Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
12.04.2021

Vai tiešām karš?

Komentē
2
Saglabā

Iespēja, ka Krievija iebruks Ukrainā, liekas tikpat nepieņemama no veselā saprāta viedokļa, cik ticama no Krievijas impēriskā pasaules skatījuma pozīcijām.

Komentējot nupat notikušo lielāko Krievijas armijas pulcēšanos Ukrainas robežas tuvumā kopš 2014.–2015. gada, eksperti min, ka šoreiz runa ir par Ukrainas iebiedēšanu, nevis reāla iebrukuma iespēju. Tiek arī pieļauts, ka agresīvās retorikas un rīcības patiesā mērķauditorija ir jaunā administrācija Baltajā namā, kuru Putina režīms šādi cenšas iesaistīt pierastajā ģeopolitiskās tirgošanās procesā. Kremlis pamatoti uzskata, ka Džo Baidena komanda pret to ir nelabvēlīgāk noskaņota nekā Donalds Tramps, un, draudot ar karu Ukrainai, Krievija atgādina par sevi Rietumiem. Vēl kā motīvs tiek minēts fakts, ka šogad Krievijā gaidāmas parlamenta vēlēšanas; valdošās partijas popularitāte šoreiz ir tik zema, ka ar tradicionālām metodēm vēlamo rezultātu panākt var neizdoties, bet "savējo aizstāvēšana" Ukrainā var palīdzēt režīmam mobilizēt kūtrākos starp atbalstītājiem. Pareizs var būt jebkurš no šiem situācijas novērtējumiem, tomēr problēma tā, ka tie balstīti Rietumiem saprotamās domāšanas modelī – bet kurš teica, ka Putins & Co nedomā citādi?

Man arī šķiet, ka racionālāk būtu, ja ieroču žvadzināšanas patiesais mērķis būtu, piemēram, panākt, lai ASV mīkstina nostāju pret Kremlim būtiskajiem dabasgāzes eksporta cauruļvadu projektiem. "Ja gribat, lai liekam mierā Ukrainu, tad…" Ir vēl virkne racionālu skaidrojumu, kurus, protams, var nosaukt par ļoti ciniskiem, tomēr, atklāti sakot, es neredzu, ka konkrēti Vācijas autokoncerni, piemēram, ir mazāk ciniski, ja ir gatavi "neredzēt" jebkādas represijas Ķīnā un Krievijā, lai tikai saglabātu peļņas iespējas. Nedaudz traģikomiskā kārtā aprēķins un cinisms starpvalstu politiskās un biznesa elites attiecībās ir pat nomierinošs, jo vismaz prognozējams. Savukārt Krievijas gadījumā uz eliti var tikpat labi attiecināt kāda krievu autora vārdus, kas teikti par šajā valstī iemīļotās kinofilmas "Medību ziemas periodā nacionālās īpatnības" varoņiem: "Kas notiek ar izvirzīto mērķu sasniegšanu? Pašā sākumā deklarētais mērķis (pamedīt un pamakšķerēt) netiek sasniegts. Vēl vairāk – notikumu attīstības gaitā sākotnējo mērķu vietā parādās citi. [..] Šādā situācijā jebkuru mērķu sasniegšana, ja notiek vispār, notiek neapzināti. Piemēram, divas raķetes, ko nejauši iedarbina piedzēries militārā kuģa viesis, kurš uz kuģa atrasties nedrīkstētu, precīzi trāpa mērķī. Vēl apbrīnojamāk, ka nevienu tas nepārsteidz – vai gan varēja būt citādi? Skaidrs, ka tieši plānota racionāla rīcība kāda mērķa sasniegšanai nav iespējama vispārējā bardaka dēļ." Te varētu šī teksta autoram pārmest ieslīgšanu stereotipos par Krieviju, tomēr runa jau nav par to, cik daudz un bieži kāds lieto spirtotos dzērienus, paļaujas uz veiksmi, nerakstītiem likumiem utt. Runa ir par to, ka tādu izmēru valstīs, kāda ir Krievija, viegli rodas sajūta (tostarp elitē) – lai kas atgadītos, mēs tāpat nekur nepazudīsim, mūs uzvarēt vispār nav iespējams. Un kaut kādā ziņā šī mazākajām valstīm grūti saprotamā attieksme ir pamatota, par ko liecina līdzšinējie mēģinājumi "savaldīt" Krieviju (vai Ķīnu). Valstis, kurās indivīda liktenis (upuri kara darbības gadījumā, sabiedrības pat lielākās daļas ienākumu kritums stagnējošas ekonomikas rezultātā utt.) nav svarīgs, no elites viedokļa ir pašpietiekamas. Tādēļ Putins & Co var atļauties nekalkulēt.

Tāpat nosacītajiem Rietumiem piemītošais domāšanas veids vismaz kopš Otrā pasaules kara briesmīgās pieredzes, manuprāt, nespēj adekvāti novērtēt to, ka impēriskums ir ne tikai retorika, bet pilnīgi reāla attieksme pret apkārtējo pasauli. Proti, valsts var uzbrukt citai valstij ne tikai tādēļ, lai gūtu kādu ekonomisku labumu, bet tāpēc, ka patiešām šo citu valsti uzskata par nepilnvērtīgāku. Ne velti jau sen cirkulē skumjš joks, ka Krievijā ikviena liberāļa liberālisms beidzas tur, kur sākas ukraiņu vēlme būt neatkarīgiem. Turklāt runa nav tikai par ukraiņiem un Ukrainu (vai Baltiju). Te kā piemērs noder Putina ierosinātais plāns izveidot Krievijā kaut ko līdzīgu vietējam literatūras "kanonam". Ņemot vērā to, ka vismaz oficiālās retorikas līmenī Krievija ir daudznacionāla valsts, "kanonā" iekļauti arī nacionālo minoritāšu literatūras (ja tā var teikt) paraugi. Savukārt zīmīgi ir tas, ka paraugu izvēle ir "etnografizēta" – folklora, eposu žanrs un līdzīgi. Vāji slēptais mājiens: nekā vairāk, nekā laikmetīga jau "viņiem" (t.i., mazākumtautībām) nav. Pat pret "savējiem" attieksme ir kā pret "jaunākajiem brāļiem". Domāju, nav jātērē laiks piemēriem, kas pierāda, ka attieksme pret "ne-savējiem" ir skarbāka. Es šo situāciju varu izskaidrot, atskatoties uz Krievijas vēsturi kopš 18. gadsimta, bet tā ir pavisam cita tēma.

Īsi sakot, Krievijas sabiedrības vairākums pilnīgi patiesi, arī bez visādiem "Krievu pasaules" un "Krievu pavasara" propagandas konstruktiem, izjūt savas zemes "īpašumu", kas var manifestēties vai nu aizbildnieciskā attieksmē (piemēram, pret etnosiem Sibīrijā) vai aktīvā nepatikā pret "nepateicīgajiem" ārpus Krievijas (Ukrainu, Poliju, Baltiju, Bulgāriju utt.). Savukārt pret "nepateicīgajiem" rīcību var noteikt emocijas ("jāizlabo vēstures netaisnības!"), nevis racionāli apsvērumi ar visu no tā izrietošo. Var mēģināt sevi mierināt ar domu, ka slīpētā, savtīgā elite taču patiesībā nedomā tāpat kā "masas" (lai arī ekspluatē impērisko pasaules skatījumu), tomēr, atklāti sakot, es neesmu par to tik pārliecināts. Mazliet vienkāršojot: Putins un čekisti var vienlaicīgi būt pareizticīgie, Staļina un cariskās Krievijas apoloģēti, ekstravagantu teoriju (eirāzisti) piekritēji, un es domāju, ka viņi pat nemānās. Kaut kā tas viss viņiem saliekas kopā: greznas dzīves baudīšana, specifiskas nokrāsas misticisms un agresīvs mesiānisms.

Rezumējot: atliek cerēt, ka šī karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas no Krievijas puses ir valstu attiecībām raksturīga citu spēlētāju racionāla šantažēšana, tomēr jārēķinās arī ar sliktāku variantu. Savukārt tad, ja kādam Latvijā šķiet – "žēl, protams, ukraiņu, bet vispār tas mūs neskar", tad jautājums ir par darbības vārda "skar" interpretāciju. No tieša apdraudējuma viedokļa patiešām neskar. Ja atceramies, ka būtiska Latvijas sabiedrības daļa atbalstīja Kremļa naratīvus Krimas okupācijas un iebrukuma Austrumukrainā kontekstā, tad skar gan, jo nav pamata domāt, ka jaunai agresijai nebūs tikpat daudz atbalstītāju, un tas iekšpolitisko situāciju neuzlabos.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!