No formas viedokļa Eiropas Komisijas vadītājas uzruna Eiropas Parlamentam atgādināja VVF roku cilāšanu un klaigāšanu: "Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!" Mežaparka estrādē.
Urzulas fon der Leienas State of the Union 2020 runu 16. septembrī Eiropas Parlamenta deputāti prognozējami komentēja atbilstoši viņu politiskajām prioritātēm un uzskatiem; pirmajās dienās gadījās lasīt arī kopumā pozitīvus komentārus, kuros vienīgā sūkstīšanās bija par to, ka Eiropas Komisijas vadītāja nav pievērsusies izglītības un demogrāfijas jautājumiem. Mani savukārt tas neuztrauc, jo nav noslēpums, ka arī t.s. programmatiskās runas ir ierobežotas laikā – par visu būtisko jēdzīgi izteikties nepagūsi. Ja nolieku malā runas, kā agrāk teica, piepacelto toni, kas mani subjektīvi kaitina jebkurā izpildījumā, saturiski "mīnusus" un "plusus" varētu izkārtot visnotaļ skaidri.
Starp jau ierastajiem trūkumiem minams tas, ka vārdos deklarētais Eiropas Savienībā (un arī citur, protams) dažkārt nesaskan ar reālo darbību vai bezdarbību. Piemēram, cik saprotu, ikviena Rietumu liberāļa sirds gavilēja, kad fon der Leiena diezgan tieši "uzbrauca" Polijas valdībai ("Tāpēc es vēlos teikt pilnīgi skaidri – no LGBTIK brīvas zonas ir no cilvēces brīvas zonas. Un tām nav vietas mūsu Savienībā"). Šobrīd Polijā valdošo aprindu vēršanās pret seksuālajām minoritātēm patiešām ir kļuvusi bezgaumīgi nepieņemama (lai cik skeptiski es domāju par t.s. kreisajiem liberāļiem, viņu ideoloģijas pielīdzināšana komunismam ir uzspļaušana komunistu nobendēto miljonu piemiņai, respektīvi, cūcība no Polijas līderu puses). Tādēļ man nav iebildumu pret šo Eiropas Komisijas tēzi. Problēma ir tā, ka Eiropas Savienība, piemēram, jau ilgstoši izliekas neredzam masu protestus pret līdz saknēm korumpēto valdību Bulgārijā, jo, raugi, Bulgārijā valdošās partijas atbalsts labi noder politiķu kalkulācijās Eiropas parlamenta gaiteņos [4].
Citiem vārdiem sakot, es noteikti vēlētos starp "plusiem" iekļaut arī fon der Leienas runā pausto gatavību ieņemt stingrāku nostāju pret autoritārajiem režīmiem Turcijā un Ķīnā, tomēr acu pievēršana uz demokrātijas izkropļojumiem pašas Eiropas Savienības dalībvalstīs rada bažas par to, vai drosmīgāka nostāšanās pret režīmiem Ankarā un Pekinā patiešām ir sagaidāma.
Kā apsveicama jāmin būtiska nianse runā saistībā ar Eiropas Zaļo kursu. Proti, izskanēja, ka saprātīga vides politika nenozīmē tikai izmešu līmeņa samazināšanu – ar to vien nepietiks. Emisiju samazināšanas virziens ir jāīsteno pilnīgi noteikti, tikai jāatceras, ka cilvēku spēja sacūkot vidi diemžēl ir lielāka par izmešiem. Ja Eiropas Komisija vedinās dalībvalstis vides politiku skatīt plašāk ("mēs pievērsīsimies visam, sākot no bīstamām ķimikālijām līdz mežu izciršanai un piesārņojumam"), tas būs uzteicami.
Jāpiezīmē, ka zināmas bažas rada runas radītais iespaids, ka Komisijas vadītāja ir atradusi savu "jājamzirdziņu" – ūdeņradi kā energoresursu, jo pārliecīga paļaušanās uz vienu risinājumu, lai cik tas pareizs un perspektīvs, nekad pie laba nenoved – nedz enerģētikā, nedz veselības aizsardzībā, nedz jebkurā citā jomā. Tiesa, nevar teikt, ka ūdeņradis kā alternatīvs energoresurss būtu "dzīvošana pa mākoņiem" – tā sagadījās, ka aizvadītajā nedēļā vācu autokoncerns "Mercedes Benz" iepazīstināja ar projektu – kravas auto, ko darbinātu ūdeņradis. Lai kā arī būtu, ar vides politiku saistītie jautājumi uzrunā man subjektīvi likās vissimpātiskākie un konkrētākie (arī finansiālā izpratnē – no NextGenerationEU paketes 750 miljardiem eiro 37% tiks novirzīti Eiropas Zaļajam kursam).
Pašsaprotami, ka būtiska Komisijas vadītājas vēstījuma daļa tika veltīta Covid-19. Vērtējot viņas teikto, "plusa" vai "mīnusa" likšana īsti nav iespējama, jo, lai ar cik staltu stāju fon der Leiena runātu par "mūsu kopīgi panākto", objektīvi skatoties, pareizi rīkojas vai, tieši pretēji, kļūdas pieļauj konkrētas nacionālās valdības. Piemēram, 17. septembra pievakarē telekompānija BBC ziņoja, ka Francijā sācis streikot testēšanas procesā iesaistītais personāls, kurš jūtas pārstrādājies un finansiāli nenovērtēts, un tā ir Makrona valdības, nevis Eiropas Komisijas problēma un atbildība. Ja Čehijā pasliktinās epidemioloģiskā situācija, tad tās lielā mērā ir sekas Čehijas valdības kļūdām. Jebkurā gadījumā jaunais algoritms Covid-19 ierobežošanā, cik saprotu, ir t.s. lokālie lokdauni (stingrāki ierobežojumi konkrētā reģionā), un skaidrs, ka tie ir nacionālo valdību ziņā. Vienlaicīgi Eiropas Savienība kā kopums patiešām var nospēlēt stabilizējošu lomu vakcīnu pret Covid-19 izstrādes un izplatīšanas politizēšanā (fon der Leiena to apzīmē par "vakcīnu nacionālismu"), jo nedz Savienībai, nedz dalībvalstīm – atšķirībā no ASV, Ķīnas un Krievijas – pat nav īsti jēgas un vajadzības vakcīnas uztvert kā ģeopolitiskā PR sastāvdaļu.
Fon der Leiena runā skāra to, kā viņa (un, acīm redzot, Komisija) saprot sociāli atbildīgu tirgus ekonomiku. Skaidrs, ka pandēmijas izraisītās ekonomiskās problēmas sevišķi spilgti iezīmēja to, cik ekonomiski un sociāli neaizsargāti ir veseli sabiedrības slāņi, tomēr mani sevišķi nepārliecina piedāvātie risinājumi – minimālās algas un kolektīvie līgumi kā instruments pret algu dempingu un ekspluatāciju. Vairākas desmitgades ilgstošās ekonomistu diskusijas par to, vai minimālo algu noteikšana bremzē jaunu darbavietu radīšanu, šobrīd vairāk liek domāt par to, ka bažas par bremzējošo ietekmi ir pārspīlētas. Citiem vārdiem sakot, priekšlikumiem teorētiski nav ne vainas. Problēma ir tā, ka būtiski mainījusies pati ekonomikas struktūra (vismaz Rietumos) –izveidojies t.s. prekariāta slānis (skaidrojot Latvijas kontekstā – autoratlīdzības, pašnodarbinātie, īstermiņa līgumi utt.), un man personīgi ir grūti iedomāties, kā praksē varētu izskatīties Komisijas piedāvājums, teiksim, žurnālistu, personības izaugsmes konsultantu un līdzīgu dīvainu profesiju gadījumā.
Ja runas satura subjektīvais vērtējums ir neitrāli atbalstošs, var rasties jautājums, kādēļ šī teksta virsraksts ir ironisks. Tādēļ, ka es palieku pie apgalvojuma, ka Komisijas vadītājas veiktajā eiropiešu uzmundrināšanā ir viegli histēriskas toņkārtas. Zināmā mērā to var arī saprast: a) Eiropas Savienība krīzes pārvarēšanai mobilizējusi nepieredzēti lielus resursus, b) kopumā situācijas nopietnību lēmumu pieņēmēji apzinās, c) ja pat šādā situācijā turpinās kašķi, tad kaut kas ar Savienību tiešām nav labi. Apgalvojums, ka krīze ir arī iespēja reformām, jau kļuvis par kaitinošu banalitāti, tomēr šoreiz Eiropas Savienības kontekstā tā ir taisnība. Savukārt Komisijas vadītājai, acīm redzot, ir bažas par to, ka iespēja netiks izmantota.
0