Recenzija
20.12.2016

Vājais stiprais dzimums jeb balts uz melna

Komentē
1

Par Jāņa Tomaša dzejas krājumu "Melnie darba cimdi", izdevis "Pētergailis", 2016

Iepazīstoties ar Jāna Tomaša (1984) debijas krājumu "Melnie darba cimdi", pirmais, kas iešāvās prātā, bija jautājums, vai es kā sieviete maz varu ielīst vīrieša ādā (ja nu vienīgi iztēlojoties, ka kritikai nav dzimuma), jo tik spēcīgi, izteikti maskulīni teksti latviešu literatūrā ir retums. Velkot paralēles, uzreiz atmiņā uzplaiksnī Žebera dubultkrājums "Šņabji / Blaknes" (2007), kas stiprā dzimuma kritiķu telpā uzjundīja pamatīgu prieka vērpeti par faktu, ka beidzot kāds dzejnieks padomājis arī par vīriešu auditoriju.

Jānis Tomašs ir kārtējais apliecinājums tam, ka debitēt nekad nav par vēlu, visticamāk, tas pat ir apsveicami: dzejnieks pierāda, ka tieši dzīves pieredze ir tā, kas ļauj nobriest tekstam, atrast precīzos vārdus un galu galā – izveidot savu neatkārtojamo radošo rokrakstu.

Ar dzeju un garīgo pilnveidošanos iztiku diemžēl nopelnīt nevar, tādēļ jaunais dzejnieks strādā Rīgas pašvaldības policijā, paralēli dzejo. Nopietni dzejas rakstīšanai (kā reiz privātā sarunā izteicies pats dzejnieks) pievērsies kādus beidzamos astoņus gadus. Jāņa Tomaša dzeju publika jau paspējusi iepazīt, jo dzejnieks ir piedalījies gan vairākos dzejas pasākumos, kā arī viņa teksti publicēti kultūras un patstāvīgas domas portālā "Satori" un laikraksta "Diena" pielikumā "KDi".

"Tīrradnis" – šādi jauno dzejnieku grāmatas ceļamaizē raksturo tās redaktors Aivars Eipurs – dzimis Vecpiebalgā. Jāni Tomašu interesē sportiskas aktivitātes, bet pavisam nesaista masu kultūras novitātes. Viņš ir Citāds gan domāšanā, gan pasaules uztverē, līdz ar to likumsakarīgi, ka atšķirīga, tātad pamanāma, ir viņa dzeja.

Pamanāms arī ir viņa debijas krājums, kas starp citām dzejas grāmatām gozējas dizainiski ietērpts piķa melnumā un burtu baltumā. Vāka noformējums metaforiski ataino Jāņa Tomaša tekstu, proti, tiek izstāstīts mūsdienu Latvijas vīrieša dzīvesstāsts.

Kāds tad ir mūsdienu "vidusmēra" Latvijas vīrietis? Pēc definīcijas un stereotipiem saukts par stipro dzimumu, patiesībā viņš salūst ātrāk, nekā varētu piestāvēt bruņnieciskai vīrišķībai. Par iemeslu tam ir sociāli nelabvēlīgi apstākļi – nepietiekami atalgots darbs, konkurence darba tirgū, kad "[..] it kā es būtu pienaglots pie darba sludinājuma dēļa kur par / manu galvu sola / ne vairāk vai mazāk kā 1,15 euro stundā / pēc tādas likmes / no manas pieres nopil visi punkti no i / un birojā sēdošais tārps dziļāk iegraužas krēslā" (38. lpp.). Liriskais varonis slīgst depresijā, apātijā, alkoholismā, taču dzejniekam ir izdevies lirisko varoni pavisam "neiedzīt zemē". Lūk, te arī ir šis baltais burtu mirdzums vāka dizainā – cerība bezcerībā ir vienmēr, apņemšanās un sapurināšanās iespēja ikvienam ir dota, tā ir alternatīva izmisumam, kuru jāprot tikai saskatīt.

Jāņa Tomaša rokrakstam, lai arī autora izteiksme mēdz būt asa, piemīt vieglums, atraktīva valoda, un, kas būtiski, tajā neatradīsim slengu, kas it kā, ņemot vērā arī adresātu – vīriešu auditoriju –, teorētiski pat ļoti piestāvētu. Taču dzejnieks pierāda, ka daudz efektīgāk runāt par problēmām ir tās izstāstīt iespējami nesaudzīgāk, vienlaikus neatsakoties no korektas leksikas lietojuma.

Krājumā kā īlens caurduras galvenais vīriešu klupšanas akmens – alkohols. Jānim Tomašam, iespējams, neapzināti izdevies radīt tādas kā alkohola metaforu variācijas, katrā no šīm variācijām iekodējot mazu, bet atšķirīgu un citos dzejoļos neatkārtotu niansi. Kā virtene gar acīm griežas dažādas alkohola un to radīto seku stadijas, piemēram: alkohola lietošana: "es zinu / tu iznāksi / no veikala / nopircis stipro alu / piespiedis pie krūtīm savu divlitru plastmasas mazuli" (21. lpp.), aizdzeršanās: "sākumā likās ka viss būs labi taču kad tu pagriezi degvīna pudeles / sarkano kodolgalviņu / man nācās evakuēties no darba vietas / uz vairākām dienām" (18. lpp.); alkohola nepanesība, paģiras (citiem vārdiem, saindēšanās ar alkoholu): "televizors palicis ieslēgts / visu nakti pudelē šūpojas viļņi / un nav neviena kurš padotu glābšanas riņķi [..] dažreiz paliek vienalga / uz kura no pleciem atstāt / pilnbumbai līdzīgo galvu" (10. lpp.); degradācija: "caur pudeles brūno stiklu skatos / kā mani bēdubrāļi nogatavojas uz jūlija sakarsētās pannas" (9. lpp.), laikmeta traģēdija kopumā, jo "plūst spirta upe / un aizskalo veselas ģimenes" (5. lpp.), kas noved pie pašiznīcināšanās: "un tikai no rīta saprotu / mana dzīvotgriba atrodas avārijas stāvoklī" (12. lpp.).

Jāņa Tomaša dzejā, kas pēc izteiksmes pirmajā brīdī šķiet vienkārša, var atrast daudz poētisku nianšu. Ierasto teicienu, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, var droši lietot, ja nepieciešams raksturot Jāņa Tomaša dzejas stilistiku. Bet vienkāršā izteiksme ir tikai šķietamība, jo tajā rodama arī ironija un paradokss, kuru kodi dzeju veido vēl sociāli tiešāku, asāku, atklājot sociālās nebūšanas un dziļo plaisu starp sabiedrības slāņiem – tautas masu un eliti –, kad jāsecina, ka "es esmu no sabiedrības konteksta izrauta sakne / guļu parkā uz sola / tātad atrodos VIP zonā" (43. lpp.). Krājumā dominē maskulīno problēmu sakņu meklējumi, bet ne tikai… Jānis Tomašs saredz arī citas sociālās grupas un viņu likstas (darba sievietes liktenis, vecāku aizņemtība, viegla rakstura sievietes, skolēni, skolu absolventi un viņu attiecības, aplokšņu algas, bezdarbs utt.). Dzejnieks precīzi rāda 21. gadsimta sākuma Latvijas sabiedrības modeli ar visām tās negācijām un sociālo problēmu saknēm un sekām.

Krājumā precīzi atklāta arī vīrieša mednieka daba: sieviete ir kā iekāres objekts ("[..] manas acis skrēja krosu / pa tavām ķermeņa slaidajām taciņām" (29. lpp.)), kas gan nereti ciešs fiasko – vai arī attiecības paliek tikai ilūziju vai viendienīšu līmenī: "[..] reiz es uzķēros / uz lūpu krāsas sarkanā vizuļa / un kā apmānīta zivs / visu nakti palagu tīklos spārdījos" (33. lpp.). Jānis Tomašs sevišķu vērību velta ķermeņa detaļām, īpaši sievietes lūpām, kurām mēdz būt gan vampīriskas, gan iracionālas aprises: "tavas lūpas ir sirēnas un reizē STOP signāls / visas manas vājības ir tavas lūpas" (15. lpp.).

Jānis Tomašs pieteicis sevi ar veiksmīgu debijas krājumu. Protams, ir arī daži mazāk izdevušies dzejoļi, kā arī ir sastopamas leksiskas kļūdas, taču kopumā jāsecina, ka latviešu literatūrā ienācis jauns daudzsološs dzejnieks. Gan lasot krājumu, gan rakstot par to, pieķēru sevi brīdī, kad "izslēdzas" profesionālie vērtēšanas kritēriji. Es vienkārši baudīju Jāņa Tomaša tekstu. Jaunais dzejnieks savu īpašo dzejas stila latiņu ir uzlicis augstu. Galvenais ir to nepazaudēt un noturēt arī turpmākajās radošajās izpausmēs.

Aleksandra Breice

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!