Ar bērniem
07.07.2016

Vakariņas ar bērniem

Komentē
0
Saglabā

Par Rutas Svažas un Dāvja Ozola grāmatu "Runča vakariņas", apgāds "Mansards", 2015

Kad pirms septiņiem gadiem gaidīju pirmo bērnu, man ļoti patika iztēloties, kā viss būs – cik brīnišķīgas un dabiskas būs dzemdības, cik pacietīga es būšu, kā izvairīšos no tikai zilo (ja būs puika) vai tikai rozā (ja būs meitene) drēbīšu pirkšanas, kā bērns paaudzies ēdīs dažādus dārzeņus bez viebšanās, kā mēs lasīsim par Vinniju Pūku, Pepiju un Emīlu, kā iesim garās pastaigās... un vēl simts citu lietu. Tad bērns piedzima, pēc dažiem gadiem piedzima vēl viens. Par Vinniju Pūku, Pepiju un Emīlu mēs lasām, dažkārt man izdodas būt pacietīgai, dažus dārzeņus viņi ēd, pastaigās mēs ejam. Es nebiju iedomājusies, cik ļoti man reizēm (bieži) nāks miegs, cik grūti dažreiz (bieži) būs savaldīties un mēģināt saprast, kāpēc viņi kliedz, brēc un sit, cik sirdi plosoši būs dzirdēt mazā cilvēka lielo klepošanu, un galu galā – cik veikalos, izrādās, maz sakarīgu apģērbu bērniem. Bet es nebiju arī iedomājusies, cik veikli Matīss zīmēs un cik ļoti aizrausies ar origami, cik smieklīgas dziesmas Emma sacerēs, sēžot uz podiņa, un kā izdancinās Džona Lenona lelli, pirms noliks to gulēt pannā... un vēl simts citu lietu. Taču vismazāk es biju iedomājusies to, cik daudzos gadījumos man vienkārši būs jāaizmirst viss, ko esmu iedomājusies es, un jāpamana tas, kas patīk bērniem, tas, ko grib viņi paši. Nu un kas, ka man nepatīk, ja meitenes ģērbj rozā kleitiņās, sandalēs ar puķītēm un tamborētās rozā cepurītēs? Emmai rozā krāsa šobrīd patiešām iet pie sirds, pirms neilga laika viņas mīļākā rotaļlieta bija koka ruksītis, jo tas bija rozā. Un, ja rozā kleita viņu iepriecina, tad tā ir forša kleita, ko tur daudz ņemties. Nu un kas, ja Matīsam vairāk par visām citām grāmatām patīk skatīties komiksus par Donaldu Daku? Vienā brīdī viņam tik ļoti sakārojās zināt, ko viņi tur runā, ka viņš sāka lasīt – un tagad lasa arī daudz ko citu.

Protams, vecākiem ir lielas iespējas un arī pienākums daudz ko izvēlēties bērnu vietā. Gan ēdienu, gan apģērbu, gan izklaides. Un arī grāmatas. Lielākoties mēs ar vīru pērkam tādas grāmatas, kādas patīk mums pašiem, lai arī Emmai, pieļauju, varētu patikt Disneja maigi rozā un gaiši zilo princešu grāmatas (kādu viņai nav, jo, atšķirībā no rozā kleitas, šādas grāmatas ar to sludinātajām vērtībām, manuprāt, nav gluži nekaitīgas). Tāpēc ir ļoti interesanti pavērot, kas notiek, ja bērnu grāmatplauktā iekļūst grāmatas, kuras mēs, vecāki, nebūtu izvēlējušies. Dažas uzdāvina radi vai draugi, kādu komiksu pamanās iespiest rokā zobārsts, vēl kāds pārītis ielavās kopā ar pārējo bikibuku bariņu. Šādos gadījumos cenšamies neiespaidot bērnus ar savu viedokli par tekstu vai ilustrācijām, ļaujam viņiem spriest pašiem. Komiksu par sliktajiem zobgraužiem un vareno "Orbit" košļeni mēs pēc kopīgas apspriešanās izmetām, jo labo ideju te bija sabojājis bezgaumīgais ietērps. Te vietā būtu Matīsa iemīļotais sakāmais: "Dažiem pieaugušajiem liekas, ka bērniem patīk visādi dumji mošķi, bet tā nemaz nav." Savukārt vairākas grāmatas, kuras man no pirmā acu uzmetiena likušās ne šādas, ne tādas, bērnu iespaidā esmu pat iemīļojusi, piemēram, bikibuku Nr. 30, Sabīnes Moores ilustrēto Maijas Laukmanes dzejoli "Darbiņi sajūk".

Pēc pagarā ievada man jāatzīstas, ka arī šī raksta galveno varoni, Rutas Svažas uzrakstīto un Dāvja Ozola ilustrēto grāmatu "Runča vakariņas", veikalā nejauši ieraudzītu un pavirši apskatītu, droši vien turpat plauktā arī būtu atstājusi. Taču izrādījās, ka maniem bērniem šī grāmata tīri labi patīk. Matīsam gan mazāk, jo viņš principā ir par noteikumu ievērošanu (it sevišķi viņš satraucas, ja noteikumus neievēro citi), turklāt uzskata, ka grāmata domāta mazākiem bērniem, toties dumpiniecisko Emmu šis stāsts tiešām valdzina. Stāsts ir par mazo Baibu, kura vakariņās negrib ēst putru un kuru draugs kaķis Muris aicina sev līdzi, solīdams kaut ko daudz garšīgāku. Baiba ir gatava gājēja, taču ne treknā, beigtā pele, ne pusapēstais putniņš viņu neiekārdina. Beigu beigās kaķis nosalušo un izsalkušo meiteni aizved līdz Lielupei, kur "draudīgi gaudo vējš. Melnā ģērbies stāvs, kapuci pār acīm, klusēdams spokaini kustas šurpu turpu gar krastu". Izrādās, tas ir Baibas tētis, kurš ir saķēris daudz zivju, un visi priecīgā omā dodas uz māju, kur mamma Baibas prombūtni nemaz nav pamanījusi. Emma jau pāris reižu ir pamanījusies "Runča vakariņas" izmantot savā labā pavisam ikdienišķā situācijā, brokastīs pastumjot tālāk putras šķīvi un paziņojot: "Mazām meitenēm putra negaršo! Mazām meitenēm garšo zivis!" Par laimi, zivis nedabūjusi, viņa tomēr bija ar mieru ēst to pašu putru. Vēl uz Emmu lielu iespaidu atstāj vārdu salikums "trekna pele", katrā lasīšanas reizē meita to atkārto skaļi, piebilstot, ka "treknas peles mazām meitenēm nekad negaršo". Man, atšķirībā no Emmas, teksts neliekas interesants, un vietām tas pat kaitina. Piemēram, pēc tam, kad Baiba tumsā ir pazinusi tēvu un priecīgi ielidojusi viņam rokās, kā gan var būt, ka "visi pārsteigti aplūko dažādās zivis", kuras tēvs ir noķēris? Es saprotu, ka pārsteigti varētu būt Baiba un Muris, bet ne jau tētis, kurš katru no tām pats ir noņēmis no āķa. Bet pieņemu, ka Emma šajā stāstā saskata kaut ko, kas manam nīgrajam un piekasīgajam pieaugušā skatienam ir labi apslēpts, tāpēc es viņai to lasu ar prieku un bez kurnēšanas, vienlaikus būdama apmierināta, ka stāsts nav pārāk garš.

Toties Dāvja Ozola ilustrācijas, kuras pirmajā reizē uzlūkoju ar aizdomām, man ir iepatikušās. Tās izskatās vairāk domātas panku bērniem, ne princešu un prinču auditorijai. Lai šausminās tās zīmēšanas skolotājas, kuras atzīst tikai zaļu zāli, zilas debesis, baltus mākoņus un dzeltenu sauli ar stariņiem: te debesis ir violetas, zaļas un sarkanas, un vispār viss ir tik brīvi un drusku nepareizi, ka prieks. Un, lai gan mežā kokiem ir gan acis, gan rokas ar gariem pirkstiem un baisākajās vietās pat pavīd pa kapa piemineklim, ir sajūta, ka mājas ir turpat blakus un baidīties ir droši. Emma sajūsminās par treknās peles garumgaro asti un nebaidās nemaz. Man tā vien liekas, ka arī viņa slepus vēlas izmest kādu līkumu caur grāmatas krāsaino mežu, viena pati, bez cilvēkiem (tā viņa sauc pieaugušos) un bez jebkādām nelāgām sekām (mamma taču pat nepamanīja, ka Baiba ir aizskrējusi).

Pirms dažām nedēļām man gadījās būt kādā bibliotēkā, kur bija noorganizēta trešās klases bērnu tikšanās ar mākslinieku, bērnu grāmatu ilustratoru. Tikšanās gaitā mākslinieks arī zīmēja to, ko bērni viņam palūdza. Kādā brīdī bērni pieprasīja dinozauru, un uz jautājumu: "Zālēdāju vai plēsīgo?" – atskanēja vienbalsīga atbilde: "Plēsīgo!" Tajā brīdī viena no bērnus pavadošajām skolotājām ar tādu skaļu, nosodošu nopūtu iejautājās: "Nu, kāpēc tad plēsīgo? Kāpēc nevar kaut ko mīļu?" Tāpēc, skolotāj, ka bērniem ne vienmēr vislabāk patīk tas, kam, pēc pieaugušo domām, tiem būtu jāpatīk. Jācenšas pēc iespējas mazāk dot bērniem popkultūras drazaināko daļu (gluži tāpat kā jācenšas nodrošināt veselīgu pārtiku, frī kartupeļus atstājot ārkārtas gadījumiem), bet no visa pārējā lai viņi izvēlas pēc savas garšas. Arī tad, ja tā galīgi nesaskan ar manējo.

Jolanta Pētersone

Jolanta Pētersone ir tulkotāja no norvēģu un zviedru valodas, reizēm arī no krievu. Tulko gan lieliem, gan maziem. Brīvajā laikā palīdz augt diviem bērniem un sapņo par grāmatu lasīšanu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!