Tas, ka oktobris nāk ar eksperimentālās mūzikas festivālu "Skaņu mežs", skaidrs jau piecpadsmito sezonu. Taču vienlaikus notiek arī Rudens kamermūzikas festivāls, vienlaikus sākas arī Jaunās mūzikas festivāls "Arēna", līdz ar to kārtējo reizi jāizvēlas prioritātes. Tādēļ arī 2017. gada "Skaņu meža" piedāvājumā koncentrējos uz 13. oktobra vakaru, cerot, ka angļu elektroakustiskās improvizācijas grupa "AMM" un amerikāņu avangarda džeza virtuozs Rosko Mičels uz Latviju kādreiz atbrauks atkal, bet atskaņojumi Rolanda Kronlaka un Agatas Meļņikovas jaunākajam veikumam neizrādīsies pēdējie. 13. oktobra programmā mūzikas namā "Daile" tomēr neiztika bez latviešu komponistu devuma – publika sagaidīja Annas Ķirses jaundarbu, un tieši tāpat nelika vilties arī viens no šīgada festivāla centrālajiem notikumiem – Džeimsa Dilona opusa divām vijolēm "Traumwerk I" atskaņojums paša komponista klātbūtnē. Līdztekus tam – pavisam cita estētika, pavisam cits radošais redzējums un pasaules uztvere ar industriālās mūzikas apvienības "Strops" uzstāšanos un Džo Morisa un Daniela Levina improvizāciju. Iespaidu netrūka, kontrasti bija pamatīgi, un "Skaņu mežs" arī šogad vairāku stundu garumā sniedza mākslinieciskās kvalitātes un muzikālo koncepciju ziņā stipri atšķirīgu un daudzšķautņainu repertuāru.
Pašā sākumā – latviešu mūziķu trio "Strops". Divi vīri pie elektronikas pultīm un trešais pie sitaminstrumentiem, respektīvi, ķēdēm, zobratiem un laktām, un šāda perkusiju izvēle arī visai uzskatāmi atklāja pašas mūzikas raksturu. Drūmu, tumšu un depresīvu, šo izjūtu iedzīvinājumā piedaloties gan elektronisko toņu un cilvēka balss akcentu blīvajam savijumam, gan sitamo rīku metāliskajai dārdoņai. Mūziķu priekšstats par visas eksistences bezjēdzīgumu līdz ar to tika atainots nepārprotami, un, ja šajā līdz galējai konsekvencei novestajā sociālā reālisma paraugā kādam kaut kas vēl nebūtu skaidrs, apvienības "Strops" pārstāvji šādu iespēju uzreiz novērsa ar videofilmas kadriem par bandītu grupējumu savstarpēju izrēķināšanos kādā tuvāk neidentificētā trešās pasaules valstī (iespējams, "Bangladešā ar kodolieročiem", bet varbūt arī kādā citā Dieva pamestā nostūrī). Jā, vērtējot priekšnesumu pilnīgi neatkarīgi no tā estētiskā vēstījuma, ir skaidrs, ka latviešu industriālās mūzikas apvienība bija pacentusies – uzstāšanās mākslinieciskā dramaturģija iekļāvās loģiski pārskatāmās kontūrās, elektronisko tembru izvērsumi liecināja, ka te ieguldīts nopietns darbs, un mūziķiem par labu jāteic arī, ka viņi nemēģināja klausītāju par katru cenu pārliecināt ar ekstrēmu skaļumu un banāliem izlēcieniem. Taču skaidrs arī tas, ka šādas ievirzes priekšnesumi un koncepcijas alternatīvās mūzikas spektra skarbākajā sadaļā savus ziedu laikus piedzīvoja jau 90. gados un pēc tam aktualitāti zaudēja. Žanra piekritējiem apvienības "Strops" veikums gan jau patiks arī tagad.
Pagājušā gada festivālā "Sansusī" izskanēja Annas Ķirses "Koku opera" sitaminstrumentiem un balsīm. Šīgada "Skaņu mežā" – "Artifex Auditionis" elektriskajai ģitārai, divām flautām, klarnetei, vijolei, altam, čellam un kontrabasam. Arī attiecībā uz "Koku operu" ceru, ka šī opusa pirmais atskaņojums nepaliks uz mūžīgiem laikiem pēdējais (lai gan tagad jau top "Koku opera 2"), lai varētu kādreiz klātienē pārliecināties par šīs muzikāli skatuviskās ieceres sasaukšanos ar komponistes jauno skaņdarbu "Artifex Auditionis", jo arī "Skaņu mežā" pirmatskaņotajā partitūrā bija dzirdami dabas iespaidi, dabas vibrācijas, elpojums un pulsācija. Tas izklausījās vēl jo valdzinošāk tādēļ, ka darba kompozicionālais stiegrojums ir izteikti intelektuāls, skaņurakstā iedzīvinot konkrēta arfas toņa spektrālās analīzes datus, kas tika pārnesti kameransambļa spēlētajās līnijās. Taču līdztekus racionālam skatījumam Anna Ķirse acīmredzami devusi brīvību arī savai intuīcijai, jo rezultāts izvērties plastisks, jūtīgs un niansēts, saistot gan ar trauslām emociju plūsmām, gan arī nepavisam ne trauslu un visnotaļ mērķtiecīgu dramaturģisko arhitektoniku. Vēl viena no "Artifex Auditionis" kvalitātēm – komponistes iedziļināšanās instrumentu tembrālajās iespējās, un viņas radošie atradumi šajā aspektā partitūras spektrālismam piešķīra papildu kolorītu un dzīvīgumu ar stīgu un pūtēju švīkoņu, dūkoņu, skaņu sasprindzinājumiem un atplūdiem. Ar Artūra Gaiļa vadīto ansambli Anna Ķirse bija ieguvusi profesionālus un uzticamus domubiedrus, un, visbeidzot, tīri vai žēl, ka skaņdarbs ilga tikai kādas piecpadsmit minūtes. Noteikti gaidīšu nākamos.
Diemžēl ģitārista Džo Morisa un čellista Daniela Levina improvizētās mūzikas duets vis nebija piecpadsmit minūšu garš, bet stipri ilgāks, lai gan tas sevi izsmēla jau tad, kad priekšnesuma hronometrāža vēl bija tikai pusē. Bez šaubām, to nekādi nevarēja uzskatīt par zemē nomestu laiku – amerikāņu mākslinieku virtuozitāte un aizrautība raisa ja ne prieku un sajūsmu, tad vismaz cieņu, un līdz zināmam brīdim šī uzstāšanās pievērsa uzmanību ar vairākiem kompozicionāliem un stilistiskiem parametriem. Virtuozo pasāžu plūdumā, kur sevišķi izcēlās Džo Morisa ģitārspēles neapsīkstošā enerģija un pastāvīgā precizitāte, priekšplānā iznira un tad atkal aiz citiem skaņuraksta slāņiem paslēpās raksturā atšķirīgi un paradoksālu salikumu guvuši motīvi, bet čella un ģitāras dialogā tika izmēģināti vairāki kontrastējoši modeļi – katrs ar savu faktūras izklāstu, muzikālo dinamismu un tēlu attiecībām. Vienā brīdī tomēr viss apsīka – mūzika sāka virzīties uz riņķi, tematiskais materiāls nepatīkami pārsteidza ar iztēles nabadzību, priekšnesuma trauksmainā intensitāte pārvērtās viendimensionālā plakanumā, aiz kura vairs nekas neslēpās, un, ja reiz čellistam jāķeras pie visādiem ārišķīgiem efektiem, tas neko labu par viņa muzikālo gaumi un izjūtu neliecina. Bet sākums bija pat ļoti labs – vienīgi pietrūka fantāzijas un mēra sajūtas.
2015. gadā "Skaņu mežā" viesojās Jākobs Ulmans. 2016. gadā – Maikls Finisijs. Tagad pienākusi kārta vēl vienai slavenībai – 1950. gadā dzimušajam Džeimsam Dilonam. Arī viņš, tāpat kā Maikls Finisijs, nāk no Lielbritānijas, un arī viņa daiļradi ierindo pie jaunās sarežģītības, lai gan realitātē šis termins, bez šaubām, ir tikpat izplūdis un neviennozīmīgs kā jaunais garīgums vai minimālisms. Džeimsa Dilona cikls "Traumwerk I" tad nu arī vienlīdz lielā mērā raisīja asociācijas gan ar Finisija daudzslāņainajām skaņu katedrālēm, gan ar Jākoba Ulmana "klusuma mūziku", vienlaikus atklājot individuālu rokrakstu – spilgtu, spēcīgu un izteiksmīgu, kurā spožs racionāls prāts eksistē līdzās emocionāli izsmalcinātam kolorītam, apburošiem muzikālās intuīcijas lēcieniem un jūtu grācijai. Un atkal – šeit nepavisam neradās iespaids, ka priekšnesums būtu pārāk izstiepts un monotons, gluži otrādi – katras daļas mākslinieciskā vēstījuma lakonisms, formas noapaļotība un noskaņu spriegums izsauca vēlēšanos pēc visa cikla turpinājuma, pēc plašākām dimensijām. Džeimss Dilons savā opusā, protams, bija pateicis visu, ko viņam vajadzēja pateikt, līdz ar to atlika tikai novērtēt abu vijolnieku – Cecīlijas Gelandas un Mārtina Gelanda – izcilo sniegumu. Dilona partitūras komplicētajās virāžās viņi orientējās absolūti brīvi, dueta skanējums izgaismojās visniansētākajos kontrastos un tembru nokrāsās, un tik atraisīta un piesātināta spēle tad arī kļuva par labāko piemēru, kā patiesi iedziļināties skaņdarba saturā un dramaturģijā, tā tēlu un ideju sistēmas atsaucēs un zemstrāvās.
Diez vai tuvākajā nākotnē Latvijas klausītāji sagaidīs atskaņojumu Džeimsa Dilona monumentālajam ciklam "Deviņas upes" vai uzvedumu operai "Filomela". Bet uz viņa vijoļkoncerta vai klavierkoncerta interpretāciju gan derētu saņemties, un tāpat arī daudzos patiesu prieku radītu ziņa par Mārtina Gelanda un Cecīlijas Gelandas atkārtotu viesošanos un iespēja viņu priekšnesumā dzirdēt vēl citu 20. un 21. gadsimta meistaru mūziku. Un joprojām ceru, ka "Skaņu meža" programmas, tajās pārstāvētie izcilākie komponisti un atskaņotājmākslinieki kādreiz ieinteresēs arī repertuāra veidotājus Rudens kamermūzikas festivālam un Jaunās mūzikas festivālam "Arēna". Līdzās Annas Ķirses kamersimfonijai vai Rolanda Kronlaka, Lindas Leimanes, Gundegas Šmites jaundarbiem šī skaņumāksla iederētos gluži labi.
0