Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
07.01.2022

Vai tiešām nasta?

Komentē
16
Saglabā

Atbildības kā nastas un apgrūtinājuma izpratne labi iekļaujas Rietumu kultūrā nostiprinātajā un visdažādākajos veidos pamatotajā idejā par to, ka būt labam ir grūti. Ne velti viena no ietekmīgākajām Imanuela Kanta idejām ir, ka no dabas labsirdīgs cilvēks nevar būt īsteni labs, jo laba rīcība viņam sagādā prieku, tātad – viņš savtīgi gūst labumu. Labs viņš var būt tikai tad, ja viņa dabisko labsirdību nomāc personiska nelaime, bet, par spīti tai, "viņš izraujas no šīs nāvējošās nejūtības un veic rīcību bez jebkādas tieksmes, vienīgi pienākuma pēc" [1]. Citiem vārdiem – nevar būt vienlaikus labs un priecīgs. Un nevis tāpēc, ka nevar gribēt visu, bet tāpēc, ka pie labumu izskaidrojošajiem elementiem pieder grūtības, kas nav savienojamas ar baudīšanu. Šo ideju ietver arī krievu valodā stāstītā anekdote, kas vienā no tās versijām skan šādi: "Приходит мужчина в общую баню с крестиком на шее. Все таращатся то на крест, то на... Тут один не выдерживает и говорит: Bы, или крестик снимите, или трусы наденьте…" [2] Problēma nav tajā, ka attiecīgais publiskās pirts apmeklētājs par daudz grib, kā dažkārt tiek skaidrota šī anekdote, bet ka nevar vienlaikus pretendēt uz tikumību un būt iespējamam baudas subjektam.

Šajā sakarībā paradoksāli šķiet tas, ka mūslaiku liberālajās, demokrātiskajās un lielākoties sociāli atbildīgajās sabiedrībās tieši privileģēti [3] cilvēki publiskajā telpā dažādi apliecina savu atbildīgumu un citus tikumus un labākajā gadījumā līdzīgi rīkoties pieprasa arī citiem sabiedrības locekļiem, bet sliktākajā – nosoda līdzcilvēkus par atšķirīgu rīcību vai uzskatiem. Šķiet, ka ir cilvēki, kuriem labi dzīvot un būt labiem nesagādā nekādas problēmas. Varētu pat teikt, ka cilvēku augstais morālais novērtējums aizvien biežāk sakrīt ar viņu samērā augsto sociālo statusu un otrādi. [4] Iespējams, ka to izskaidro sabiedriskās diskusijās sevišķi pēdējā laikā bieži izskanējušais pieņēmums par to, ka tam ir zināms sakars ar izglītību, proti, tiek pieņemts, ka samērā augsts ieņēmumu līmenis un sociālais stāvoklis korelē ar augstu vai vismaz apmierinošu izglītības līmeni, kam savukārt ir zināma saistība ar noteiktu apzinīguma, atbildības un vispārējās tikumības līmeni. Šis pieņēmums, ko noteikti apstiprina virkne aptauju un pētījumu, ļoti attālināti atgādina ar Platona filozofiju saistīto ideju par to, ka, zinot labo, nevar to nedarīt. Tas ir kritizējams pat Platona izpildījumā (pret šo pieņēmumu ar labiem argumentiem vēršas virkne citu prominentu ētikas teoriju pārstāvju). Bet te vēl jāņem vērā, ka tas, ko mūsdienās sauc par izglītību, nav pat attālināti saistīts ar to izglītību vai zināšanām, par kurām runā tie, kuri nopietni aizstāv tēzi par izglītības un dažādu tikumu, tostarp atbildības, saistību.

Šajā sakarībā kā kuriozu var uzskatīt interpretāciju par vakcinācijas augsto aptveri augstskolu un zinātnes institūciju darbinieku aprindās. Zināms, ka šo institūciju pārstāvji ļoti ātri, sekojot valdības aicinājumiem un lūgumiem (nevis sagaidot rīkojumus), vakcinējās lielā skaitā salīdzinājumā, piemēram, ar vispārējās izglītības iestāžu darbiniekiem vai pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem. Publika izdarīja divus secinājumus: pirmkārt, tas notika tāpēc, ka augstāk izglītotie cilvēki ievērojami vairāk tic zinātnei un tās sasniegumiem, otrkārt, tāpēc, ka viņi, protams, ir morāli pārāki un pret sabiedrību atbildīgāki cilvēki. Pirmais secinājums ir pilnīgi nepareizs, ja "ticību" vai "uzticēšanos" zinātnei saprotam veidā, kādā šie jēdzieni plašākā sabiedrībā un masu medijos lietoti sevišķi pēdējā laikā (kad tauta un politika atcerējās par zinātnes eksistenci, kas gan nekādi neatspoguļojas zinātnes finansējuma pieaugumā). Ja ir cilvēki, kuriem vajadzētu saprast, ka scientismam raksturīgā nekritiskā, gandrīz reliģiozā attieksme pret dabaszinātnēm ir vienlīdz kaitīga gan sabiedrībai, gan pašām zinātnēm, tie ir zinātnieki un zinātnei pietuvināti cilvēki.

Otrais secinājums ne tikai nekādi nav pamatots (tas balstās tikai iepriekšminētajā izplatītajā pieņēmumā par izglītības un morāles saistību), bet to pilnīgi aizēno cits, ievērojami labāk pamatojams izskaidrojums "izglītoto aprindu" atsaucībai valdības aicinājumiem. Artūrs Šopenhauers 1820. gadā īsu brīdi strādāja Berlīnes Humbolta Universitātē kopā ar slaveno filozofu G.V.F. Hēgeli, un savas lekcijas Šopenhauers ieplānoja tajos pašos laikos, kad pasniedza Hēgelis. Šajā sacensībā ar slaveno un valdības mīlēto kolēģi Šopenhauers zaudēja un, pametot universitāti, publicēja darbu "Par universitāšu filozofiju". Šajā darbā Šopenhauers norāda, ka, gluži tāpat kā "skeptiskākais kristietis parasti ir pāvests", universitāšu zinātnieki parasti nav īsteni zinātnieki tādā nozīmē, ka viņi labprāt pielāgojas valdošo prasībām, jo "viņu īstenā rūpe ir godīgi nopelnīt iztiku [..] un, kas ir vēl svarīgāk, baudīt noteiktu prestižu sabiedrības acīs". [5] Lai kā vērtē Šopenhauera asprātīgo institucionalizētās zinātnes kritiku kopumā, viņš vērš uzmanību uz kādu dīvainā kārtā gandrīz nekad nepieminētu aspektu sabiedriski finansētās institūcijās strādājošu zinātnieku, akadēmiķu, mākslinieku u.c. visādi citādi cienījamu cilvēku, varētu teikt – inteliģentu, attiecībās ar valsti. Proti, viņu atkarība no valsts ir ievērojami lielāka nekā jebkuram citam sabiedrības loceklim. Iepriekšminēto cilvēku karjeras specifika ir tāda, ka viņi, lai kļūtu par profesionāļiem savā jomā, iegulda ļoti daudz darba un dzīves gadu, līdzīgi kā apgūstot medicīnu, bet atšķirībā no cilvēka ar medicīnisku izglītību viņu iespēja patiešām kļūt par "zinātnieku", "augstskolas pasniedzēju", "mākslinieku", "teātra māksliniecisko vadītāju" u.tml., nevis tikai par cilvēku ar diplomu, kam jāmeklē kāds cits darbs (parasti – valsts iestādē, piemēram, ministrijā), ir ievērojami mazāka, to nosaka ne tikai personiskā kvalifikācija un sasniegumi, bet arī labi un pareizi kontakti, nejaušības un sakritības, izmaiņas attiecīgās institūcijas struktūrā utt. Tas ir līdzīgi kā politikā, kaut gan veiksmīga karjera politikā neprasa nekādas ilgstošas studijas un pašpilnveidošanos, gandrīz viss ir kontaktu un veiksmes jautājums.

Tātad šie izglītotie un inteliģentie cilvēki, kuri strādā valsts finansētās un regulētās institūcijās, tur nonāk ar lielām grūtībām, un, par spīti tam, ka vismaz mūsu valstī viņi nesaņem lielu atalgojumu, viņu pozīcija ir viņu prestiža avots, kas šīs publikas mentalitātes dēļ parasti ir gandrīz tikpat svarīgs, ja ne svarīgāks motīvs palikt savā vietā nekā atalgojums. Tas turklāt ir arī grūtāk realizējams motīvs – naudu vēl kaut kā varētu nopelnīt (lai gan arī te taču nepieciešamas kaut kādas prasmes un iemaņas, kuru jums nav, ja gadiem esat studējis, lai kļūtu par, piemēram, sociālantropologu), bet cieņu un prestižu (ko piedāvā vieta, piemēram, universitātē, akadēmijā vai teātrī) iegūt ir ievērojami sarežģītāk. Mūsu inteliģentiem pamest savu pozīciju, demonstrējot pretestību valdības aicinājumam vai rīkojumam vakcinēties vai darīt (vai nedarīt) vēl ko citu, ir ievērojami grūtāk. Patiesībā tas ir gandrīz neiespējami: atcerēsimies  profesores Ilgas Kreituses vārdus viņas komentārā par skolotāju iespējamo nevēlēšanos vakcinēties – "kur gan šie inteliģenti ies – pat kasierei veikalā jābūt vakcinētai". Bet iepriekš minēto apsvērumu dēļ kasierei aiziet no sava darba tomēr ir daudz vieglāk nekā, piemēram, universitātes profesoram vai teātra mākslinieciskajam vadītājam. Par to viegli pārliecināties, paraugoties atpakaļ vēsturē – pretestība (un pat ne nopietna kritika) valdošajām aprindām, vienalga, kādos jautājumos, gandrīz nekad nav nākusi no valsts nodarbināto inteliģentu aprindām, bet tieši no zemākā sociālā stāvoklī esošiem cilvēkiem, kuriem "būs, kur aiziet".

Par publiski finansēto inteliģenci teikto var mēģināt attiecināt uz dažādās jomās strādājošiem labi situētiem un pietiekami labi izglītotiem cilvēkiem, kuri, kā apliecina lielas krīzes, pat strādājot privātajā sektorā, ir atkarīgi no valdības nostājas un lēmumiem. Ņemot vērā, ka šie ir tie cilvēki, kuru rīcība visbiežāk tiek raksturota kā atbildīga, varam izprast sarežģīto parādību, kuru saucam par atbildību pret sabiedrību.

Pirmkārt, šie cilvēki parasti atbildīgi rīkojas tad, ja pretēja rīcība noteikti nestu viņiem zaudējumus. Var novērot, ka visos tajos jautājumos, kur arī iespējams rīkoties atbildīgi, bet kur nerīkošanās nedraud ar kādām nopietnām sekām (piemēram, atteikties no skaistas un dārgas gan cenā, gan uzturēšanā automašīnas tad, ja var iztikt ar mazāku, lētāku, ekonomiskāku mašīnu vai vispār iztikt bez mašīnas), minēto labi situēto un izglītoto sabiedrības locekļu nostājā un rīcībā vērojamas ievērojamas atšķirības, bet tur, kur atbildīga un izdevīga rīcība sakrīt, šādu atšķirību gandrīz nav. Tas nozīmē, ka viens elements no tā saucamās atbildības pret sabiedrību jeb drīzāk tās motīvs ir tieši savtīgs. Tas, protams, gandrīz nekad netiek atzīts, tā vietā runā par atbildību, kura izriet tikai no labiem nodomiem un tikumiska rakstura, "pilsoniskas nostājas". Tajā ir zināma perversija, sevišķi ja apsver, ka, piemēram, pašlaik aktuālajā vakcinācijas jautājumā valdība, aktualizējot dažādākos iespējamos motīvus – no iespējas iepirkties un ceļot līdz pat pienākumam pasargāt vecmāmiņu – ir demonstrējusi pilnīgu vienaldzību pret vakcinācijas motīvu. Valdības nostāja šajā jautājumā ir bijusi tāda pati, kādu Kants piedāvā Prūsijas karalim Frīdriham II – "prātojiet, cik vien gribat un par ko vien gribat, bet paklausiet". [6] Perversi šeit ir ne tikai nevajadzīgi slēpties aiz tikumības, kad brīvi varētu atzīt arī savtību, bet vēl lielākā mērā perversi ir rīcību, kas apliecina personiskās privilēģijas, uzdot par tikumu un pieprasīt to no citiem, kuriem šo privilēģiju nav.

Otrkārt, pret sabiedrību atbildīga rīcība parasti izriet no priekšstata par to, ka šī sabiedrība ir arī "tava problēma", ka tā ir tava un tavu līdzcilvēku kopīgā lieta. Bet šāds priekšstats iespējams tikai tad, ja sabiedrība attiecīgajam tās loceklim kaut ko iepriekš devusi, turklāt nevis tikai šaurā nozīmē, kā demonstrē savtīgi atbildīga rīcība, bet tādā nozīmē, ka sabiedrība savā politiskajā un vērtību orientācijā atspoguļo attiecīgajam tās loceklim tuvās un svarīgās idejas, vai vismaz tās nenoniecina un neignorē, proti, ja sabiedrība dod atzinību saviem locekļiem. Ir saprotams, ka šādā situācijā, izjūtot zināmu radniecību ar sabiedrību, cilvēks var uzskatīt par savu pienākumu noteiktā veidā pret to rīkoties. Tomēr, ja sabiedrība attiecīgajam indivīdam nenodrošina nekādus materiālos labumus, gluži pretēji – liek viņa ceļā dažādus šķēršļus, kas neļauj viņam pašam par sevi parūpēties, turklāt vēl arī skaidri demonstrē, ka šī indivīda izpratne par politiku un vērtībām, varbūt pat viņa reliģiskie uzskati ir kaut kas konservatīvs, nezinātnisks, nemoderns, muļķīgs vai "nerietumniecisks" un "padomisks" (te reizi par visām reizēm jāpasaka, ka lietot šos apzīmējumus ar nolūku nosodīt ir ļoti provinciāli), tad indivīdam pret šo sabiedrību nekāda pienākuma nav un no viņa pret sabiedrību atbildīgu rīcību prasīt nevar. Tas ir taisnīgi un atspoguļojas arī likumā, kas nosaka, ka "bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu". [7] Proti, atbildība ir attiecības, nevis attieksme no vienas vai otras puses, turklāt dažādās nozīmēs savstarpēji izdevīgas attiecības, nevis nasta.

 

[1] Kants, I. Tikumu metafizikas pamatojums. Rīga: Zinātne, 2020, 14. lpp.

[2] Vīrietis ierodas publiskajā pirtī ar krustiņu kaklā. Visi blenž te uz krustiņu, te uz… Viens no apmeklētājiem neiztur un saka: "Vai nu noņemiet krustiņu, vai uzvelciet apakšbikses…"

[3] Ar to šeit nav domāti cilvēki, kurus mēdz saukt par bagātiem, bet gan tādi, kuri ir pietiekami nodrošināti un ieņem noteiktu pozīciju sociālajā hierarhijā, tā ka viņu labklājības materiālie nosacījumi ir izpildīti vai vismaz viņu labklājībai nav ievērojamu materiālu šķēršļu.

[4] Šajā sakarībā ļoti trāpīgs ir ASV 2016. gada vēlēšanās izmantotais slavenais vienas vēlētāju grupas apzīmējums ar vārda "deplorables" palīdzību, jo šis vārds, kā zināms, ietver vismaz divas nozīmes: (1) slikts un nosodāms morālā nozīmē (kā, piemēram, seksists, ksenofobs, homofobs, islamofobs u.c.), kā arī (2) nožēlojams vai traģisks (šo vārdu mēdz sapārot ar vārdu "apstākļi", ar to domājot sliktus sociālos apstākļus).

[5] Schopenhauer, A. On Philosophy at the Universities // Parerga and Paralipomena. Vol. I. New York: Oxford University Press, 1974, p. 141.

[6] Kants, I. Kas ir apgaismība? Rīga: Zvaigzne ABC, 2005, 16. lpp.

[7] Latvijas Civillikuma 188. pants.

Elvīra Šimfa

Filozofijas lektore, pētniece. Pilsoniski neapzinīga.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!