?

Dzenovska: Vai jūs identificējāties ar cilvēkiem bēgļu nometnē? Vai domājāt par sevi un viņiem kā par vienu tautu?

Abeds: Tas ir labs jautājums. Jā, es identificējos ar viņiem tiktāl, ciktāl man bija līdzjūtība pret tiem palestīniešiem, kuri tika padzīti no savām mājām. Pastāvēja priekšstats par palestīniešu nacionālo piederību. Tas bija gana spēcīgs mūsu vidū, jo mēs jutām, ka Jordānijas valdība, kas tajā laikā bija pārņēmusi kontroli pār Rietumkrastu, arī vēlējās izdzēst palestīniešu identitāti. Ne tikai mazināt, bet faktiski izdzēst. Savā ziņā piecdesmitie gadi un sešdesmito sākums mums arī bija okupācijas periods – Jordānijas okupācija. Lai gan viņi pārvaldīja teritoriju, es nekad nejutos kā jordānietis, lai ko tas arī nozīmētu. Jo cilvēki, ar kuriem es identificējos, visi bija palestīnieši Rietumkrastā, neatkarīgi no tā, vai viņi bija turīgi, atradās bēgļu nometnēs, pilsētās, laukos vai citur. Bija jūtama kolektīvā palestīniešu identitāte. Ar to es uzaugu.

Dzenovska: Runājot par Jordāniju, sanāk, ka tā vairāk ietekmēja identitāti nekā ikdienas dzīvi?

Abeds: Jā, 50. gados un 60. gadu sākumā mēs savā ikdienā varējām brīvi pārvietoties.

Dzenovska: Jums tolaik bija Jordānijas pase?

Abeds: Mums bija Jordānijas pases, kas mums tika piešķirtas saskaņā ar Jordānijas valsts konstitūcijas 9. grozījumu, caur kuru palestīnieši ieguva pilsonību. Man joprojām ir mana vecā Jordānijas pase, kurā rakstīts, ka pilsonība man piešķirta saskaņā ar 9. grozījumu. Ieskatoties pasē, uzreiz varēja saprast, kurš ir palestīnietis un kurš Jordānijas pilsonis. Bet ikdienas saskarsmē tas neko daudz nenozīmēja. Periodiski notika demonstrācijas. Jordānijas armija bija klātesoša, bet tas būtiski neietekmēja ikdienas dzīvi. Man bija radinieki, kuri palika Izraēlā pēc 1948. gada – mana tante, viņas vīrs un četri bērni dzīvoja Haifā. Un zēni vēlējās studēt, iegūt izglītību, bet toreiz Izraēlā tas viņiem nebija iespējams, tāpēc visi ieradās Rietumkrastā, un divi no viņiem dzīvoja pie maniem vecākiem, līdz kļuva jauni vīrieši. Galu galā visi četri no viņiem devās uz citām vietām, uz Jordāniju, uz Amerikas Savienotajām Valstīm, savā veidā piedzīvojot, ko nozīmē kļūt par bēgli.

Dzenovska: Viņi nevarēja studēt, jo viņus neuzņēma?

Abeds: Izraēlieši 50. gados bija aizņemti ar savas nācijvalsts veidošanu. Palestīnieši, kas palika Izraēlā, ilgu laiku atradās militārā pakļautībā, precīzi nezinu, cik ilgi, bet tā bija, un palestīniešu iespējas Izraēlā bija ļoti, ļoti ierobežotas. Sociālā izaugsme Izraēlā bija atkarīga no militārā dienesta, un palestīnieši Izraēlā nevarēja iestāties armijā. Tāpēc vismaz 50. gados palestīnieši netika uzņemti Izraēlas universitātēs. Un es domāju, ka perspektīva palikt Izraēlā un strādāt mazkvalificētu darbu viņus neuzrunāja. Viņi vēlējās iegūt augstāko izglītību. Un, ziniet, vēlāk viņi visi kļuva veiksmīgi.


The occupation

Dzenovska: Kas notika laikā no 1967. gada kaujas līdz jūsu aizbraukšanai?

Abeds (pirmais no kreisās) internātskolā Rammalā 1966. gadā. Foto no personīgā arhīva.

Abeds: 1967. gads bija ļoti biedējošs. Mēs ar māsu mācījāmies internātskolā Rāmallā. Es atceros to otrdienas rītu 6. jūnijā. Sākās karš. Mums bija steidzīgi jābrauc ar takšiem no Rāmallas uz Nāblusu, lai būtu mājās kopā ar ģimeni. Mans jaunākais brālis, kurš kara sākšanās brīdī ciemojās pie tantes Jordānijā, uz trim mēnešiem iestrēga otrpus robežai. Viņu nācās nelegāli nogādāt atpakaļ Nāblusā ar kravas automašīnu. Tā bija pilna ar arbūziem, jo viņi ļāva automašīnām pārvadāt pārtiku. Atceros, kā Nāblusa krita kaujā – sēdēju koridorā, dzirdēju bumbas, lidmašīnas un to visu, līdz vēlu vakarā tas apstājās un mēs, klausoties radio, sapratām, ka Nāblusa un pārējais Rietumkrasts ir nonācis Izraēlas pārvaldībā. Izraēlas militārie spēki lūdza mums uzvilkt baltus karogus uz jumtiem, lai parādītu izraēliešiem, ka esam padevušies. Mēs bijām vidusšķiras ģimene. Manam tēvam piederēja alkoholisko dzērienu veikals, viens no nedaudzajiem Nāblusā, kur pārsvarā dzīvoja musulmaņi un alkohols tika patērēts diskrēti. Mana māte palika mājās un rūpējās par bērniem, man bija viens brālis un piecas māsas. Māte bija ļoti satraukta, gatava pretoties. Viņa nepārtraukti atkārtoja, ka mēs nedrīkstam pacelt šo karogu, mēs nedrīkstam padoties. Vienubrīd viņa ierosināja kā kapitulācijas karogu izkārt baltu apakšveļu.

Dzenovska: Bet viņa to nedarīja? 

Abeds: Viņa nespēja samierināties, taču Nāblusa jebkurā gadījumā krita jau nākamajā dienā. Izraēlas militāristi lika visiem, kam pieder mašīna, to aizvest un novietot laukumā, kas atradās aptuveni jūdzes attālumā no mūsu mājas. Es atceros, kā mēs ar tēvu braucām mašīnā. Mēs to atstājām un nācām atpakaļ kājām. Sākās komandantstunda. Atceros, kā ieradās Izraēlas armijnieki un klauvēja pie mūsu durvīm. Mana māte teica tēvam: ej tu, tiec ar viņiem galā. Cilvēki bija ļoti, ļoti nobijušies. Tad mums sāka uzspiest dažādas lietas, lika visiem reģistrēties. Tā mēs aizgājām, piereģistrējāmies, saņēmām zilas ID kartes ivritā. Tajā brīdī vecāki sāka nopietni apsvērt emigrāciju.

 

Abeda dokumenti ivritā. No personīgā arhīva.

Dzenovska: Kāpēc ASV? Vai bija kāds ceļš, kas bija atvērts palestīniešiem?

Abeds: Nekas nebija atvērts, taču mums bija ģimenes sakari. Tēva brālis bija emigrējis uz ASV, lai izvairītos no Pirmā pasaules kara. Palestīna tolaik bija Osmaņu varā, un, protams, osmaņi bija Vācijas sabiedrotie. Daudzi jauni vīrieši nevēlējās karot un muka prom. Mans tēvocis aizmuka uz ASV, tāpat viens no mātes brāļiem te bija mācījies, tāpēc pastāvēja ģimenes saites. Ja te jau dzīvoja kāds no ģimenes locekļiem, bija vieglāk iekļūt. Bez ģimenes sakariem to nevarētu izdarīt.

Dzenovska: Skaidrs. Bet kāds bija tas gads, kuru pavadījāt okupācijā? Kā noritēja ikdienas dzīve? Kā mainījās jūsu dzīve?

Abeds: Tā ievērojami mainījās. No 18.00 vakarā līdz 6.00 rītā bija komandantstunda. Interesanti, ka bija plaši pieejami augļi un dārzeņi, jo bija vasaras sezona un pārtikas preču eksports tika pilnībā apturēts. Varēja dabūt visdažādākos augļus un dārzeņus. Mēs līdz galam nezinājām, ko izraēlieši vēlas – kāpēc viņi mums varētu likt kaut ko darīt vai nedarīt. Es to labi atceros – man tolaik bija 16 gadu. Atceros, ka biju nobijies, redzēju, ka mani vecāki jūtas šīs okupācijas pazemoti. Zināma pretestība bija jūtama gan jaunāko palestīniešu, gan palestīniešu vīriešu un sieviešu vidū. Tas notika vēl pirms islamizācijas viļņa. Izraēlieši mēdza sodīt to jauno vīriešu ģimenes, kuri piedalījās pretošanās kustībā un veica kādas darbības pret Izraēlas armiju vai kurus apsūdzēja šādu darbību veikšanā. Šo vīriešu ģimenes sodīja, uzspridzinot viņu mājas. Es noskatījos, kā netālu no mūsu dzīvesvietas ar dinamītu tiek uzlaista gaisā skaista māja. Jūs saprotat, kā ir 16 gadu vecumā redzēt, kā tiek uzspridzināta māja, jo dēls bijis iesaistīts pretošanās kustībā… Tas ir biedējoši. Iedzīvotāji bija pārbijušies. Patiešām baiss laiks. Es mācījos vidusskolas pēdējā klasē. No Jordānijas tika atvests mans brālis. Mana jaunākā māsa, kura bija beigusi vidusskolu, visu gadu palika mājās, jo nevarēja doties uz koledžu vai vispār jebkur. Tāpēc mani vecāki izlēma emigrēt, kaut arī tas nebija viegls lēmums. Atceros, kā mamma atvadījās no mātes, kura dzīvoja otrā ielas pusē. Mani vecāki bija dzimuši un auguši Nāblusā, viņi tur bija dzīvojuši laimīgu dzīvi, tas bija citādi. Viņi nepieredzēja 1948. gadu, toties 1967. gadā pieredzēja milzīgu pārvietošanu, okupāciju.

Dzenovska: Te var vilkt zināmas paralēles ar to, kas notika Latvijā Otrā pasaules kara beigās. Daudzi cilvēki 1945. gadā bēga no padomju varas saistībā ar to, kas notika pirmajā okupācijas gadā no 1940. līdz 1941. gadam. Cilvēki kāpa laivās un bēga uz Zviedriju vai ar kuģiem devās uz Vāciju. Daudzās ģimenēs tika spriests – palikt vai doties prom. Daži nepaguva aizbraukt, citi negribēja. Vai atceraties, kādas bija sarunas par aizbraukšanu ar vecmāmiņu, vecākiem, brāļiem un māsām? Kā tas tika izlemts?

Abeds: Mana tante, kura pirms pārcelšanās uz Nāblusu 1956. gadā dzīvoja Haifā, neaizbrauca. Mana ģimene ir kristieši, un daži no Galilejas kristiešiem izlēma nebraukt prom. Viņi cerēja, ka varbūt izraēlieši būs laipnāki pret kristiešiem nekā pret musulmaņiem. Starp citu, tas gan nebija tiesa. Manai vecmāmiņai Jafā bija piederējusi māja. Pēc kara mani vecāki nolēma aizbraukt uz Jafu to apskatīt. Māte pa gabalu norādīja uz savas mātes māju. Es prasīju, kāpēc mēs neieejam iekšā apsveicināties. Un mamma teica: "Vai tu esi traks? Mūs arestēs." Bija sāpīgi redzēt, kā viņa skatījās uz savas mātes māju. Tur, visticamāk, dzīvoja izraēlieši, māju bija pārņēmusi Izraēlas valsts. Māte to visu sāpīgi pārdzīvoja.

Cilvēku lēmumi doties prom vienmēr ir bijuši strīdīgi. Daudziem palestīniešiem 1948. gadā nebija citas izvēles. Viņi bija spiesti doties prom, tur nebija daudz, ko domāt. Daudzi devās prom, jo sākās panika, cilvēkiem bija bail. Bet jaunākās paaudzes palestīnieši regulāri jautā saviem vecākiem – kāpēc jūs aizbraucāt? Kāpēc nepalikāt? Un, protams, atbildēt nav viegli. Cilvēkiem ir bail, cilvēkiem ir bērni. Es ļoti raizējos par to, kas šobrīd notiek Gazā, jo situācija, kad miljonam cilvēku liek pārcelties uz dienvidiem, daudziem atgādina Nakbu. Man Gazā dzīvo brālēni, neesam neko par viņiem dzirdējuši kopš 16. oktobra. Viņi dzīvo Gazas pilsētā. Nezinu, vai viņiem izdevās evakuēties vai ne. Taču mana ģimene pavisam brīvprātīgi nolēma aizbraukt, viņi uztraucās par saviem bērniem. Manas pārējās četras māsas jau dzīvoja ārpus Palestīnas. Tas nebija grūts lēmums. Tēvs negribēja braukt, bet mēs kopīgi nolēmām to darīt un tālāk jau piedzīvojām klasisko imigrantu stāstu. Mēs aizbraucām uz Haifu, pēc tam ar laivu uz Neapoli. Tā bija pirmā Eiropas pilsēta, kuru apmeklēju. Pēc tam nonācām Ņujorkā. Tas nebija Elisa salā. Bet mēs ieradāmies kā imigranti un apmetāmies Filadelfijas apkārtnē.

Abeda ģimene 1957. gadā. Foto no personīgā arhīva.

Spriedze un šķiršanās

Dzenovska: Latvieši, kuri bēga no padomju okupācijas, nokļuva pārvietoto personu nometnēs Vācijā un pēc tam devās tālāk – vieni uz Lielbritāniju, citi uz ASV, vēl citi uz Kanādu. Mans vectēvs izlēma pārcelties uz Austrāliju un neatgriezties Padomju Savienībā. Viņam bija bail par to, kas varētu notikt, ja viņš atgrieztos – vai tāpēc netiks izsūtīta visa ģimene. Doties uz Austrāliju viņa gadījumā nozīmēja atstāt sievu un divus mazus bērnus. Tur nebija runas par pareizo izvēli. Atceros, ka paplašinātajā ģimenē bieži mēdza strīdēties par to, vai viņš izdarīja pareizo izvēli. Pēc daudziem gadiem, kad beidzās padomju okupācija un pasaulē izkaisītie latvieši atkal apvienojās, sāka cits citu apciemot vai pārcelties atpakaļ, izrādījās, ka viņi nav nemaz tik vienoti, kā bija licies. Kādas ir jūsu attiecības ar radiniekiem? Vai starp dažādām palestīniešu kopienām pastāv spriedze, un, ja tā, par ko?

Abeds: Es domāju, ka jums ir taisnība. Ja tu primāri identificējies ar kādu nāciju, tev rodas sajūta – mēs visi esam vienoti, mēs visi esam vienādi. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka palestīniešu sabiedrībā pastāvēja gan politiska, gan sociāla sašķeltība. Tāpat diezgan liela plaisa pastāvēja starp pilsētas un lauku iedzīvotājiem. Vissmagāk pārcelšanos izjuta lauku iedzīvotāji. Es uzaugu pilsētā un, kļūstot vecāks, jutu, ka uz lauciniekiem šeit skatās no augšas. Lai gan tajā pašā laikā tieši zemnieki tika uzskatīti par autentiskiem palestīniešiem, tādu kā Palestīnas kodolu.

Dzenovska: Latvieši sevi mēdz dēvēt par zemnieku tautu.

Abeds: Otra lielā sašķeltība, protams, bija starp kristiešiem un musulmaņiem. Kad es augu, aptuveni 10% Palestīnas iedzīvotāju bija kristieši, tostarp arī mana ģimene. Vismaz 50. gados un 60. gadu sākumā atšķirības sabiedrībā daudz vairāk noteica šķira, nevis reliģija. Lai cik riebīgi nebūtu to atzīt, šķirai Palestīnā bija diezgan liela nozīme. Nāblusā, kur es uzaugu, pārsvarā dzīvoja musulmaņi un konservatīvie. Taču arī tur uz nelielo Palestīnas kristiešu skaitu bija kādas piecas vai sešas baznīcas. Jebkurā gadījumā reliģiskās un politiskās šķelšanās sākās pēc 1967. gada kara un bija saistītas ar kustības politisko virzību. Kādi bija varianti? Daži izlēma doties uz Jordāniju, daži pieņēma palestīniešu nacionālismu. Tas radīja zināmas nesaskaņas ģimenēs. Tas pats jautājums – braukt vai nebraukt? Kādam noteikti šķita, ka mani vecāki rīkojas gļēvi – jūs var saprast, tomēr jūs aizbraucāt. Bet citi, redziet, palika, dzīvoja okupācijas režīmā, daudzi cīnījās pret okupāciju, tomēr dzīvoja visai stabili, viņu bērniem bija normāla dzīve. Vēl cita šķelšanās notika 1948. gadā pēc Nakbas – starp tiem, kas palika ārpusē, un tiem, kuri palika iekšpusē. Radās sabiedrības dalījums – Izraēlas palestīnieši, mēs, kas dzīvojam Rietumkrastā, un Gazas iedzīvotāji. Šīs trīs palestīniešu iedzīvotāju grupas, kas šobrīd dzīvo Izraēlā un okupētajās teritorijās, savā starpā īpaši nesazinājās.

Dzenovska: Ak tā?

Abeds: Es atceros, ka agrāk cilvēki mēdza sūtīt cits citam ziņas pa radio. Tam tika atvēlēta viena stunda radio ēterā, manuprāt, no 17.00 vai 18.00. Tajā laikā gan Izraēlas, gan Jordānijas radio pārraidīja šos sūtījumus. Tie bija sirdi plosoši un tajā pašā laikā ļoti smieklīgi. Tāda un tāda ģimene no Galilejas sūta vislabākos laba vēlējumus savai māsīcai, tādai un tādai, kas dzīvo bēgļu nometnē Rietumkrastā. Mēs tikai vēlamies jums pateikt, ka tas un tas ir apprecējies. Tas bija aizkustinoši. Man tas joprojām skan ausīs. Es esmu tas un tas no tāda un tāda ciema, es sūtu visu savu mīlestību. Labi, es tūlīt apraudāšos.

Dzenovska: Jā, varu iedomāties.

Abeds: Jūs jau zināt: tālruņa zvani nebija pieejami. Lai sazinātos ar onkuli, kurš dzīvoja Gazā, vēstules būtu jāsūta caur radinieku ķēdi. Gaza tolaik atradās Ēģiptes pārvaldībā. Es savus brālēnus nesatiku līdz 1967. gadam, kad viņi ieradās apciemot manu vecomāti. Vēl jau bija arī otrs apgabals – bēgļi, kas dzīvoja Jordānijā, Sīrijā, Libānā un citur. Sagraujot palestīniešu nāciju, radās šie atšķirīgie apgabali un izkliedētās populācijas. Sazināties bija ļoti sarežģīti, nebija ne interneta, nekā. Cilvēki meklēja jebkādus ceļus, lai uzturētu kontaktus. Cilvēkiem, kas dzīvo Gazā, noteikti ir klājies vissliktāk no visiem okupācijā dzīvojošajiem. Manai māsīcai ir ap 50 gadu. Viņa saslima ar vēzi, un, lai veiktu ķīmijterapiju, viņai bija jādodas uz Rāmallu Rietumkrasta teritorijā un mums bija jāpalīdz finansiāli.

Dzenovska: Kā viņa līdz turienei tika?

Abeds: Brauca caur Izraēlu. Vispirms bija jāiegūst atzinumi no Gazas varas iestādēm, pēc tam jāsaņem atļauja no Izraēlas valdības un Izraēlas militārpersonām. Tad viņa varēja doties uz Rietumkrastu, saņemt ķīmijterapijas kursu un, iespējams, pavadīt tur divas vai trīs dienas, jo to nav viegli izturēt. Atceros, kā 1967. gadā man vajadzēja dabūt atļaujas, tagad jau, protams, tā ir ikdienas prakse. Ja tu gribi ceļot, jāsaņem militāro iestāžu atļauja. Tu rēķinies, ka šīs atļaujas netiek piešķirtas ātri un viegli. Pārsteidzošā kārtā cilvēki pie tā pierod. Cilvēkiem piemīt apbrīnojamas pielāgošanās spējas. Bet, kad paskaties no malas, liekas – kā to var izturēt?

Dzenovska: Un tas viss jādara, lai nokārtotu patiešām svarīgas lietas, nevis tikai ciemotos.

Abeds: Tieši tā.

Dzenovska: Padomju laikā Latvijas ārējā robeža bija Padomju Savienības vistālākā rietumu robeža. Tā bija slēgta visiem, kas tur nedzīvoja, bija jāprasa atļauja, lai tur iebrauktu. Cilvēkiem, kas dzīvoja šajā zonā, bija jāsamierinās ar militārpersonu klātbūtni, bet viņi turpināja dzīvot savu ikdienas dzīvi. Tiem, kas turp devās, gan nevajadzēja tikt uz ķīmijterapiju, viņi gribēja aizbraukt uz kādu smuku vietu. Šo situāciju bieži piemin kā okupācijas pazīmi – cilvēkiem bija jāprasa atļaujas, kustība tika ierobežota. Taču tie nebija tādi kontrolpunkti kā Palestīnā.

Abeds: Laika gaitā situācija šajos kontrolpunktos ir pasliktinājusies, taču arī 1967. gadā tie iedvesa bailes. No Nāblusas mēs mēdzām braukt uz Rāmallu, Jeruzalemi vai Betlēmi – kur vien vecāki mūs veda. Uz Rāmallas ceļa bija vairāki kontrolpunkti, piemēram, Havaras kontrolpunkts, par kuru nesen tika ziņots, kad kolonisti uzbruka pilsētai. Šis kontrolpunkts, cik es zinu, ir datēts ar 1967. gadu. Atceros, kā stāvējām Havarā, lai Izraēlas militārpersonas varētu pārbaudīt mūsu automašīnu. "Kas jūs esat? Kāpēc braucat turp? Kāpēc braucat šurp?" Vienkārši ārprāts. Bērnībā mēs tikai sēdējām aizmugurē un ļāvām vecākiem ar to visu tikt galā. Parasti tās lietas kārtoja mans tēvs, jo māte bija pārāk temperamentīga. Sarunājām, lai viņa klusē. Gadu gaitā šie kontrolpunkti ir kļuvuši nepanesami un ir institucionalizēti. Kad tur viesojāties, droši vien redzējāt, kā cilvēkiem ir jāiet cauri vārtiem un jādara visa tā procedūra. Kad es augu, tik slikti vēl nebija.

Dzenovska: Jā, es redzēju Rāmallā. Tur bija vairākas rindas, palestīniešiem bija jāstāv atsevišķā rindā.

Abeds: Vai, kad dzīvojāt padomju okupācijas režīmā, jūs pratāt krievu valodu? Kādā valodā bija jāprasa atļaujas?

Dzenovska: Tā ir vēl viena svarīga detaļa stāstā par Latviju padomju okupācijas laikā. Mums visiem bija jāmācās krievu valoda, skatījāmies televīziju krievu valodā, pagalmā runājām krieviski, tāpēc es diezgan labi iemācījos krievu valodu. Lai arī formāli padomju amatpersonām bija jāmāk runāt arī latviski, praksē tā nenotika. Padomju Savienība oficiāli skaitījās "nacionālo" republiku savienība, tāpēc Latvijā bija literatūras stundas latviešu valodā, es gāju latviski runājošo skolā. Es neatceros šo konkrēto pierobežas zonas atļaujas saņemšanu. Veidlapas mēdza būt tikai krievu vai abās valodās. Bet, pat ja tā bija krievu valodā, to varēja aizpildīt latviski. Arhīvos esmu redzējusi dažādas versijas. Valodas politika bija ļoti svarīga.

Abeds: Protams, arābu valoda turpina būt palestīniešu galvenā saziņas valoda. Taču arvien vairāk palestīniešu spiesti mācīties ivritu, jo tā ir okupantu valoda, varas valoda, un, ja vēlies kaut ko paveikt, tev jāspēj sazināties ivritā. Un es neesmu obligāti pret to. Es domāju, ka valodu mācīšanās ir laba lieta.


Atklājot Ameriku

Dzenovska: Pirms ierašanās ASV tikai vienreiz biju viesojusies citā valstī – Indijā, ko apmeklēju, lai piedalītos PSRS un Indijas draudzības festivālā. Es braucu ar tautas deju kolektīvu, pavadīju tur mēnesi, tas bija mans pirmais ceļojums uz ārzemēm. Bet ceļojums uz ASV bija liels šoks. Es nokļuvu latviešu diasporā vai, pareizāk sakot, trimdas kopienā ASV un pēc tam Upsalā. Tā man bija jauna vide, urbāna afroamerikāņu pilsētvide. Es pēkšņi nokļuvu starp cilvēkiem, ar kuriem nekad iepriekš nebiju saskārusies un kuri mani uzskatīja par balto cilvēku, lai gan es nekad par sevi tā nebiju domājusi. Ziniet, es sevi uzskatīju par cilvēku, kurš ir apspiests, un viņi mani uzskatīja par cilvēku, kurš ir baltais un tāpēc daļa no problēmas. Tas bija milzīgs satricinājums manai domāšanas sistēmai. Kā jūs iepazināties ar ASV? Jūs jau iepriekš minējāt, ka jums bija bail teikt, ka esat palestīnietis.

Abeds: Es atbraucu un sāku mācīties mazā koledžā Filadelfijas apkaimē. Es sevi uzskatīju par ārzemju studentu, un tā mani redzēja arī citi. Es šajā skolā biju viens no ļoti, ļoti nedaudzajiem cilvēkiem, kuri bija ieradušies no citām valstīm. Tāpat kā jūs, ar rasu problemātiku es pirmo reizi saskāros ASV. 1968. gads, kad ierados ASV, bija ļoti interesants: feminisma kustība, geju kustība, afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustība, protesti pret Vjetnamas karu. Man šķita: o, ASV ir tik traka, dinamiska, bet arī netaisnīga vieta. Vjetnamas kara pieredze patiešām veidoja to, kā es redzēju ASV, kad mēs ieradāmies. Mēs bijām imigranti, tāpēc man bija jāreģistrējas iesaukšanai. Un mani vecāki teica: mēs bēgam no kara un tagad sūtīsim tevi un tavu brāli uz karu Vjetnamā?! ASV bija tā saucamā iesaukšanas loterija, jūs droši vien neatceraties.

Dzenovska: Nē, lūdzu, pastāstiet!

Abeds: Loterijā piedalījās ar savu dzimšanas dienas datumu – no 365 numuriem es izvilku numuru 230, kas nozīmēja, ka netikšu iesaukts, un visi atviegloti uzelpoja. Bet dzīve šajā turbulentajā laikā ļoti ietekmēja manu skatījumu uz amerikāņu sabiedrību, politiku, ārpolitiku, intervencionismu. Es varēju identificēties ar apspiestajiem cilvēkiem, jo redzēju sevi kā apspiestības, kolonizācijas, okupācijas upuri. Tāpēc mana ģimene pilnībā atbalstīja vjetnamiešus. Mēs bijām pret ASV ārpolitiku. Protams, ASV bija pazīstama kā liela Izraēlas atbalstītāja. Tāpēc man bija pretrunīgas izjūtas. Es priecājos būt šeit, jo ASV bija dinamiska, atvērta sabiedrība, kurā varēja darīt visdažādākās lietas un, lai kur tu dotos, tevi neaizturēja militāristi. Tajā pašā laikā valdības politika bija balstīta uz intervencionismu, iejaukšanos citu cilvēku lietās. Un rasisms. Es nesaku, ka Tuvajos Austrumos nepastāv rasisms pret melnādainajiem. Tas noteikti eksistē, bet ne tādā līmenī kā ASV. ASV manī izsauca pretrunīgas sajūtas.

Dzenovska: Jūs teicāt, ka varat identificēties ar apspiestību, jo esat ar to audzis un zināt, kas tā ir. Es jutos līdzīgi, tāpēc bija grūti saprast to, ka afroamerikāņi koledžā mani uzskata par piederīgu apspiedējiem – bija sajūta, ka mūsu vēsturisko pieredzi nav iespējams pārtulkot un nodot. Atceros vienu nelegālu ballīti kopmītnēs (mēs nedrīkstējām rīkot ballītes), kur kāda melnādaina meitene man teica: "Tu vienkārši nesaproti, jo esi pārāk balta." Un visdrīzāk tā bija taisnība: es nevarēju īsti saprast, ko nozīmē būt otrās šķiras pilsonim, es nekad nebiju to piedzīvojusi. Bet man šķita, ka es saprotu, ko piedzīvojuši palestīnieši, pateicoties tam, ko bijām piedzīvojuši mēs. Kas, jūsuprāt, ir apspiestība?

Abeds: Man apspiestība nozīmē nespēju lemt par sevi – tavu pārvietošanos pilnībā regulē kāds cits, tev nepārtraukti jācenzē savas domas, jo, ja saki to, kas prātā, riskē ar dzīvību vai nokļūšanu cietumā. Ziniet, vēl viens faktors, kas ietekmēja manu pieaugšanu, bija Alžīrijas Neatkarības karš. Tas ļoti ietekmēja to, kā es skatījos uz kolonizāciju, uz Izraēlu. Es un tāpat daudzi cilvēki uzskatīja, ka Izraēla ir tādu valstu kā Francija, Lielbritānija kolonizācijas projekta turpinājums. Bērnībā mēs gājām Alžīrijas revolūcijas gājienā. Mēs uzskatījām, ka franči apspiež Alžīrijas tautu. Man bija kādi 10 gadi, kad tas viss notika. Es to visu apzinājos. Koloniālās apspiestības jēdziens man bija ļoti pazīstams, jo Tuvajos Austrumos 50. un 60. gadi bija dekolonizācijas periods. Mēs bijām laimīgi, kad Gana ieguva neatkarību, kad visas šīs Āfrikas valstis sāka... Mums tie bija priecīgi brīži.

Augot es redzēju pasauli bināri. No vienas puses, Izraēla, no otras – palestīnieši un arābi. Mēs vērojām pasauli, lai redzētu, kas ir mūsu draugi. Amerika nebija draugs. Interesanti, ka Padomju Savienība tajā laikā bija draugs, jo apbruņoja Ēģipti. Ziniet, mēs Padomju Savienību uzskatījām par lielvaru, kas mūs atbalstīja. Tāpēc, kad ierados šajā valstī un atklāju tādus cilvēkus kā jūs, man pēkšņi bija jāpārskata visi savi priekšstati par to, kas bija Padomju Savienība. Patiesībā Padomju Savienība bija iekarojusi milzīgus Vidusāzijas un Austrumeiropas apgabalus. Mans priekšstats par to, kas ir Padomju Savienība, sabruka, jo es sapratu līdzību starp padomju okupāciju Austrumeiropā un to, ko piedzīvojām mēs, palestīnieši. Kad iegūsti izglītību un uzzini, ko padomju vara darīja Austrumeiropā, rodas zināms cinisms attiecībā uz visu lielvaru motīviem, sniedzot tā saucamo atbalstu dažādām atbrīvošanās kustībām.


Atpakaļ pie antropoloģijas un okupācijas

Dzenovska: Runājot par izglītību – kā jūs atradāt antropoloģiju un pievērsāties tai?

Abeds: Vidusskolā mani ļoti interesēja arheoloģija, nevis antropoloģija. Palestīnā, kā jūs zināt, arheoloģija ir visur. Tāpēc, kad ierados ASV, zināju, ka gribu nodarboties ar arheoloģiju. ASV to varēja darīt antropoloģijas studiju ietvaros. Mana ģimene bija nelielā neizpratnē un īpaši nepriecājās, ka gatavojos studēt antropoloģiju, bet es to darīju un viņi mani atbalstīja. Kad apguvu arheoloģijas kursus, atklāju, ka tā, ko biju uzskatījis par arheoloģijas šarmu, patiesībā tur nav. Lielākoties sēdi laboratorijā un analizē podus. Tad sāku apmeklēt arvien vairāk kultūras antropoloģijas kursu un sapratu: tieši ar to es gribu nodarboties.

Domāju, ka pārcelšanās pieredze, ierašanās šeit no ļoti atšķirīgas kultūras un adaptēšanās ASV man ļāva vēl vairāk apzināties, cik svarīga man var būt antropoloģija gan profesionālajā, gan personīgajā dzīvē. Tāpēc ieguvu arī augstāko izglītību antropoloģijā. Antropoloģija man deva instrumentus, lai saprastu pasauli. Mani interesēja kultūras relatīvisma tēma, jo man vienmēr nācās skaidrot kultūru, no kuras es nāku. Tā ir kultūra, kas ir ārkārtīgi pārprasta, nepareizi atspoguļota, vainota. Mēģinot atrast veidus, kā racionalizēt un izskaidrot, es atklāju, ka instrumentus tam man var dot antropoloģija. Tas ir lēmums, ar kuru esmu ļoti gandarīts. Es esmu ļoti laimīgs. Manuprāt, tas veidojis mani tādu, kāds esmu šodien.

Dzenovska: Kur jūs veicāt savu lauka pētījumu, un par ko bija jūsu disertācija?

Abeds: Savu lauka pētījumu veicu Tunisijā, Āfrikas ziemeļos. Man bija valodas priekšrocības un iespēja izvēlēties: vai doties uz Vidusjūras austrumu daļu? Varbūt veikt pētījumu par palestīniešu bēgļiem vai Jordāniju? Vai arī pētīt citu arābu pasaules daļu, par ko es patiešām zināju ļoti maz? Sākotnēji es gribēju pievērsties Alžīrijai. Iespējams, tas saistīts ar to, kā es kopš bērnības domāju par šo valsti. Taču tolaik nebija viegli veikt pētījumus Alžīrijā, tāpēc pārgāju uz Tunisiju. Es saņēmu stipendiju un kopā ar Pīteru, manu partneri, 1977. gadā devos uz Tunisiju. Man bija 26 gadi. Gadu strādāju Tunisijas dienvidos, analizējot izmaiņas zemes īpašumtiesībās, kas radušās nomadu apmešanās rezultātā. Tā bija fantastiska pieredze, jo, kā jūs zināt, antropoloģiskajā lauka darbā pētnieks vienmēr mainās, un apzinās, ka nezina, ko dara, līdz atgriežas un visu saliek kopā. Tas gads bija interesants arī tāpēc, ka pēc lauka darba beigām lidojām uz Telavivu apciemot manu māsu, kura tobrīd ar ģimeni dzīvoja Jeruzalemē. Vispirms mēs devāmies uz Šveici apciemot draugus un tad pusnaktī ar čartera reisu no Cīrihes devāmies uz Telavivu. Kad piezemējāmies Telavivā, viņi zināja, kas es esmu, un mani un Pīteru uzreiz nopratināja.

Dzenovska: Jums līdzi bija amerikāņu pases?

Abeds: Man bija amerikāņu pase, un Pīters bija simtprocentīgi amerikānis, bet acīmredzot viņi zināja, kas esam. Atceros, ka viņi mūs izveda no lidmašīnas un nopratināja turpat zem lidmašīnas spārna, kas man šķita ļoti neparasti. Un tad mūs aizveda uz istabu. Manuprāt, mēs nosēdāmies 3.00 no rīta, mūs pārmeklēja izģērbjot un tad vēlreiz ar metāla detektoriem. Pat pēc izģērbšanas viņi turpināja izmantot metāla detektoru. Viņi mūs turēja trīs stundas. "Kāpēc jūs šeit ieradāties?" "Apmeklēt māsu." "Kur jūs esat dzimis?" Es teicu, ka Nāblusā. Puisis [Izraēlas militārpersona] jautāja, kur tas ir, un, kad es atkārtoju: "Nāblusa Rietumkrastā," – viens no viņa biedriem izsaucās: "Ak, Šekema!", izmantojot ebreju nosaukumu Nāblusai. Beidzot, piecos no rīta, viņi mūs atbrīvoja, bet ar autobusu uz Jeruzalemi vairs nevarēja tikt. Mani pārņēma dusmas.

Mēs beidzot nokļuvām Jeruzalemē un palikām pie manas māsas veselu mēnesi. Tā kā uzturējāmies Jeruzalemē, uz mums neattiecās tie paši ierobežojumi, kas uz cilvēkiem Rietumkrastā. Bet mēs devāmies uz Nāblusas pilsētu, jo es gribēju to apciemot un tur joprojām dzīvoja mans tēvocis. Jāsaka, šis apmeklējums manī izraisīja dusmas, jo tagad, 11 gadus pēc aizbraukšanas, es patiešām pieredzēju okupāciju. Es biju pieaudzis un spēju to visu saprast, bet arī nojautu, ka tas labi nebeigsies. Izraēliešu apmetnes bija visur. Mans svainis mūs vadāja un norādīja uz jaunu apmetni šeit un jaunu apmetni tur. Braukt uz Nāblusu bija interesanti arī tāpēc, ka tā ir vieta, kur es uzaugu. Es redzēju mūsu māju, kas jau bija pārdota citai palestīniešu ģimenei. Tas raisīja divējādas emocijas, bet es atgriezos ar lielāku apņēmību domāt par Palestīnu, Izraēlu, runāt par to atklātāk. Es ieguvu zināmu pārliecību par savām spējām runāt par lietām kā palestīnietis.

Dzenovska: Jūs toreiz pārvietojāties caur Rietumkrastu ar Amerikas pasi, bet no Izraēlas armijas viedokļa bijāt atpazīstams kā palestīnietis. Kā jūs tikāt cauri kontrolpunktiem? Vai tolaik bija dažādas rindas?

Abeds: 1977. gadā nebija tik traki. Vēlāk situācija pasliktinājās. Tikko bija sākusies kolonistiem [apmetņu veidotājiem] paredzētā ceļu tīkla būvniecība. Tolaik nebija pārāk daudz kolonistu, tāpēc, lai nokļūtu no Jeruzalemes uz Rietumkrastu bija jāšķērso kontrolpunkti, un viņi apskatīja pases, bet tas nebija īpaši briesmīgi. Viņi tevi pārbaudīja, tu to pieņēmi un devies tālāk. Galvenie kontrolpunkti bija, no Rietumkrasta ieceļojot Izraēlas teritorijā: gan no ziemeļiem ap Dženinu, gan no dienvidiem ap Rāmallu, Jeruzalemi vai Hebronu. Es neatceros, ka tas būtu bijis īpaši briesmīgi, ziniet, ja viņi grib pārbaudīt tavus dokumentus, viņi pārbauda tavus dokumentus. Taču es ceļoju kā amerikānis ar Amerikas pasi. ASV pilsonību es ieguvu, šķiet, 1973. vai 74. gadā. Kopš tā laika mana saikne ar Rietumkrastu bija māsa, kas palika, jo, kad mēs aizbraucām, viņai jau bija sava ģimene. Māsa mums pastāstīja par okupāciju un dzīvi okupācijas apstākļos. Apmeklējums radīja man vainas apziņu, jo cilvēki, kas tur bija palikuši, dzīvoja, cīnījās un tika galā ar grūtībām, bet es tikai ierados ciemos. Es satiku visus, apskatīju māju, kurā uzaugu, un tad aizbraucu. Ai, es jutos vainīgs.

Dzenovska: Un tas veicināja jūsu pārliecību par to runāt?

Abeds: Jā, noteikti.

Atkalsatikšanās ar ģimeni desmit gadus pēc Palestīnas atstāšanas. Foto no personīgā arhīva.

Dzenovska: Vai atceraties, kā okupācija izpaudās jūsu saskarsmē ar radiniekiem? Vēstulēs, telefona zvanos? Ko viņi jums stāstīja?

Abeds: Mēs no māsas dzirdējām par apmetņu skaita pieaugumu, par pieaugošo palestīniešu sabiedrības islamizāciju, par jauniem noteikumiem un regulām, ko izraēlieši ieviesuši, lai iegūtu īpašumus, konfiscētu zemi apmetņu celtniecībai. Ceļot no Jordānijas un Izraēlas uz Rietumkrastu pa tiltu kļuva daudz grūtāk. Ja neskaita ziņas, viņa bija galvenais informācijas avots. Pa to laiku viņa paspēja izskolot divas meitas, kuras pabeidza vidusskolu un ieradās ASV, lai mācītos tālāk. Mana māsa sazinājās arī ar daudziem brālēniem un māsīcām, kas tolaik dzīvoja Gazā. Viens no brālēniem pārcēlās atpakaļ uz Rietumkrastu un stāstīja par drausmīgo situāciju Gazā. Dažādu faktoru dēļ Gazu piemeklēja daudz sliktāks liktenis nekā Rietumkrastu. Tā ir neliela teritorija ar ļoti lielu iedzīvotāju blīvumu. Un lielāku bēgļu skaitu. Lai vai kā, līdz 1977. gadam es biju zaudējis kontaktus ar lielāko daļu vidusskolas draugu. Vairums manas paaudzes cilvēku bija izkliedēti. Daudzi pārcēlās uz Jordāniju. Un daudzi pārcēlās uz Eiropu, uz Austrāliju, tāpat kā jūsu vectēvs. Tagad mani brālēni un māsīcas ir Vācijā, Austrālijā un citās valstīs. Tas atspoguļo palestīniešu pieredzi kopumā.


Zeme un teritorija

Dzenovska: Izkliedētība bija daļa arī no Latvijas okupācijas naratīva. Visi ilgojās vēlreiz satikties pie Daugavas kā zināmā dziesmā. Tas nebija par vienkāršu satikšanos kaut kur, bet gan par satikšanos vēlreiz šajā zemē, savās mājās.

Abeds: Mēs visi zinājām, ka izraēliešiem bija plāni saistībā ar zemi. Es domāju, ka mums prātā bija slavenā frāze: zeme bez tautas tautai bez zemes. Mēs zinājām, ka šī ir maza teritorija, kuru visi augstu vērtē reliģisku vai citu iemeslu dēļ. Tā bija cīņa par katru zemes sprīdi. Palestīniešu zemes īpašumtiesību un pārvaldības sistēma atspoguļoja citas zemes īpašumtiesību sistēmas Tuvajos Austrumos. Mūsu izpratnē pastāvēja privātīpašums, un izraēliešiem bija daudz grūtāk strīdēties ar kādu, kam bija dokuments, kas apliecina īpašumtiesības. Vēlāk, protams, tas kļuva daudz strīdīgāk, it īpaši Jeruzalemes vecpilsētā, kur katru akmeni mēģina juridiskā ceļā konfiscēt, mainīt tā īpašumtiesības.

Protams, 1948. gadā daudzos palestīniešu ciemos, kas tika iznīcināti, ironiskā kārtā izveidojās Izraēlas kibuci, kas acīmredzami bija diezgan sāpīgi to cilvēku pēctečiem, kuri iepriekš tika pārvietoti. Laukos zemes īpašumtiesības bija kolektīvas. Ja esi ciema iedzīvotājs, tu zini, ka tev ir pieeja zemei ap to noteiktās robežās. Osmaņu impērijas laikā lauku apvidos reti bija sastopami valdības izdoti īpašumtiesības apliecinoši dokumenti. Protams, pilsētās daudziem īpašniekiem bija dokumenti, kas izdoti Osmaņu impērijas laikā. Taču Rietumkrasta lauku apvidos izraēlieši atklāja, ka mazāk formalizētā Osmaņu sistēma sniedz iespēju konfiscēt zemi, lai to izmantotu apmetnēm. Interesanti, ka šo pašu taktiku franči izmantoja, lai konfiscētu īpašumus gan Alžīrijā, gan Tunisijā. Pilsētas īpašumus, tādus kā manas vecmāmiņas māja Jafā, pārvaldīja valsts aģentūra, kas pārrauga prombūtnē esošo saimnieku īpašumus. Valsts tos pārņēma un iznomāja ebreju tautības cilvēkiem.

Dzenovska: Tātad vispirms izraidīja īpašnieku, un pēc tam īpašumu apsaimniekoja valsts?

Abeds: Dažos gadījumos īpašnieki joprojām atradās Izraēlā. Mēs pilnībā apzinājāmies, ka notika cīņa par zemi un ka Izraēlas nolūks bija maksimāli palielināt zemes īpašumtiesības un samazināt palestīniešu klātbūtni Izraēlā. Mēs to vienmēr paturējām prātā, kad vērojām katru Izraēlas soli. Mēs prātojām: ko viņi plāno darīt? Atbrīvoties no vēl vairāk palestīniešiem, iegūt vairāk zemes? Tas ir klasisks atsavināšanas veids. Daudzām sabiedrībām piekļuve zemei ir nozīmīga, dažkārt tā tiek romantizēta, kā tas droši vien ir Latvijas kā zemnieku tautas gadījumā. Bet šajā gadījumā tas bija īpaši aktuāli, jo zemei tika piešķirta arī reliģiska nozīme. Un, ja kolonizāciju savieno ar reliģiju, tad rodas kaut kas īpaši dēmonisks. Ir gana slikti, ja cilvēki mēģina ieņemt zemi, bet, ja piekļuve zemei tiek pamatota ar reliģiju, tad tiek pievienots vēl viens sarežģīts slānis.

Dzenovska: Pilnīgi noteikti. Arī šeit, Latvijā, jautājums par zemes īpašumtiesību un valsts suverenitātes attiecībām ir aktuāls. Īpašuma režīma maiņa bieži vien notiek līdz ar politiskā režīma maiņu. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas valsts zemes reforma atņēma zemi baltvācu muižniecībai un pārdalīja to latviešiem. Kad Padomju Savienība sabruka, tika atjaunots tieši šis starpkaru zemes īpašumtiesību modelis. Daudzi cilvēki kļuva par zemes īpašniekiem, taču neplānoja zemi apstrādāt. Tas radīja problēmas kapitālisma attīstībai, jo bija daudz mazu zemes gabalu, kas netika produktīvi izmantoti. Notika arī dažādi spekulatīvi darījumi, lai zemi atpirktu un apvienotu lielākos pārdodamos gabalos. 2000. gados, kad es veicu lauka pētījumus lauku apvidos, cilvēki bija nobažījušies par to, ka Dānijas lauksaimnieki izpērk zemi. Cilvēki teica: viņi paņem mūsu zemi, it kā tas būtu par teritoriālo suverenitāti. Iestājoties ES, tika noslēgts pārejas līgums, saskaņā ar kuru ārvalstnieki noteiktu laiku nedrīkstēja pirkt zemi, taču visbeidzot šis liegums bija jāatceļ. Daudzi lauku iedzīvotāji vēl joprojām uzskata, ka pastāv saistība starp zemes īpašumtiesībām un teritorijas suverenitāti.

Abeds: Vai jūs teiktu, ka tas radās pieaugošas nacionālisma, latviešu nacionālisma izjūtas dēļ?

Dzenovska: Bija sociālās netaisnības izjūta, jo, protams, cilvēkiem, kuri atguva savu zemi, nebija kapitāla. Es teiktu, ka šī sociālās netaisnības izjūta tika izteikta nacionālisma valodā. Kā jūs domājat par palestīniešu kustību: kā nacionālismu, pret-nacionālismu vai abiem? Kad es augu Padomju Savienībā, 80. gadu beigās, nacionālisms bija ļoti spēcīga pret režīmu vērsta kustība.

Abeds: Es saprotu palestīniešu un palestīniešu kustības uzsvaru uz nacionālismu. Es domāju, ka nacionālisms bija nepieciešams, jo cilvēki bija izkliedēti un palestīniešu identitāte tika noliegta, pat dzēsta. Viena no svarīgākajām diskusijām Tuvo Austrumu vēsturnieku vidū, vismaz ideoloģiski noskaņoto, ir jautājums par to, vai palestīnieši ir vai nav nācija. Un kad palestīnieši kļuva par nāciju? Tāpat, ja paskatāmies uz Eiropas ebrejiem: kas ir ebreju nacionālisms jeb cionisms? Kā tas radās? Un vai tā ir konfliktējošu nacionālismu sadursme? Skaidrs, ka cionisms sasniedza savu mērķi – izveidot Izraēlu par ebreju tautas valsti. Taču šī nācija ir pieņēmusi mērus, kas ir pilnībā atņēmuši tiesības citai tautai, kura arī sevi uzskatīja par nāciju, kam ir dziļas saites ar to pašu zemi.


Mācīt Tuvos Austrumus

Dzenovska: Atgriezīsimies nedaudz pie Upsalas vai, pareizāk sakot, pie laika, kad mēs pametām Upsalu. Es pabeidzu koledžu 1994. gada decembrī, tieši laikā, pirms koledža pārtrauca darbību. Mēs jau nedaudz par to runājām – es atgriezos Latvijā un sāku strādāt ANO. Daudz tika runāts par okupāciju un deokupāciju, lai gan deokupācijas valodu izmantoja radikālie nacionālisti, kuru aicinājumi uz dekolonizāciju un deokupāciju būtībā nozīmēja atbrīvoties no Latvijā palikušajiem "padomju cilvēkiem" un tika uzskatīti par "nacionālā naida kurināšanu". Šobrīd tas ir izplatīts diskurss. Okupācija joprojām ir nacionālā naratīva centrālais elements. Nav īsta vēstures muzeja, tā vietā ir Okupācijas muzejs. Un atbrīvošanās no padomju ietekmes vai mantojuma prātos, sirdīs, ainavā, institūcijās joprojām ir sabiedrības un politikas jautājums. Tātad pēdējo trīsdesmit gadu laikā latvieši ir nodarbojušies paši ar savu deokupāciju, bet Palestīnas okupācija ir kļuvusi vēl smagāka. Kāda, jūsuprāt, bijusi pēdējo trīsdesmit gadu dinamika?

Abeds: Jūs noteikti paspējāt laikus izkļūt no Upsalas, jo to slēdza 1995. gada jūnijā. Atceros, ka jūnijā gāju uz pēdējo izlaidumu. Tolaik es jau biju dabūjis darbu Ņujorkas Universitātē, bet vēl joprojām pasniedzu pēdējo fiziskās antropoloģijas kursu studentiem, kuriem tas bija vajadzīgs, lai pabeigtu studijas. Šis bija izlaidums un bēres vienlaikus. Tad es sāku strādāt Ņujorkas Universitātē, kas lielākoties bija administratīvais darbs, bet pasniedzu vienu kursu gadā līdz pat aiziešanai pensijā – Tuvo Austrumu antropoloģiju.

Dzenovska: Kā šis kurss mainījās gadu gaitā? Vai jums šķiet, ka mainījās pieejamie teksti vai studentu attieksme?

Abeds: Ja palūkojos uz mācību programmām laika gaitā... Sākotnēji Upsalā es uzsvēru vēsturiskas lietas un mūsdienu situāciju, bet tas, protams, bija kurss par Tuvajiem Austrumiem, ne tikai par Izraēlu un Palestīnu. Es apzinājos, ka nevaru runāt tikai par vienu lietu. Man bija uzmanīgi jāizvēlas mācību materiāls. Ņujorkas Universitātē es turpināju izmantot Edvarda Saīda darbus, īpaši viņa "Palestīnas jautājumu". Taču sāku izmantot arī daudz vairāk literatūras, ko sarakstījuši cilvēki no šī reģiona. Es sapratu, cik svarīgi ir izmantot biogrāfijas un personiskus stāstus. Nezinu, kāpēc par to nebiju iedomājies agrāk, bet literatūra ir ļoti spēcīgs līdzeklis, lai pievērstu uzmanību palestīniešu pieredzei, nedemonizējot Izraēlu vai izraēliešus. Es bieži izmantoju Murida Barguti "Es redzēju Rāmallu". Tas ir stāsts par viņa atgriešanos, lai mēģinātu iegūt dokumentus savam dēlam, reģistrētu viņu Izraēlas iestāžu pakļautībā un dēlam būtu saikne ar zemi. Studenti šo grāmatu uzņēma ļoti atzinīgi. Es sapratu, ka jautājumu par Palestīnu nevar uzspiest ar varu, ir jāmeklē smalkāki veidi, kā likt cilvēkiem domāt "ārpus ietvara", lietojot novecojušu izteicienu.

Ņujorkas Universitātē manās nodarbībās bija daudz ebreju studentu, kas radīja labu augsni diskusijām. Bija interesanti vērot domstarpības Izraēlas studentu starpā. Piemēram, divi puiši, kuri bija dienējuši armijā. Viens no viņiem bija pilnīgi vīlies okupācijā, bet otrs teica, ka, nu, tā tas vienkārši ir. Ebreju viedokļu iekļaušana uzdotajā lasāmvielā bija svarīga. Es izmantoju Sāras Rojas darbus, lai aplūkotu to, ko varētu saukt par progresīvo ebreju skatījumu uz situāciju Palestīnā. Protams, galu galā nevar izpatikt visiem, un dažkārt man pārmeta, ka es uzdodu lasāmvielu, kas ir pārāk simpatizējoša palestīniešiem. Kāds students teica, ka es uzdodu pret ebrejiem un kristiešiem vērstu literatūru, kas ir muļķības. Galu galā, manuprāt, man izdevās atrast veidu, kā mācīt par Tuvajiem Austrumiem. Tā ir viena no visgrūtāk mācāmajām tēmām gan antropoloģijā, gan vēsturē, gan arī citās disciplīnās.

Dzenovska: Kā, jūsuprāt, mainās diskusiju telpa tagad? Vai ir iespējama vēsturiskā konteksta iesaiste?

Abeds: Tas ir ļoti labs jautājums. Es domāju, ka laikā, kad es mācīju Ņujorkas Universitātē, šāds diskurss bija iespējams. Tas, kā jūs to izmantojāt, bija atkarīgs no jums, bet pieejams tas noteikti bija. Es to nevaru noliegt. Es uztraucos, ka tagad šis diskurss kļūst arvien ierobežotāks. Es nezinu, vai jūs ievērojāt, bet ASV bija gadījums, kad sieviete, kura pacēla Palestīnas jautājumu un jautājumu par to, kas atbildīgs par šo konfliktu, zaudēja darba piedāvājumu Ņujorkas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Es uztraucos par to, kā šis diskurss tiks regulēts, ierobežots, pat cenzēts nākotnē. Man ir zināma cerība, ka cilvēki akadēmiskajās aprindās aizsargās runas brīvību, kas ļaus cilvēkiem atklātāk diskutēt par to. Taču es nedomāju, ka tas notiks tuvākajā laikā. Es ļoti ticu jaunajiem cilvēkiem Amerikas studentu pilsētiņās, kuri, šķiet, ir daudz apzinīgāki, ieinteresētāki un gatavi iestāties pret to, ko viņi uzskata par netaisnību ne tikai Palestīnā, bet arī citur. Es to redzu pat dažos savos jaunākajos māsas un brāļa bērnos. Ziniet, viņi ir dzimuši Amerikas Savienotajās Valstīs, bet viņu informētība par Palestīnas jautājumiem ir apbrīnojama. Viņiem ir ap 20, un viņi par to runā sociālajos tīklos.


Tas vienkārši nav taisnīgi

Dzenovska: Tas ir interesanti. Vai jūs uzskatāt savus māsas un brāļa bērnus par palestīniešu diasporu? Vai arī viņi sevi uzskata par amerikāņiem ar zināšanām par palestīniešu vēsturi?

Abeds: Interesants jautājums. Daži no viņiem saglabā savu palestīniešu identitāti, lai gan ir dzimuši šeit. Es domāju: galvenokārt tāpēc, ka tā ir tradīcija, kurā viņi ir uzauguši, un tāpēc, ka viņi ļoti labi apzinās, cik netaisnīga ir palestīniešu situācija. Tas vienkārši nav taisnīgi. Tas nav. Daži no viņiem uzskata sevi pirmām kārtām par amerikāņiem, īpaši tie, kuriem viens no vecākiem ir amerikānis, bet viņi ir ļoti ieinteresēti savās saknēs. Viņi vēlas veidot saikni ar šo reģionu, un es domāju, ka tas, ka Palestīna vienmēr ir ziņās un viņu apziņā, ka viņiem ir saknes Palestīnā, viņus mudina domāt par to citādi un runāt par to atklāti.

Dzenovska: Arī tas rezonē ar Latvijas situāciju. To cilvēku bērni, kuri pēc Otrā pasaules kara nonāca ASV un kurus sauca nevis par diasporu, bet gan par trimdiniekiem, uzauga, uzskatot sevi par latviešiem, un viņi bija pretpadomju aktīvisma priekšgalā ASV un Eiropā, iesaistījās visdažādākajās radikālās protesta aktivitātēs, tostarp pieķēdējot sevi pie padomju vēstniecības žoga Stokholmā un tā tālāk. Viņi noteikti izjuta okupācijas netaisnību un cīnījās pret to.

Abeds: Vērojot notikumus Ņujorkā aptuveni pēdējās nedēļas laikā [intervija notiek 22. oktobrī], redzam, ka ir notikušas daudzas gan izraēliešus, gan palestīniešus atbalstošas demonstrācijas. Mani pārsteidza tas, ka daudzi cilvēki, kas piedalījās tā sauktajās palestīniešu demonstrācijās, bija ne tikai palestīniešu, arābu un musulmaņu bēgļu bērni un mazbērni, bet arī ievērojams skaits ebreju, Amerikas ebreju, kuri patiešām iesaistās protestos pret Izraēlas valdības rīcību, kā arī pauž savu viedokli un veido alianses. Protams, mazākā skaitā, bet, manuprāt, tas ir patiešām svarīgs solis pareizajā virzienā.

Dzenovska: Atgriezīsimies pie jūsu radiniekiem. Jūs teicāt, ka kopš 16. oktobra neesat neko dzirdējis par saviem radiniekiem Gazā.

Abeds: Mana māsa sazinās ar viņiem, un viņa ir tā, kas jau dažas dienas nav saņēmusi no viņiem ziņas. Viņi dzīvo Gazas pilsētā. Viņi dzīvo Rimalas rajonā, ko izraēlieši bombardē. Es uztraucos, ka pēc vakardienas slimnīcas un jo īpaši grieķu pareizticīgo baznīcas bombardēšanas... Ziniet, es izskatīju to cilvēku vārdus, kuri tika nogalināti baznīcā. Un daudzi no tiem bija no ģimenes, kurā ieprecējās mani brālēni un māsīcas, tāpēc es nezinu, kas notiek. Man ir daudz brālēnu un māsīcu arī Rietumkrastā, un man bija viens arī Dženinā. Skaidrs, ka Dženina ir bijusi daudzu uzbrukumu centrā. Pēdējais, ko mēs dzirdējām, ir, ka ar viņu viss ir kārtībā. Vēl man ir brālēni un māsīcas Rāmallā un Jeruzalemē. Interesanti, ka Nāblusā man vairs nav neviena brālēna vai māsīcas.

Dzenovska: Kā jūs sazināties?

Abeds: Galvenās saziņas iespējas ir ar divām no manām četrām māsām. Vecākajai māsai, kuru es apmeklēju Austrumjeruzalemē, ir visciešākās saites ar pārējām. Un mana otra māsa sazinās ar viņiem galvenokārt sociālajos tīklos. Rietumkrastā dzīvojošie ir visciešākajā saziņā ar tiem, kas dzīvo Gazā. Tāpēc lielākoties mēs sazināmies ar cilvēkiem Rietumkrastā, lai noskaidrotu, vai viņi ir saņēmuši ziņas no cilvēkiem Gazā.

Dzenovska: Cerēsim, ka ar jūsu radiniekiem Gazā viss ir kārtībā. Kā jūs domājat: kas notiks ar palestīniešu tautu?

Abed: Ziniet, es turpinu atgriezties pie šī jautājuma. Palestīnieši ir tauta, kas izkaisīta pa visu pasauli. Tomēr viņi saglabā šo nacionālo sajūtu un nodod to tālāk. Kas notiks, manuprāt, ir ļoti labs jautājums. Faktori, kas nosaka palestīniešu nācijas nākotni, diemžēl ne vienmēr ir pašu palestīniešu tautas rokās. To, kas notiks ar palestīniešu tautu, noteiks kāds no ārpuses. Reizēm man gribētos turēties pie kaut kādas cerības. Cilvēki runā par divu valstu risinājumu. Ja tas cilvēkiem nesīs mazāk ciešanu, labi. Cilvēki runā par vienas valsts risinājumu. Es labprāt to redzētu, bet tas naida daudzums, kas ir radīts… Un šī doma, ka izraēlieši vēlas ekskluzīvu valsti tikai un vienīgi ebrejiem. Ko jūs darīsiet ar visiem šiem palestīniešiem? Tāpēc es nezinu, ko domāt par Palestīnas nākotni. Es domāju, ka tā turpinās pastāvēt kā nācija, tāpēc ka cilvēki uztur Palestīnas naratīvu un tāpēc ka, manuprāt, palestīniešiem ir morāli pamatoti iemesli tā darīt. Es zinu, ka mūsdienās nav modē runāt par morāli, taču galu galā ir jārisina morāles jautājums. Es tiešām nezinu. Es tikai ceru, ka tas risināsies tādā veidā, kas atvieglos ciešanas lielākajai daļai palestīniešu. Ziniet, man tagad ir 72 gadi. Un, atskatoties uz savu dzīvi, uz visu savu dzīvi, redzu – katru tās dienu esmu dzīvojis ar pieredzi vai domām par okupāciju. Un, kad es par to domāju, spēju domāt tikai par to, ka tas vienkārši nav taisnīgi.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!