Par Staņislava Tokalova dokumentālo filmu "Viss būs labi"
Marta sākumā pirmizrādi piedzīvoja Staņislava Tokalova dokumentālā filma "Viss būs labi" – stāsts par Latvijas krievvalodīgajiem un viņu identitātes meklējumiem caur paša Staņislava ģimenes prizmu. Filmā Tokalovs fiksē savas ģimenes ikdienu konkrētu notikumu fonā – Vecgada vakarā, 9. maijā, Ukrainas kara sākumā, bet nobeidz filmu ar Uzvaras pieminekļa gāšanu pērnā gada augustā, tiecoties atklāt šo notikumu rezonansi galvenajos varoņos.
Tuvums, kas biedē un fascinē
Režisors skatītāju aizved uz Purvciemu – tipisku 20. gs. 70. un 80. gados uzceltu Rīgas mikrorajonu. Tokalovs ver savu vecāku dzīvokļa durvis, ļaujot nepilnu divu stundu garumā iedzīvoties blīvi mēbelētā mazgabarīta mājoklī, kurā mūsdienu cilvēkam acīmredzami ir par šauru. Par šauru šeit ir arī filmas varoņu atšķirīgajiem uzskatiem. Līdz ar berzi, ko rada galvenās varones Irinas – Staņislava mammas – vēlme organizēt un kontrolēt visu un visus, filmas komanda cenšas izaicināt arī ilgi un intensīvi kultivētos kolektīvos mītus, piemēram, par Otro pasaules karu un tam sekojošajiem notikumiem, kas vienas sabiedrības daļas apziņā ir tikai uzvara, ignorējot šīs uzvaras nestās ciešanas citai sabiedrības daļai. No sižeta noprotams, ka visgrūtāk pārskatīt sen iemācīto patiesību robežas ir tieši Irinai. Viņa ir dzimusi Latvijā, katru vecgada vakaru klausās Latvijas valsts prezidenta uzrunu (uzreiz pēc Krievijas prezidenta), ikdienā lasa lekcijas augstskolā, bet tikpat svarīgi viņai ir godināt savas mātes – Staņislava vecmāmiņas Ņinas – sešpadsmit gadu vecumā paveikto, pievienojoties padomju armijai. Katru gadu 9. maijā Irina dodas pie Uzvaras pieminekļa, lai svinētu šo viņai svarīgo notikumu. Kad sākas karš Ukrainā un Staņislavs mātei atstāsta Krievijas armijas zvērības, viņa raud un atsakās pieņemt dzirdēto: "Russkije ņe mogut ubivaķ (no krievu val. – 'krievi nevar slepkavot')."
Tas nav tikai par faktiem, kam cilvēks notic vai nenotic informācijas karā. Jaunā realitāte izaicina kaut ko, kas atrodas daudz dziļāk par prāta līmeni, kaut ko, kas Irinā iesakņots, ir daļa no viņas un veido viņas izpratni par pasaules kārtību. Irina un citi, kas auguši ar tādiem pašiem uzskatiem, ir identitātes krīzē, kas nav nedz ātri, nedz viegli pārvarama. Tokalovs ne tikai aicina Latvijas krievvalodīgos uzdot sev jautājumus "Kas es esmu?" un "Par ko es esmu?", bet piedāvā arī dažus atbilžu variantus tiem latviešiem, kuri, sākoties karam Ukrainā, vaicāja "Kas viņi ir?", "Vai mēs varam viņiem uzticēties?", "Vai viņi ir ar mums?".
Mans pirmais lielais pārsteigums ir režisora pieeja – filma ir ļoti atkailināta, dažbrīd liekot vaicāt, vai tās varoņi līdz galam izprot, cik tuvu sev pielaiduši skatītāju un cik ievainojami viņi top. Šis tuvums šķiet bīstams, īpaši pēc kara sākuma, kad cilvēki Latvijā tiek dalīti kastītēs, piekarinot viņiem dažādas birkas pēc uzskatu kopuma, ko tie reprezentē, un uzvedības, ko praktizē. Mani neliek mierā jautājums, kādā situācijā pēc pirmizrādes atrodas Irina un kā viņa piedzīvo šī stāsta publiskošanu. Kā tas ir ietekmējis viņas drošības sajūtu? Viens no sociālās antropoloģijas galvenajiem pamatpostulātiem ir nekaitēt un ar savu darbu nepasliktināt informanta stāvokli, bet vai ar tādu pašu domu nebūtu jāstrādā arī dokumentālajā kino? Kāda ir režisora atbildība pret cilvēkiem, kuri viņam ir uzticējušies un kurus viņš tik atklāti izlicis sabiedriskai apspriešanai, lai neteiktu: saplosīšanai? Kur ir ētiskā robeža, un vai tā nav pārkāpta?
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka situācijā, kad noteiktas cilvēku grupas pārstāvji publiskajā telpā vieglu roku tiek iezīmēti kā Latvijai nepiederīgi, "sliktie krievi", "ciemiņi", "okupanti" utt., tuvums ir ārkārtīgi svarīgs, jo, kā norāda Avrams Bornšteins, "dehumanizācija izstumj upuri ārpus kopienas, tādējādi ļaujot neizrādīt tam empātiju, [..] tā palīdz distancēties no cietēju sāpēm" [1]. Tokalova piedāvātais tuvums aiz bezpersoniskiem apzīmējumiem liek ieraudzīt dzīvus cilvēkus ar tādiem pašiem kāpumiem un kritumiem kā ikvienam no mums.
Filmas komanda ir trāpījusi īstajā laikā – brīdī, kad vārti uz jēgpilnu diskusiju par krievvalodīgajiem Latvijā ir stingri slēgti ar argumentiem par situācijas melnbaltumu. Bet situācija nekad nav bijusi melnbalta, vismaz ne runājot par šo sabiedrības grupu. Diskusijas neesamība, pirmkārt, neļauj šiem cilvēkiem reflektēt par sevi, savu vietu Latvijā un jaunajā ģeopolitiskajā situācijā. Otrkārt, diskusijas neesamība neļauj arī latviskajā telpā pārskatīt esošos uzskatus par krievvalodīgajiem, starp kuriem ir arī seni, stereotipiski, kolektīvajās bailēs balstīti aizspriedumi. Kad sava pētījuma [2] laikā vairākus krievvalodīgos lūdzu atbildēt uz jautājumu par savu etnisko piederību, tikai viens norādīja, ka ir krievs. Turklāt viņiem bija svarīgi pateikt, cik ļoti viņi mīl Latviju, cik piederīgus sevi tai izjūt. "Man nav nekāda sakara ar Krieviju un Putinu, šī ir mana dzimtene, citas man nav," skaidrā latviešu valodā pauda mana gados jaunā informante, kas sevi identificē kā Latvijas krievieti. Filmas komanda mēģina izgaismot šo neviennozīmību, klauvējot un aicinot ieraudzīt šos cilvēkus – etniskās minoritātes, kas veido ievērojamu Latvijas sabiedrības daļu un šeit ir vēsturiski iesakņotas, bet daudzi tām piederīgie šajā brīdī ir identitātes krīzē. Tomēr, manuprāt, šī iespēja netiek pilnībā izmantota.
Atmestā sarežģītība
Stāsts lielā mērā iegulst Latvijā izplatītajā stereotipā par "krieviem". Man patiesi žēl, ka Tokalovs tik maz filmā ļauj izskanēt savai un savas māsas balsij kā jaunās krievvalodīgo paaudzes pārstāvjiem, uz kuru eiropeiskumu nereti publiski tiek liktas lielas cerības. Tikai no žurnālistes Ievas Puķes publikācijas pēc filmas prezentācijas uzzinu, ka "Viss jau ir labi. Viņa māsa Patrīsija pieder jaunajai eiropiešu paaudzei, viņš pats ir godalgotu spēlfilmu autors, saņēmis atzinību arī no Latvijas Republikas prezidenta" [3]. Cik ļoti es būtu gribējusi to sadzirdēt no ekrāna, ieraudzīt šo pārorientāciju (tikai filmas beigās režisors atvēl dažas minūtes izaicinošai sarunai par karu). Iespējams, tieši tāpēc nespēju gūt atbildi uz jautājumu – par ko tieši ir filmas nosaukums, ja neskaita sakritību ar uzrakstu uz viesistabas tapetēm? Turklāt šīs alternatīvās balsis ļautu tiem latviešiem, kurus baida Latvijas krievvalodīgās kopienas iespējamais prokremliskais noskaņojums, par kuru runā arī Klāvs Sedlenieks [4], noticēt filmas solījumam vai vismaz saredzēt tālāko attiecību perspektīvu, mazinot aizdomas un distanci. Bez tā filmas nosaukums top par vāju mierinājumu, kādu mēs ikviens palaikam sev atkārtojam bez jebkādām garantijām par tā īstenošanos.
Neizmantota perspektīva pavīd arī tēvā Raulā, kuram saknes ir Kubā. Ikdienā viņš sazinās krievu valodā, bet nepiedalās publiskās aktivitātēs, kas saistītas ar 9. maija svinībām, un neizrāda nekādu interesi par Putina vecgada runām. Tieši pretēji: Rauls ir tas, kurš skaļi un skaidri pauž savu negatīvo attieksmi. Kāpēc režisoram tas nešķita svarīgi laikā, kad būtiski parādīt, ka nav tādas homogēnas sabiedrības grupas, kurai vienkārši var piekarināt birku "krievi", metot visus pār vienu kārti? Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie pārstāv daudzas un dažādas etniskās grupas, dažādus uzskatus, un viņu piederības jūtas ir dažādas.
Vēl jājautā, kā tika izvēlēti temati, ap kuriem veidot sarunu, bet kurus atstāt kā garām slīdošus filmas personāžu monologus. Kāpēc filmā iekļauta saruna par Krievijas sākto karu Ukrainā, bet tieši netiek izaicināts kolektīvais varoņstāsts par uzvaru 9. maijā? Kāpēc Irinas uzskati par karu režisoram šķiet izaicināšanas vērti, bet attieksme pret "Uzvaras dienu" ne? Es to varu nojaust, bet šī neskaidrība šajā brīdī neder, jo secinājumi tiks izdarīti, balsoties uz lielākoties nepilnīgām zināšanām un subjektīvām sajūtām. Ne tikai raugoties uz Irinu, bet arī uzklausot sava pētījuma dalībniekus, es atklāju, cik svarīgs padomju laikā izveidotais un vēlākajos gados kultivētais varonīgās uzvaras stāsts ir šo cilvēku identitātei, cik fundamentāla ietekme tam ir šo cilvēku ģimenes vēstures veidošanā un cik dzīvi šie tēli ir tagadnē. Tajā pašā laikā daļai no tiem, kuri atzīmē 9. maiju, tā ir tikai un vienīgi iespēja reizi gadā sanākt kopā un izjust sevi kā Latvijas krievvalodīgās kopienas daļu, jo "latviešiem ir Dziesmusvētki, bet krieviem tādu lielu svētku, kur viņi visi sanāk kopā, nav, 9. maijs vienīgie", atzina mana informante. Šivana Katago, kas pētījusi kara memoriālus un politisko atmiņu, norāda, ka "atmiņu politizācijai ir tendence iesaldēt vēsturiskos notikumus mītā, tādējādi atmetot vēsturiskā konteksta sarežģītību" [5]. Es būtu gribējusi, lai režisors neatmet šo sarežģītību.
Tomēr "Viss būs labi" ir nozīmīgs Staņislava Tokalova un viņa komandas pienesums, kas aicina Latvijas sabiedrību neieslīgt melnbaltā domāšanā un reflektēt par notiekošo – vieniem meklēt un atrast sevi no jauna, otriem ieraudzīt potenciālu dialogam. Hanss Georgs Gadamers teicis, ka "ir jāmeklē gan savējā, gan svešā pagātne, kam pievērst mūsu vēsturisko apziņu, lai atklātu, kuros punktos sākas kustīgā horizonta veidošanās" [6]. Karš noteikti reiz beigsies, bet jautājums ir, kādā situācijā mēs visi attapsimies. Bez saskares horizonta, kur veidoties sarunai, viss nevar būt labi. Vismaz ne visiem.
[1] Bornstein, A. (2005). Political Violence. Encyclopedia of Social Measurement. Editor(s): Kimberly Kempf-Leonard. Elsevier. 109. lpp.
[2] Potetinova, I. (2023). Par mums visiem pofig: tukšums Ķengaragā kā Latvijā īstenoto izstumšanas prakšu liecība. Rīgas Stradiņa universitāte.
[3] Puķe, I. (2023). Režisors Staņislavs Tokalovs dokumentē savu ģimeni filmā par krievvalodīgo identitātes meklējumiem. Latvijas Radio. 3.03.2023.
[4] Редакция Rus.LSM.lv (2023) Русскоязычным жителям следует определиться, кто они — социальный антрополог. Rus.LSM. 9.03.2023.
[5] Kattago, S. (2009) War memorials and the politics of memory: The soviet war memorial in Tallinn. Constellations 16 (1). 152. lpp.
[6] Beitnere-Le Galla, D. (2017) Pašizpratne un piederības meklējumi krievu dzīvesstāstos. Piederēt un atšķirties. Romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā. Red. Vieda Skultāne. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 126. lpp.
1