Savā ziņā Jonesko ir gaišredzīgs, kad pauž domu, ka pilnīgi pietiktu, ja kritiķis kļūtu par darba deskriptoru, tas ir, par to, kurš seko darbam tā norisē. Citiem vārdiem sakot, kritiķis būtu darba māceklis, nevis skolotājs. Tādējādi Jonesko iezīmē ceļu uz to funkciju, kāda kritiķim atvēlēta šodienas postdramatiskajā teātrī.
Kā būtu, ja mēs uz pieciem vai desmit gadiem kā prioritāti ņemtu starptautisko sadarbību – bet virzienā, kas sekotu mūsu migrācijas putniem, stārķiem? Tas nozīmētu nevis skatīties uz Skandināviju vai Vāciju – tur, kur ir nauda un atzinība –, bet uz tām valstīm, uz kurieni lido mūsu stārķi.
Hanišovas romāns skaidri parāda, ka tapis pēc globālās #metoo kustības un tai bijusi paliekoša nozīme. Bezaplinku veids, kādā viņa raksta par jaunas sievietes traumu, atklājot sabiedrības un tās noteikto uzvedības normu tiešo un netiešo ietekmi uz viena cilvēka pieredzi, ir atbrīvojošs.
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
IelogojiesNeuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
Sarunas
12.10.2018
0
Valters Ščerbinskis: Man patīk lasīt