Dzejas dienas ir pateicīgs laiks pārdomām par valodu. Dzeju allaž esmu uzskatījis par praktisku pielietojumu un aprēķinu neapgrūtinātu valodas patvērumu, tādu kā neaizstājamo rezervi, dabas liegumu. Jā, un "no ārpuses" raugoties, utilitārs pielietojums atrodas arī šādam rezervātam – smieklīgi, bet visi pārējie, tie, kas nav dzejnieki, brīžos, kad "aptrūkstas vārdu", tos steidz uzmeklēt kādā dzeju krājumiņā. Bet ārpus dzejas valoda tiek izmantota visdažādākajiem mērķiem, visādi locīta, pielāgota, pārtaisīta, un to darīt var katrs, kuram vien ienāk prātā, – sevi nav jāuzskata par dzejnieku vai kā citādi īpaši apdāvinātu. Teorētiski tam pietiek pat tikai ar pamata vai vidējo izglītību.
Viens no argumentiem, kas nesen tika izmantots iebildumos pret Rīgas domes Satiksmes departamenta anonīmajās mākslinieciskajās ambīcijās dzimušo sirdi uz Rīgas robežzīmes, bija lingvistiskas dabas – sirds nav nekāda garumzīme, bet Rīga bez garumzīmes vairs īsti nav Rīga. Tomēr dažos internetā pamanītos komentāros par šo tēmu samanīju ko biedējošu. Nē, runa nav par krievu valodā rakstītiem pārspriedumiem, kas rūguši vēl kopš 20. gadsimta 80.–90. gadu mijas, bet par it kā skaidrā latviešu valodā paustu neizpratni: "Nu ko var cepties?"
Šāda neizpratne laikam gan valda ne vienā vien galvā. Diendienā saņemu elektroniskā pasta vēstules, kurās lielie burti mēdz būt tur, kur jābūt mazajiem (vai nav lietoti vispār nemaz), bet pieturzīmes tikušas uzskatītas par lieku greznību (tāpat kā kaut vai pieticīgas pieklājības izrādīšana sasveicinoties, izsakot pateicību u.tml.). Šķiet, daudzus rakstītājus mierina doma, ka, ja jau vēstulēs rakstīto kaut kā nebūt var saprast, nav iemesla cepties. Saturs skaidrs, un štrunts par formu. Kā nekā, cilvēka uztvere ir spējīga uz brīnumu lietām – vēl ne pārāk sen ļaudis internetā ar prieku cits citam pārsūtīja tekstiņus, kurus bija iespējams izlasīt, lai gan daudzi burti vārdos bija samainīti vietām. Varbūt tāpēc kaut cik saskaņot vārdu locījumus teikumā nu jau vairs nešķiet svarīgi ne vien e-pastos, bet arī ziņu rakstos; pārlasīt uzrakstīto nav laika un jēgas, teikumi var beigties tā, it kā neatcerētos, kā sākušies.
Televīzijas un radio diktori gan vēl nepaguruši cenšas godprātīgi un pareizi nolasīt viņiem priekšā uzrakstīto. Latvijas Radio klausīšanās iespaidā esmu pat piespiedis sevi vairs neteikt "rādio". Bet, kolīdz sāk runāt studijā ienākuši žurnālisti vai interviju varoņi, var dzirdēt zilus brīnumus, no runātāju mutēm ēterā birst un spraucas vardes, čūskas un krupji. Reiz televīzijas ziņās bija sižets par izlijušu eļļu. Kravas auto bija vedis ar eļļu pildītu transformatoru, un tas, kā žurnālistiem notikuma vietā pastāstīja policijas pārstāvis, "bija padevis teci". Cilvēks droši vien domāja vienā valodā, bet runāja citā, un nav ko cepties, jo daudz trakāk tomēr ir tad, kad runā, bet vispār nedomā.
Reizēm šādu bezdomu runu mēdz nodot dažādi citāti un frazeoloģismi, no kuriem runātāja galvā aizķērusies vien kāda druska vai aptuvenā nojausma, un tad nu šis, gribēdams smalki izpausties, ņemas tukšās vietas aizpildīt pēc savas saprašanas un patikas. Taču šādu valodas "rīku" lietojuma jēga ir tieši to precizitāte un tūlītēja atpazīstamība. Var jau, protams, grābekli populārajā izteicienā aizstāt ar kādu citu instrumentu – kaut vai cirvi –, taču šādi teiciens ne vien pazaudēs savu nozīmi, bet arī raksturos pašu runātāju.
Pirms kāda laika par tādu kā aplamrunas etalonu ar interviju žurnālam "Rīgas Laiks" bija kļuvis Ainārs Šlesers, tagad par nebeidzamu valodisku izklaidi gādā mūsu prezidents, taču, rūpīgāk ieklausoties radio un TV runātajā vai palasot ziņu portālos rakstīto, jāsāk brīnīties, kāpēc tādu ievērību izpelnījusies tieši šo personāžu runāšana, jo nesakarīga izteikšanās nu jau, šķiet, kļuvusi par visaptverošu sērgu.
Par tādiem niekiem kā "kad" lietošana "ka" vietā nav jēga muti dzesēt – starp citu, pat daži ar valodas lietošanu saistīti profesionāļi jau sakāvnieciski spriež, ka te laikam gan vairs nekas nebūs glābjams un varbūt pat pienāks diena, kad "ka" nomirs arī rakstos. Prasme apieties ar divdabja teicieniem un saprašana, kad būtu lietojama ģenitīva forma (un kāda tā ir) pat pie rakstu valodas lietotājiem nu jau laikam ir īpaši augstiem plauktiem piedienīga zināšana. Lai gan, ja tu runā tāpat, kā raksti datorā – vienu vārdu uz priekšu, divus atpakaļ, – kādi gan tur vairs divdabja teicieni, kādi ģenitīvi. Tāpat kā katram garāmgājējam mēdz būt viedoklis par arhitektūru, ikvienam latvietim šķiet, ka viņš vai viņa prot runāt un rakstīt latviešu valodā. Diemžēl tā nav, un, iespējams, vislielākais apdraudējums valodai nav aizguvumi no citām valodām vai vēl vienas valsts valodas tīkotāji, bet gan mēs paši.
Bet Valsts valodas centrs – iestāde, kurai vistiešākajā veidā būtu jārūpējas par latviešu valodas pastāvēšanu un nākotni, – tikmēr policejiski nodarbojas ar tādām blēņām kā dažu ukraiņu sveikšanai publiski izkarinātu plakātu apkarošana. Kādu apdraudējumu latviešu valodai varētu radīt sabiedriskajā transportā un citās ārzemju tūristiem pieejamās vietās izliktas norādes vēl vismaz pāris Eiropas Savienības valstu valodās, arī nav saprotams. Tomēr fakts, ka šādu norāžu Latvijā tikpat kā nav, bet satraukumu par garumzīmes nomainīšanu pret sirdi galvaspilsētas nosaukumā ne viens vien uzskata par tukšu cepšanos, kaut ko par mums un mūsu maniakāli depresīvajām attiecībām ar savu valodu liecina.
Parasti pieņemts uzskatīt, ka runāšana un rakstīšana ir domu ietērpšana vārdos. Patiesībā tas gan nav vienvirziena process, un par lielu tiesu mūsu domāšanas var sacīt, ka mēs domājam tā, kā runājam. Varbūt arī tā, kā rakstām. Dzirdot dažādas publiski klausāmas saputrotās runas vai lasot nejēdzīgus tekstus, reizēm pārņem šausmas – vai varētu būt, ka arī domātais šo cilvēku galvās ir tikpat putrains, tizls un nesakarīgs? Un, ja tā būtu, varbūt arī par valodas jūtu aizskaršanu būtu jāievieš kāds sods – līdzīgi kā par reliģisko jūtu aizskaršanu vai ekshibicionismu. Tā teikt, lai visādas nesakarīgas domas katrs patur pie sevis un nebūtu jācepas.
P.S. Beigu galā aizmirsu piemetināt, ka tas bija veltījums starptautiskajā lasītprasmes un rakstītprasmes dienā.
9