Ja ticam premjera paustajam, mēneša beigās valdību veidojošās partijas sāks runāt par Valsts prezidenta amata kandidātiem. Arī tad, ja par visām partijām kopīgu kandidātu vienoties līdz maija sākumam neizdosies, diez vai tas būs iemesls būtiskiem konfliktiem koalīcijā – kaut vai tā iemesla dēļ, ka netrūks valdības stabilitāti vairāk apdraudošu tēmu. Tas gan nenozīmē, ka jautājums par nākamo valsts pirmo amatpersonu būtu mazsvarīgs.
Pagaidām minējumos par iespējamiem kandidātiem ir trīs saskaitāmie. Pašreizējais amata ieņēmējs, ļoti iespējams, no kandidēšanas uz vēl vienu termiņu atteiksies – kaut vai tādēļ, ka divas koalīcijas partijas (NA un JKP) varētu atbalstīt Egilu Levitu, vēl viena (AP) apgalvo, ka Rīgas pilī nepieciešamas "jaunas vēsmas", savukārt KPV un JV nav īsti iemeslu iedegties simpātijās pret Raimondu Vējoni. Sandras Kalnietes kandidatūrai nebūtu ne vainas, tomēr tāda JV un liberāļu plašākā izpratnē dominēšana varas hierarhijā diez vai būtu pieņemama citām politiskajām grupām. Savukārt Levita gadījumā noteicošais būs zināmas garantijas viņam par balsojumu, jo Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim ir pārāk augsts pašnovērtējums, lai viņš pieļautu vēl vienu neveiksmīgu kandidēšanu. Protams, ir arī liela varbūtība, ka parādīsies vēl citas kandidatūras, un par tādām prognozēt kaut ko grūti. No vienas puses, pieredze (piemēram, ministru gadījumā) liecina, ka Latvijas mērogā augstus amatus var iegūt cilvēki, par kuriem sabiedrībai ir minimāls priekšstats. No otras puses, baumu un mājienu līmenī minēto "ārpus partiju" cilvēku loks, kas t.s. aizkulisēs parādās ikreiz, kad sākas runas par, piemēram, "bezpartejisko premjeru", ir apbrīnojami vienveidīgs – viens divi uzņēmumu vadītāji, viens divi akadēmisko aprindu pārstāvji utt.
Atgriežoties pie jautājuma, cik vispār ir svarīgi, kāds cilvēks ieņem Valsts prezidenta posteni, vispirms jāsaka, ka tā pēdējie ieņēmēji ir pielikuši savu roku, lai – vai nu būtu pastiprināta interese ("lai beidzot taču…") vai arī, tieši otrādi, diezgan liela vienaldzība. Un abu pušu nostājai ir savs pamatojums, tādēļ ir vērts atkārtoti minēt biežāk dzirdētos argumentus žanrā "ko es sagaidu no Valsts prezidenta".
Valsts reprezentēšana ārzemēs. Saprotamu iemeslu dēļ (jo to visvieglāk pamanīt) lielāko ievērību publikā parasti gūst posteņa ieņēmēja svešvalodu zināšanu līmenis. Te, kā saka, katram ir, ko teikt. Lai gan šis aspekts ir būtisks, tomēr, manuprāt, tas aizēno Valsts prezidenta ārpolitisko aktivitāšu satura vērtējumu. Tas, starp citu, attiecas arī uz citām augstākajām amatpersonām. Ja vien par amatpersonas svešvalodu zināšanām "nav jākaunas", tad "valsts tiek pārstāvēta godam", lai gan tas savā būtībā ir absurds apgalvojums. Teicamā angļu valodā var runāt tukšas blēņas, nodarboties ar politisko tūrismu un, kas no manu pozīciju viedokļa vissvarīgāk, tīri labprāt braukt ciemos arī pie personāžiem, kuri savās valstīs rupji pārkāpj cilvēktiesības. Ja Rietumu (attiecīgi arī mūsu) diplomātu darbā zināma liekulības klātbūtne ir neizbēgama, jo tāds nu viņiem darbs, tad cilvēkam, kurš pretendē uz kaut kādu savas valsts kopīgo vērtību reprezentēšanu, vajadzētu rūpīgāk izvēlēties apkampšanās objektus bijušās PSRS teritorijā.
Ir bieži dzirdēta tēze, ka Valsts prezidenta nozīme palielinās premjera amata kandidāta nominēšanas posmā. No šī viedokļa interesanta ir Vējoņa rīcība pēc 13. Saeimas ievēlēšanas. Proti, var pievienoties viņa kritiķiem un teikt, ka tas bija piemērs tam, kā darīt nevajag, tomēr tikpat labi var apgalvot, ka lielu manevra iespēju Vējonim nemaz nebija, un tas savukārt tēzi par Valsts prezidenta ietekmi uz valdības veidošanu liek apšaubīt. Manuprāt, ja tiek ievēlēts tāds parlaments kā šis, jebkurš Valsts prezidents būtu situācijas ķīlnieks. Cita lieta, ka no Vējoņa varēja sagaidīt biežāku atklātu komunikāciju ar sabiedrību, un, iespējams, tieši komunikācijas forma un saturs ir veids, kādā Valsts prezidenta posteņa ieņēmējs var sevi parādīt, apzinoties savas reālās ietekmes robežas.
"Valsts prezidents pārstāv visu sabiedrību." Jo ātrāk tiksim vaļā no šī maldinošā apgalvojuma, jo labāk. Valsts prezidents nav apolitisks, tas ir arī politisks amats, tāpēc nevar būt visus pārstāvošs. Demokrātijas pamatā ir brīva dažādu uzskatu pastāvēšana, savukārt dažādi uzskati pilnīgi leģitīmi var justies augstākās varas līmenī nepārstāvēti vai pārstāvēti nepietiekami. Vēl nejēdzīgāk un netaisnīgāk pret posteņa ieņēmēju ir kaut retoriska izteikuma līmenī piedēvēt viņam "simbola" statusu. Daudz jēdzīgāk būtu, ja Valsts prezidents, stājoties amatā, nevis deklarētu, ka rūpēsies par visiem un visu, bet iezīmētu divas trīs tēmas, uz kurām viņš koncentrēsies. Vēlētāji pamatoti izturas ar aizdomām pret politiķiem, kuri sola pievērsties visam un nenosaka savai darbībai reāli izpildāmas dažas prioritātes; Valsts prezidenta gadījumā, jo viņam objektīvi ir mazāki resursi (kaut cilvēku) nekā, piemēram, Ministru kabinetam, prasība būt konkrētam ir vēl pamatotāka. Tāpat ir jāsaprot, ka jebkura Valsts prezidenta postenī esoša cilvēka paziņojumi, ka viņš no valdības kaut ko prasīs, kaut ko uzdos utt., ir retorika. Un rezultātā, protams, ir likumsakarīgs jautājums par šāda posteņa nepieciešamību vispār, ja neņem vērā to, ka tāds paredzēts Latvijas Republikas likumdošanā. Valsts tiesību ekspertiem par šo jautājumu lielākas tiesības spriest; manā skatījumā Valsts prezidenta funkcija ir zināmā mērā iracionāla – būt varas pieņemamai sejai. Tas nenozīmē kaut ko piesegt, meklēt attaisnojumus varas rīcībā; tas nozīmē normāli komunicēt ar sabiedrību un mēģināt pierādīt to, ka apgalvojums, ka vara indivīdu sakropļo, korumpē, nav likumsakarības konstatācija.
1