Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
11.07.2022

"Valsts kā uzņēmums" – kārtējā versija

Komentē
7

Par politiskā procesa Latvijā sastāvdaļu kļuvuši uzņēmēji, kuri, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, vēlas "nākt palīgā valstij".

14. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā šo vingrinājumu izpilda biedrība "Apvienotais Latvijas saraksts", kuras "dibinātāju vidū ir arī Latvijas Darba devēju konfederācijas vadība, uzņēmēji un zemnieki". Lasot šādu formulējumu, jāsaprot, ka zemnieki nav uzņēmēji, kas, protams, ir interesanta atziņa. Uzņēmēja Ulda Pīlēna rosinātajā un vadītajā ļaužu grupā ir arī virkne savdabīgu personāžu, un starp jau izskanējušām biedrības pārstāvju atziņām netrūkst dīvainu un vienkārši nepatiesu izteikumu, tomēr tālākajā tekstā nevēlos "ķidāt" konkrēto ļaužu kopu. Vispirms nedaudz aplūkosim starptautisko kontekstu modelim "uzņēmējs – politikā", tad dažas piezīmes par konkrēti Latvijai raksturīgo situāciju.

Situācija, kad uzņēmēji ne tikai iesaistās politikā, bet arī kļūst par valstu vadītājiem, nav jauna. Man nešķiet lietderīgi sīkāk iztirzāt konkrētos gadījumus, jo ikviens interesents var tālāk meklēt informāciju tīmeklī. Piebildīšu tikai, ka daži no šiem gadījumiem, manuprāt, neko labu sabiedrībai nedeva – kā piemērus var minēt Donaldu Trampu ASV, Silvio Berluskoni Itālijā vai Andreju Babišu Čehijā. Un, protams, bija gadījumi, kad, kā saka, plusu vairāk nekā mīnusu – te var atcerēties nelaiķi Rafiku Hariri Libānā, bijušo Čīles prezidentu Sevastjanu Piņeru vai Dienvidāfrikas pašreizējo prezidentu Sirilu Ramafosu. Jebkurā gadījumā var diezgan droši apgalvot, ka veiksmīga biznesa pieredze automātiski nenozīmē veiksmīgu darbu politikā.

Cits tēmas aspekts ir valstis, kurās politiskā elite vismaz ekonomiskās politikas jautājumos vērīgi uzklausa uzņēmēju viedokli un vairumā gadījumu to cenšas realizēt. Te klasiski piemēri ir Dienvidkoreja un daļēji arī Japāna. Būtu aplami noliegt, ka šādam sadarbības modelim vairāku desmitgažu garumā ir bijuši labi rezultāti – jo īpaši periodos, kad abām valstīm bija nepieciešama politisko un finansiālo resursu koncentrēšana ekonomiskā uzrāviena vārdā. Tomēr šādu ļoti ciešu attiecību problēma ir tā, ka politiski ietekmīgākās korporācijas politiķu pretimnākšanu agri vai vēlu sāk izmantot  savās specifiskajās interesēs – vai nu prasot protekcionismu (Japānas gadījumā skaists piemērs ir lobēšana ārvalstu investoru iespēju ierobežošanai Japānas aktīvu iegādē), lētus kredītus vai pavisam banālu budžeta līdzekļu piešķiršanu bankrota novēršanai. Citiem vārdiem sakot, arī šādā aspektā politiskās elites regulāra konsultēšanās ar uzņēmējiem ne vienmēr nāk par labu ekonomikai kopumā.

Ja padomājam, citādi arī nemaz nevar būt. Vispirms jāpatur prātā jēdziena "uzņēmējs" izplūdušais raksturs. Piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons ir strādājis par investīciju baņķieri. Vai investīciju baņķieris ir "uzņēmējs"? Ne man spriest. Latvijas premjers Krišjānis Kariņš arī ir darbojies biznesā. Vai viņam ir "uzņēmēja pieredze"? Nezinu. Vēl būtiskāk ir tas, ka piederība vienai iztēlotajai grupai – "uzņēmējiem" – nenozīmē interešu sakrišanu šajā grupā. Domāju, ka nav nepieciešams plašs pamatojums tam, ka, ja, piemēram, pret Ķīnu vērsti ekonomiski lēmumi vieniem ASV uzņēmējiem ir izdevīgi, tad citiem – tieši otrādi. Ja Eiropā uzņēmumu finanšu resursu galvenais avots joprojām ir bankas – atšķirībā no ASV, kur šo funkciju pilda finanšu tirgi – tad skaidrs, ka tas ir izdevīgi bankām, bet nav skaidrs, vai izdevīgi pašiem uzņēmumiem un ekonomikai kopumā. Piemēru ir daudz. Visbeidzot – un te tuvojamies Latvijas īpatnību sadaļai – pats diskurss "lai mūs uzklausītu, ir pašiem jānodarbojas ar politiku" uzņēmējiem Rietumos visbiežāk, manuprāt, šķistu dīvains, jo viņi darbojas vidē ar attīstītu un efektīvu (nereti pārāk efektīvu – tipisks piemērs ir ieroču lobijs ASV) lobiju sistēmu. Korporācija vai nozare formulē savu viedokli lobijiem, kuri pēc tam strādā ar politiķiem. Latvijas gadījumā jēdziens "lobijs" publikā izraisa labākajā gadījumā piesardzību un aizdomas, un rezultātā tiek izdarīts, manuprāt, kļūdains secinājums, ka uzņēmējam, lai viņu uzklausītu politiķis, pašam jākļūst par politiķi vai vismaz politikai pietuvinātu (jāatgādina – kopš tika noteikts valsts finansējums politiskajām partijām, metode tām ziedot, lai "tevi sadzirdētu", lielā mērā zaudējusi jēgu).

Un nu par Latviju. Teksta virsraksts varbūt daudziem atsauc atmiņā Andri Šķēli, tomēr varam runāt arī par vēl tuvāku pagātni. Bija tāda politisko partiju apvienība "Par labu Latviju!", dibināta 2010. gadā, atceraties? Iespējams, tā lielākoties asociējas ar Aināru Šleseru, tomēr vērts atcerēties, ka starp tās izveidotājiem un atbalstītājiem bija tādi Latvijas biznesa līderi (vismaz tolaik) kā Atis Sausnītis, Juris Savickis, Guntis Rāvis, Aleksandrs Milovs un citi. Pieļauju, ka ir lasītāji, kuriem šie personāži izraisa sliktas emocijas un šķiet nesalīdzināmi ar uzņēmējiem Uldi Pīlēnu, Aivu Vīksnu vai Andri Biti, tomēr patiesībā tas nemaina modeļa būtību. Nedaudz amizanti, ka līdzības saskatāmas pat retorikā. 2010. gada pavasaris: "Vairāki no tās ("Par labu Latviju!") pārstāvjiem, tostarp Ieva Plaude-Rēlingere (arī pazīstama uzņēmēja) un ekonomists Uldis Osis, kuri vakar uzstājās konferencē, jau iepriekš sacījuši, ka vēlēšanās nekandidēs. Taču kustības pārstāvjiem esot svarīgi, lai Latvijā būtu sakārtota uzņēmējdarbības vide…" 2022. gada jūlijs: "(LDDK ģenerāldirektore Līga) Meņģelsone gan neplānojot kandidēt Saeimas vēlēšanās: "Es kā pilsone, Ulda Pīlēna aicināta, atsaucos uz šo iniciatīvu kā vietu, kur satiekas dažādu jomu profesionāļi, kuri nevar šobrīd palikt mājās…" Līdzīgs ir arī, formulēsim delikāti, visai augsts pašnovērtējums. 2010. gads: "("Par labu Latviju!" vadītājs Andrejs) Ēķis pasākumu Ķīpsalā atklāja ar uzrunu no lapiņas, kurā teica: "Mēs dosim uzdevumu politiķiem, prasīsim, lai pilda tautas deklarācijā rakstīto."" 2022. gads, Uldis Pīlēns mediju pārstāvjiem uzsvēra, ka biedrība "nav divdesmitgadnieku komanda", tā tika dibināta kā "krīzes menedžmenta biedrība".[4]

Nevēlos pašmērķīgi meklēt līdzības, kas galu galā var būt sakritība, tomēr man šķiet, ka nemainīgs ir diskurss, ko īsi un vienkāršoti varētu formulēt tā: atšķirībā no politiķiem mēs, uzņēmēji, zinām, kas reāli notiek un kas patiešām vajadzīgs Latvijas ekonomikai, tādēļ sabiedrības uzticēšanās mums gandrīz neizbēgami ir lielāka. Man šķiet, ka šajā konstrukcijā ir vairākas kļūdas. Pirmkārt, tas, ka sabiedrības vairākums ļoti skeptiski vērtē politiķus, nenozīmē simpātijas pret ikvienu citu, kurš nav politiķis. Dažādu iemeslu dēļ mēs esam sabiedrība, kurā dominē ļoti kritiska attieksme – no visiem pret visiem. Nedaudz triviālā līmenī to var raksturot tā: mēs, protams, piekrītam, ka algas jāpalielina mediķiem, skolotājiem, policistiem, zinātniekiem utt., jo piekrītot mēs paužam savu noraidījumu politiķiem; savukārt, ja mums prasa, vai mūs apmierina mediķu, skolotāju, policistu, zinātnieku utt. darbs, jautātājs diezgan droši pretī saņems dažādus kritiskus vērtējumus. Domāju, ka šāda iekšēji pretrunīga attieksme ir arī pret uzņēmējiem. Nereti šāds vērtējums ir netaisnīgs, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi. Mēs esam hipertrofēti kritiska sabiedrība.

Otrkārt, man neliekas korekts diskurss par uzņēmēju neapstrīdamo kompetenci – salīdzinot ar politiķiem. Ja es pareizi lasu burtus, ik dienu pasaulē uzņēmumi bankrotē, investori zaudē naudu, cilvēki – darbu, biznesa plāni izrādās nepareizi. Tas ir normāli, bet tas arī nozīmē, ka uzņēmēji nav intelektuāli supermeni tikai tāpēc, ka ir uzņēmēji. Savukārt konkrētās grupas pretenzijas uz "krīzes menedžmentu" man šķiet apšaubāmas, un vaina nav grupas dalībniekos. Energoresursu krīze ir globāla, to nevar "menedžēt" tā, kā uzņēmums pārvar situāciju ar apgrozāmo resursu trūkumu vai problēmām noieta tirgos. Mazliet šaubos, ka šādi uzņēmēji konsultanti, lai cik labi būtu viņu nodomi, spēj palīdzēt Latvijas valdībai, piemēram, labāk sadarboties ar Igauniju un Lietuvu gāzes sagādāšanā apkures sezonai. Ir pilnīgs pamats kritiskām piezīmēm, bet, tēlaini izsakoties, tie ir jautājumi, ko risina premjers sarunās ar premjeru, ministrs sarunās ar ministru, nevis uzņēmējs sarunās ar kaimiņvalsts premjeru. Ja Eiropas Savienībā būs diskusijas par to, vai un cik daudz naudas dalībvalstis atvēl atbalsta maksājumiem cenu kāpuma efekta mazināšanai, tad par valsts parāda un budžeta deficīta jautājumiem Briselē kompromisu meklēs dažādu valstu politiķi, nevis uzņēmēji. Kā vienmēr pastāv iespēja, ka rezultāts mums nepatiks. Tomēr šādas bažas nav iemesls ticēt neizpildāmiem solījumiem, kādus šoreiz izsaka nevis politiķi, bet uzņēmēji.

 

 

Pīlēna biedrībai pievienojušies Rajevs, Meņģelsone, Velšs, Bite / Raksts (lsm.lv)

"Par labu Latviju" dibināšana rāda saistību ar LPP/LC - nra.lv

''Par labu Latviju'' vadīs Guntis Ulmanis • IR.lv

'Mēs neesam politisks spēks' – Pīlēna biedrībā iestājas arī LDDK vadība - DELFI

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!