Valentīne piedzima Ukrainā un bērnību pavadīja saulainā lauku sādžā, kur viņas māte strādāja par ārsti un skolotāju. Kā jau skolotājas meita – gudriniece, arī Valentīne pati jutās kā "pirmā dāma" sādžā. Viņai bija neskaitāmi daudz draugu un rotaļu biedru, kam meitene skaitīja priekšā fabulas par dzīvniekiem un mēdza izdomāt visjautrākās rotaļas.
Taču, sākoties pilsoņu kara kaujām Ukrainā, saulainajām dienām pienāca gals. Daudzās pilsētās cilvēki cieta badu, un meitenes onkuļi jau bija krituši cīņās, tāpēc Valentīnes ģimene nolēma, ka būtu drošāk pārcelties pie tēva uz Rīgu. Sekoja mēnesi ilgs un baiļpilns ceļojums no Ukrainas uz Latviju, kura laikā trūka ēdamā un bērniem bija jāuzvedas pavisam klusi, lai nenodotu, ka tēvs slepeni brauc ar viņiem, paslēpies bagāžas grozā. Šis ceļojums meitenei vēl ilgi rādījās murgos.
Valentīne vienmēr bija bijusi drošs, patstāvīgs un zinātkārs bērns, taču kopš dzīvesvietas maiņas un ceļojuma uz Rīgu viņa arvien biežāk juta, ka sirdī piezogas kas tumšs un bēdīgs. Meitene bieži pieķēra sevi nomākti sēžam pie loga un pat nedzirdot, ka ar viņu kāds runā. Valentīne daudz slimoja un uz ielas jutās nedroša kā tramīgs putnēns. Viņai jau pašai nāca virsū dusmas uz sevi par šādu mazdūšību.
Tāpēc kādu dienu meitene uzsāka neparastu treniņu baiļu pārvarēšanai. Proti, vakaros, par spīti bailēm, viņa devās staigāt pa tukšām, nomaļām ielām un gāja pat gar kapiem, lai pierastu pie nakts tumsas un mācītos saglabāt mieru. Tiklīdz kāds viņai tuvojās no aizmugures un sirds sāka sisties "tik, tik, tik!", Valentīne sev teica: "Esi mierīga, elpo caur vēderu." Un ar laiku patiešām viņai sanāca valdīt pār savām bailēm arvien labāk. Šī prasme vēlāk dzīvē viņai noderēja daudzos detektīvstāstu cienīgos notikumos.
Tas nebija vienkāršs laiks, kad Valentīne dzīvoja Rīgā. Arī vēl pirms kara pilsētas gaisā jau varēja sajust draudīgas noskaņas – nevarēja paredzēt, no kuras puses nāks uzbrukums, un galu galā tas nāca no abām. Latvija pamīšus nonāca te krievu, te vācu okupācijas varā, bet Valentīne, kas ap šo laiku jau bija paspējusi iegūt augstāko izglītību un iemācījusies saglabāt vēsu prātu, nolēma iesaistīties latviešu pagrīdes kustībā, lai pretotos abiem okupantiem. Kad kara izskaņā krievu armija pretiniekus bija atspiedusi līdz galējam Kurzemes stūrim, atlika tikai viens atkāpšanās ceļš – pāri jūrai. Valentīne piedalījās cilvēku glābšanā, organizējot laivas, kas pārvestu latviešu bēgļus uz Zviedriju. Cilvēki muka, cerot, ka viņiem izdosies saglabāt Latvijas valsti un kultūru ārpus okupētās teritorijas, lai kādu dienu gāztu svešo varu un Latviju atjaunotu.
Kāpšana laivās parasti notika tumsas aizsegā, bet Valentīne tajā labi orientējās – viņa spēja nakts melnumā saskatīt vissīkāko dzirksteli, ar kuru kapteinis signalizēja par laivas pienākšanu, un jau kopš bērnības bija mācījusies pacietīgi gaidīt rītu. Ar kādu no pēdējām laivām uz Zviedriju pārcēlās arī viņa pati, bet atgriešanos sagaidīja vien pēc daudziem gadu desmitiem. Kamēr Padomju Savienībā par Valentīni rakstīja grāmatas un taisīja filmas kā par kādu bīstamu ienaidnieku spiedzi, viņa sargāja savu vienīgo patiesību, lai kādu dienu to izstāstītu pašas rakstītās grāmatās.
Pasakas pamatā – Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsta grāmata "Nakts jau nav tikai gulēšanai". Santas Remeres sarakstītās un Elīnas Brasliņas ilustrētās literārās pasakas par citām ievērojamām Latvijas sievietēm apkopotas "Ascendum" izdotajā grāmatā "Mūsējās".
1