Par Svena Birkerta grāmatu "Esejas" ("Neputns", 2018)
Svena Birkerta "Esejas" izlasīju pirms dažām nedēļām. Turpināju domās ik dienu atgriezties pie grāmatas, mēģināju iznēsāt šo tekstu, lasīju intervijas ar Birkertu, uzdevu viņam jautājumus e-pastā.
Rakstīt par šo grāmatu man šķiet grūti, jo Latvijā nav izkoptas esejistikas tradīcijas, tāpēc trūkst arī piemēru refleksijai par žanru. Pēdējos gados eseju tulkojumus sistemātiski ir izdevusi vien izdevniecība "Neputns" un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, bet pašmāju rakstnieku esejas neregulāri pazib periodikā (lielākoties kā pasūtījuma darbi), grāmatu ievados un citur. Tādi pārsteigumi (vesela eseju grāmata) kā Gundegas Repšes nupat izdotā "Skiču burtnīca" gadās reti. Neņemšos spriest, kādi ir cēloņi šim, manuprāt, nepelnītajam kūtrumam, bet piebildīšu, ka recenzijas par eseju krājumiem ir retākas par pašām grāmatām, turklāt tās, ko esmu lasījis, manuprāt, bieži negodīgi attiecas pret savu lasītāju, piedāvājot vai nu ļoti vispārīgu panorāmas skatu uz grāmatu, vai pārlieku pietuvinot atsevišķas detaļas, kuras var būt grūti izprotamas, ja grāmata nav lasīta vai trūkst zināšanu par konkrēto tēmu. Es centīšos apiet šo slazdu, izvairoties no recenzijas formāta, un tā vietā kolāžā izkārtošu savus iespaidus par Birkerta "Esejām", pārdomas, kas radušās, gatavojot šo tekstu, un dažus citātus no manas un Birkerta sarakstes. Tas nozīmē, ka neizbēgami iekritīšu citā – subjektivitātes – slazdā, tomēr ceru, ka man izdosies uz grāmatu paraudzīties no gana dažādiem leņķiem.
*
Grāmatas pirmā daļa mani pārsteidza nesagatavotu. Tajā apkopotas autobiogrāfiskas esejas jeb atmiņu skices, kam par ierosmi kalpojis kāds ikdienišķs priekšmets – līmlentes ritulis, kāpnes, glezna, ābols u.c. Par šīs nodaļas vadmotīvu uzskatu Birkerta iemīļoto Gistava Flobēra citātu: "Viss kļūst interesants, ja gana ilgi uz to skaties." Šīs esejas atgādina no prozas materiāla veidotu privātu fotoalbumu, un, kā tas bieži gadās ar svešiem albumiem, ne visas atmiņu ainas ir vienlīdz saistošas. Tomēr lasot prāta aizkaktā allaž klātesoša ir doma "tā tiešām notika", un šī intimitātes apziņa ir ļoti suģestējoša. Eseja "Kurss pret vēju" man šķiet viens no skaistākajiem prozas tekstiem, ar ko pēdējā laikā esmu sastapies. Tekstam ir eleganta dramaturģiskā struktūra – krastā palikušais Birkerts nojauš bīstamo situāciju, kurā burājot nonācis dēls, tomēr nevar viņam palīdzēt un nezina visas notiekošā detaļas. Eseja ļoti ievainojamā veidā atsedz tēva emociju struktūru, mīlestību pret saviem bērniem un parāda, kā cilvēks dabiski tiecas savu dzīvi uzlūkot kā stāstu krājumu, kurā viens aiz otra virknējas noslēgti, noslīpēti atmiņu naratīvi.
Pārsteigts par šīs nodaļas personiskumu, kas sagrieza kājām gaisā manus priekšstatus par esejām, uzdevu Birkertam naivo jautājumu: "Kas ir laba eseja?" Pēdējais teikums viņa atbildē ("Man nepatīk stīvās esejas, kas aizguvušas savu struktūru no "esejām", ko raksta skolā...") trāpīja tieši manos aizvien itin dzīvajos, skolotāju ieaudzinātajos aizspriedumos.
Pāris dienas vēlāk, pirms miega sarakstoties ar draugu, nejauši pieļāvu drukas kļūdu un vārda "eseja" vietā uzrakstīju "es eja". Zinu, ka tam nav nekāda sakara ar vārda etimoloģiju, bet tobrīd pusmiegā man šķita, ka esmu nejauši atklājis ko ģeniālu un šī pārrakstīšanās precīzi izsaka eseju būtību: "es" izgrauztā "eja", apziņas kustības nospiedums tekstā. Tas varbūt izklausās smieklīgi, tomēr šī definīcija ir labāka par to, ko iemācījos skolā.
*
Ķeroties pie raksta, man bija būtiski saprast, cik daudz vietas tajā drīkstu aizņemt es un cik daudz vietas atstāt, lai iepazīstinātu ar Svenu Birkertu – ASV labi pazīstamu esejistu un literatūrkritiķi, bet Latvijā līdz šim nezināmu autoru, kura vārds tomēr viegli raisa asociācijas – Svena Birkerta tēvs ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta autors Gunārs Birkerts. Abu sarežģītajām attiecībām veltīta grāmatas pēdējā, aizkustinošā eseja. Neesmu liels raudātājs, bet lasot man nobira vismaz pāris asaru. Noteikti palīdzēja tas, ka dzēru vīnu, tomēr jāpatur prātā, ka vīna dzeršanu nevar apvienot ar jebkuru lasāmvielu: tekstam ir jābūt pietiekami vienkāršam un elegantam.
Ja es runātu par Birkerta biogrāfiju, man nāktos pievērsties arī viņa attiecībām ar Latviju: e-pastā Birkerts raksta, ka "Eseju" iznākšana latviski viņam ir nozīmīga, jo simbolizē tādu kā atgriešanos – viņa vecvecāki Latvijā aktīvi darbojās ar valodu, tekstiem un folkloru. Tomēr mūsu sarakste norit angliski, jo latviešu valodu Birkerts apguvis galvenokārt mutiski un tā neder visiem gadījumiem.
Neņemot vērā iespēju paplašināt savu rakstu šajos kontekstos vai meklēt dažādu cēlonību un ietekmju ēnas, man šķiet, ka tas nav vajadzīgs, jo Birkerta personība, biogrāfija un attiecības ar Latviju skaidri iezīmējas viņa paša tekstā.
Viļa Kasima "Eseju" tulkojums ir plūstošs, lasot nedaudz saviebos tikai vienreiz – pie frāzes "pasaule var būt mūsu austere", kas ir, manuprāt, pārāk tiešs pārnesums no angļu valodas. Urda ziņkārība, kā teikums skanētu, ja Birkerts rakstītu latviski. Lasot tam ir viegli noticēt, jo esejas atlasītas tā, lai uzsvērtu Birkerta saistību ar latviešu kultūru. Ilūzija ir tik stipra, ka brīdi mēģināju atcerēties, vai kāds no tekstiem nav iepriekš lasīts "Rīgas Laikā".
*
Otrajā daļā iekļauto eseju galvenās tēmas ir lasīšanas process, radošums, uzmanība un tās erozija (transformācija?) informācijas tehnoloģiju un interneta ietekmē. Lai gan tēmas ir vairāk akadēmiskas, Birkerts aizvien lieto to pašu personisko intonāciju un nezaudē izteiksmes vienkāršību. Arī te spēkā ir Flobēra citāts, jo esejas neievada vis abstraktas tēzes, bet sīki ikdienas novērojumi, kas pāraug meditācijā, un domas attīstību esejas sākumā ir neiespējami prognozēt.
Ievērojis šo detaļu, jautāju Birkertam, vai viņš, sākot rakstīt eseju, zina, kur tā aizvedīs. Lūk, viņa atbilde: "Kad izveidojies pietiekami liels iekšējais spiediens, man rodas virziena izjūta, bet es nevaru sākt rakstīt, līdz man nav skaidrs sākums (pāris pirmie teikumi). Gadu gaitā esmu sapratis, ka pirmie teikumi ir ļoti būtiski, jo nosaka ne vien vissvarīgāko esejā – toni –, bet nes arī kādu nemanāmu norādi par beigām. Ne precīzām beigām – vārdi nāk tikai, kad esmu līdz tām ticis –, bet sajūtu."
Nedaudz baidījos, ka, lasot Birkerta esejas par tehnoloģijām, nāksies sastapties ar izvērstu variāciju par tēzi "tie bakstāmie telefoni ir visiem galīgi sajājuši prātus, brauciet uz laukiem pļaut zāli!", bet, par laimi, neko tādu nesagaidīju. Birkerts raksta no pozīcijas, kurā par labo un vēlamo uzskata iztēli, cilvēka individualitāti, mākslu, romānus, bet tehnoloģijas un to radīto pakļaušanos un paļaušanos uz sistēmām redz kā apdraudējumu šīm vērtībām. Viņš nav vecmodīgs pūrists un novērtē telefona kameras iespējas, ir pazīstams ar Siri, tomēr saglabā piesardzību. Arī pats, lasot grāmatas, esmu novērojis sevī uzmācīgus impulsus ik pēc pāris lapām pārbaudīt telefonu vai, gaidot autobusu, ar ekrānu remdēt garlaicību bezvērtīgas informācijas straumē un zinu, ka justos pazudis bez GPS. Patiesību sakot, pat nevaru atcerēties, kā atradu ceļu svešā vietā, pirms sāku lietot telefonā Google karti. Negribu sludināt apokalipsi, un to nedara arī Birkerts, bet jūtu, ka internets noārda manu atmiņu un spēju koncentrēties (visu var ieguglēt!), novienādo ikdienas pieredzi un pieredzi ceļojot, mazina spēju improvizēt, pārsteigumu un impulsus, kas nepieciešami radošumam.
Vienā ziņā Birkertam gan nepiekrītu: viņaprāt, grāmatu lasīšana e-lasītāja pieredzi padara seklāku, jo šīs ierīces pieder interneta ģintij ar visām no tā izrietošajām sekām. Es dodu priekšroku papīra grāmatām, jo man patīk to dizains, taktilā pieredze un citi faktori, tomēr, lasot šo Birkerta eseju savā Kindle lasītājā, nejutu, ka man ietu gar degunu kādi būtiski pieredzes aspekti. Pat otrādi: bez Kindle man nebūtu radusies iespēja lasīt eseju par Barselonu, pašam esot Barselonā.
Esmu novērojis, kā manā atmiņā grāmata pēc tās izlasīšanas kļūst nesaraujami saistīta ar fizisko vietu un vecumu, kurā esmu to lasījis. Birkerta "Esejas" man vienmēr asociēsies ar Barselonu un imigrantu kafejnīcām, tāpat kā Harija Potera grāmatas man saistās ar stundām, ko vasarā pavadīju vecāku istabā, guļot uz paklāja un lasot, kamēr ādā uz elkoņiem iespiedās paklāja mezgliņu ornaments. Arī Birkerts norāda uz šo lasīšanas šizofrēnisko aspektu, mēģinot rast atbildi uz jautājumu: "Kur es esmu, kad lasu?", ar to domājot savu apziņu. Jautāju Birkertam, kur viņš ir, kad raksta. Viņš atbildēja: "Tā ir visnekonkrētākā vieta un nekonkrētākais laiks, kur nonāk, kad iekšējā dzīve pārmāc ikdienas raizes. Šajā saplūsmē nav fiksētu atskaites punktu."
*
Vēl īsi par divām būtiskām lietām, ko ieguvu no grāmatas, – pirmā no tām ir jēdziens "tonālā atmiņa". Skatoties uz izlasīto grāmatu muguriņām, bieži izjūtu dusmas uz sevi vai bezpalīdzību, jo nespēju atcerēties ne romāna sižetu, ne varoņus. Zinu, ka ar laiku aizmirsīšu arī "Eseju" saturu. Tādos brīžos domāju: kas ir tas, kas nosēžas manī, paliek pēc grāmatas pabeigšanas un vai vispār ir jēga lasīt? Birkerta "tonālā atmiņa" apzīmē tieši to netveramo pārpalikumu – rakstnieka valodas pasaules, intonācijas nospiedumu atmiņā (kā to paklāja mezgliņu ornamentu manos elkoņos). Šis jēdziens nav burvju formula, kas uzlabos manu klibo atmiņu, tomēr vārdā nosauktais kļūst īsts, tāpēc turpmāk sevi šaustīšu mazāk.
Otrs ieguvums ir no esejas, kurā Birkerts atsedz mākslinieciskās skaudības mehānismu. Tā varu pār sevi esmu izjutis arī pats, skatoties uz savu vienaudžu darbiem. Mehānisma izpratne nepalīdz no skaudības atbrīvoties, tomēr, nosaukta vārdā un tematizēta, šī sajūta kļūst mazāk netīra un pazemojoša.
Un, visbeidzot, pēc ilga cīniņa ar šo rakstu, uzdevu Birkertam jautājumu, kura atbildē cerēju rast attaisnojumu savai neveiksmei, – vai kritiķis var rakstīt par jebkuru grāmatu?
"Jā, tas ir kritiķa darbs. Bet, protams, ir atšķirība tajā, vai mēģini skaidrot un vērtēt grāmatu, ar kuru neesi izjutis dziļu saikni (ir jāatzīst, ka tā var būt tevis paša problēma), vai raksti par grāmatu, kas tevi ir ievilkusi un atstājusi nospiedumu. Tādā gadījumā ir grūti nekļūt par publicistu."
Šķiet, ka viņš ar to domāja – ja grāmata ir atstājusi tevī pēdas, tad, rakstot recenziju, būs neiespējami ieturēt vajadzīgo distanci un nošķirt personīgo pieredzi no pašas grāmatas. Viens no tādiem piemēriem ir šis raksts.
0