Foto no izrādes "Mīlestības vārdā"
 
Teātris
20.04.2022

Vai tev maz rūp?

Komentē
0
Saglabā

Ar cilvēkiem man neiet viegli. Tie runā nedomājot, pārāk lēni pārvietojas un pārāk skaļi ēd. Tomēr viņi ir man vajadzīgi, jo mēs, cilvēki, tā esam iekārtoti – atkarīgi cits no cita. Tāpēc lai šis raksts ir gan godīga atzīšanās, gan pētījums par to, ko domā cilvēks, kurš paradoksālā kārtā ir gan optimistisks ekstraverts, gan Austrumeiropā sastopamais mizantropa variants. Dažkārt man šķiet, ka tieši spriedze starp abām manis pusēm ir padarījusi mani par mākslinieci, kuras darbi tiecas radīt telpas, kurās nepieciešams dzīvot kopā, kaut tas ne vienmēr ir vienkārši. Mani dziļi uzrunā trausluma un ievainojamības pilni mirkļi, kuros iesaistītie cilvēki piekrituši dalīt rīcībspēju un atbildību, lai par sevi un otru uzzinātu ko jaunu. Taču šāda ievainojamība nes līdzi risku. Tā var beigties ar zaudējumu, apsmieklu un sāpēm. Tāpēc es bieži sev jautāju, ko tieši gribu panākt ar savu mākslu. Kad man bija divdesmit gadu, es mēdzu būt skaļa kā jauna komuniste, kura 1905. gadā paziņo, ka mākslai mūs vajag vest uz barikādēm ar kailu (vai kailām) krūti – cīņā par tiem, kuru labā jācīnās. Godīgi sakot, es tā arī nekad nesapratu, kuru cilvēku labā man jācīnās, taču laikam tā ir jaunības kaisle – strauja, spēcīga un šausmīgi neveikla. Tagad, 30 gadu vecumā, es pamanu, ka jau vairākus gadus esmu klīdusi tādas mākslas virzienā, kura liek lietā ilgtspējību un izlīdzināšanu, lai tuvotos utopiskam revolūcijas procesam; kura tiecas lāpīt un labot, nevis izjaukt un iznīcināt. Tas ir licis man pārdomāt, kāpēc un kā es strādāju, mēģinot atstāt aiz muguras domas par publikas sapurināšanu un tā vietā pētot, kā par viņiem patiešām parūpēties. Taču, tā kā es uzskatu, ka veselīga neuzticība savai (profesionālajai) darbībai ir vienīgais veids, kā kļūt (profesionāli) laimīgai, es izmantošu šo tekstu, lai, apskatot pati savu ceļu, izgaismotu plašākas pārmaiņas mākslā.

 

No definēšanas pie praktizēšanas

Vienu no iespējamiem sākumpunktiem, kas noveda pie laikmetīgās mākslas diskursa pārmaiņām, es saskatu 1980. gados, kad Rietumu rūpju ētikas teorētiķes (care ethicists) sāka fiksēt pirmo ar rūpēm saistīto krīzi (care crisis). Dažas feministiskas autores, piemēram, Kerola Giligana un Nela Nodinga, argumentēja, ka rūpes ir zaudējušas savu svaru visos lēmumu sabiedriskās pieņemšanas līmeņos, jo dominējošā patriarhālā kārtība balstās taisnīguma morālē, kas kalpo ne tikai kā normatīva ētiskā teorija, bet arī kā morālais kods [1]. Turpmāko divu desmitgažu laikā virkne domātāju sāka pievērst uzmanību kapitālistiskajiem un neoliberālajiem principiem, pēc kuriem tiek pārvaldītas Rietumu sabiedrības, kuras veidotas nepārtrauktai pārprodukcijas ražošanai. Arī mākslu skāra nežēlīga pārindustrializācija, un šajā periodā minētie procesi lēnām izplatījās, liekot māksliniekiem un mākslas institūcijām pārdomāt savus mērķus. Es uzskatu, ka smailes "Mākslai jūs rūpat" straujās iekarošanas otrā daļa bija augošā tendence sadarboties ar neprofesionāliem māksliniekiem, kas, manuprāt, sakņojas franču mākslas kuratora un kritiķa Nikolā Burjo izstrādātās nerelacionālās estētikas uzvaras gājienā, kas norisinājās 1990. gados [2]. Jauna, bieži vien ievainojama, taču ētiski neviennozīmīga darba izstrādāšana kopā ar cilvēkiem, kuriem, iespējams, nav ne iemaņu, ne sagatavotības, ir raisījusi daudz svarīgu diskusiju par to, vai un kā šajās praksēs būtu jāpielieto rūpes. Tāpat daudziem māksliniekiem ir radušās pārdomas par to, vai māksla pārāk bieži neņem paraugu no medijiem, kuri barojas no negatīviem un šoka afektiem, īsti neuztraucoties par to, kas no tā izriet pēc tam. Tādējādi šie jautājumi ir piesaistījuši kritisku uzmanību acīmredzamajai izdegšanas pandēmijai mākslas nozarē, kas turpina strādāt, par spīti finansējuma trūkumam, tātad bieži vien ekspluatējot tos, kuriem nav atsacīšanās priekšrocību. Tā ka, jā, mēs jau trīs desmitgades pieredzam pakāpeniskas pārmaiņas, kas vainagojušās rūpju izvirdumā. 

Pirms pāris mēnešiem Helsinkos man bija iespēja redzēt teātra uzvedumu ar nosaukumu "Ejaculation Falls" (2021). Režisore Esi Rosi sadarbojās ar septiņu cilvēku grupu, lai pētītu dažādas seksualitātes un dzimtes robežšķirtnes. Rezultātā skatītājiem tika prezentēti septiņi veiksmes stāsti par dažādiem, taču dziļi labvēlīgiem ceļiem pie (kvīriskas) seksuālās brīvības un baudas. Viscaur performances laikā bija skaidrs, ka procesa centrā bijušas rūpes, un par to liecināja ne tikai tas, ka uzveduma veidošanas un spēlēšanas laikā bija klāt seksa terapeits, bet arī tas, kā dalībnieki izturējās, klausījās un mierināja cits citu, sākot no iziešanas uz skatuves un beidzot ar nobeiguma aplausiem. Man bija sajūta, ka vismaz daļēji tas, kas skatītājiem lika raudāt kopā ar izpildītājiem un viņus pēc izrādes apskaut, bija tieši augstais rūpju līmenis. 

Līdzīgs dalīšanās process bija izrādes "Mīlestības vārdā" (2021) pamatā. Mēs to veidojām kopīgi ar mākslinieci Katrīnu Dūku un astoņiem Rīgas kvīriem Starptautiskajam Jaunā teātra festivālam "Homo Novus" pāris mēnešus pirms "Ejaculation Falls" [3]. Mēs ar Katrīnu vēlējāmies sastrādāties ar rīdziniekiem, kuri vēlas dalīties savos stāstos par kvīriskumu Latvijas sabiedriskajā telpā. Tā rezultātā tika uzvesta performatīva instalācija, un skatītāji tika lūgti apmeklēt trīs vietas, sākot no Vidzemes tirgus un beidzot ar netālu dzīvokli, kurā atmosfēra bija ļoti intīma. Katrā vietā skatītāji varēja satikt vienu divus cilvēkus, kuri izpildīja savu pašportretu. Portretus pavadīja audio ieraksts, kurā paši izpildītāji aprakstīja to, kāda, viņuprāt, ir citu cilvēku attieksme pret viņiem kā kvīriem. 

Abos mākslas darbos saskatāmas līdzības. Abiem interesē kvīriskums, abi tika veidoti, sastrādājoties ar neprofesionāliem dalībniekiem, kuri vismaz uz brīdi kļuva par kopienu. Abi darbi izmanto vizuālu un verbālu stāstīšanas metodi un aicina skatītājus kļūt par galveno varoņu stāstu lieciniekiem. Un abu darbu veidotāji procesa centrā liek rūpes. Tomēr tikai pēc tam, kad redzēju pirmo no minētajiem uzvedumiem, es sāku domāt, vai otro nevarēja veidot citādi. Redziet, es ne vienmēr esmu droša, kā īsti attiekties pret rūpēm. Protams, man tās patīk, kad dodos pie ārsta un sazinos ar iestādēm, kas veido manas valsts likumisko struktūru. Tāpat es augstākajā mērā atbalstu rūpes starp cilvēkiem ikkatrā sabiedriskajā un privātajā cilvēku kopābūšanas līmenī (pat ja vismaz puse no tā, ko pašlaik saucam par rūpēm, vien pāris gadus atpakaļ tiktu kategorizēta kā pieklājība). Taču es nedomāju, ka jebkad esmu gājusi uz teātri vai citu mākslas telpu, lai sagaidītu vai saņemtu rūpes. Lai pasmietos vai sajustos laimīga? Protams. Ne visai mākslai jābūt par ciešanām vai jābalstās cilvēka dvēseles plosīšanā. Taču lai mani barotu un ucinātu, līdz manas acis aizdarās spirdzinošā snaudā? Nē. Tomēr man tāpat izdevās izveidot mākslas darbu, kas piemirsa, ka, nodrošinot parūpēšanos par rūpēm, ir arī jāriskē. Mēs bijām nodrošinājušas savu procesu kā trīsgalvaini suņi, lai pārliecinātos, ka topošais mākslas darbs automātiski nepiedāvā spīguļojošas vērtības, kas pārsvarā netranslējas postpadomju kontekstā. Tomēr savā ziņā mums neizdevās panākt to, lai vēl kāda netranslējama vērtība nepieradinātu spurainās sajūtas, kas mēģināja atrast veidu, kā pārvērsties šo brīnišķīgo cilvēku vēstītā stāstā. Mūsu stāstiem bija laimīgas beigas tikai tad, ja tajos bija patiesa laime, un man šķita, ka mēs patiešām īstenojām lēmumu neizkropļot īstenību. Taču, mēģinot nodrošināt, ka visi ir aprūpēti, šī realitāte tika ietīta maigā iepakojumā, kas, manuprāt, saplacināja sajūtu un empātijas līkni tiem, kuri ar šīm realitātēm dalījās. Tomēr man nav nedz tiesību, nedz gribēšanas apgalvot, ka Rosi kūrētie stāsti tika apstrādāti citā veidā, un, godīgi sakot, tas, ka darbs notika tikai ar kvīrisku, dziedinošu vai abējādu materiālu, man šķita spēcīgi un izlēmīgi.

 

No praktizēšanas pie iztirzāšanas

Pēdējo triju gadu laikā Rietumeiropā esmu redzējusi neskaitāmus darbus, kuru autori rūpes nodēvē par savu izejas punktu vai arī struktūru, kas darbu satur kopā. Daudzi no šiem darbiem rada klusas telpas un kā radikālu pretošanos minētajam kapitālismam un neoliberālismam piedāvā atpūtu. Amerikāņu rakstniece Megija Nelsone šādas pārmaiņas mākslā ir nosaukusi par atjaunošanas pagriezienu (reparative turn), kas "daudzējādā ziņā ir ortopēdiskās estētikas turpinājums, tikai atšķirība tāda, ka 20. gs. modelis skatītājus iztēlojās kā trulus un aprobežotus, tādus, kuri jāpamodina un jāatbrīvo (tālab šoka estētika), savukārt 21. gs. modelis pieņem, ka skatītāji ir traumēti un viņiem vajadzīga dziedināšana, palīdzība un aizsardzība (tālab rūpju estētika)" [4].

Pirms pāris gadiem mana pasaule sagriezās, kad atklāju baudas aktīvistes Adrienes Marī Braunas darbus. Viņa izvērš radikālu dziedināšanas un laimes politiku, kas varētu mainīt [aktuālo] diskursu, ņemot vērā to, ka pasaules mainīšana caur sociālo atbrīvošanu ir arī darba veids. Brauna smeļas no melnādaino feminisma ar mērķi panākt, lai aktīvisms vairs netiktu vienādots ar ciešanām, kā arī satriec balto pārākuma idejas, atzīmējot, ka cilvēkiem ar dažādu ādas krāsu ir tiesības eksistēt vienkārši savai baudai un pašrealizācijai [5]. Es uzskatu, ka Braunas darbs ir fundamentāls teksts, kuru vajadzētu izlasīt ikvienam, kurš vēlas pārveidot savu izpratni par (balto) privilēģijām, pārmaiņām un rūpēm, kā arī tiem, kuri ir ieinteresēti veidot kopienas ārpus kapitālistiska individuālisma tradīcijas. Esmu daudzreiz dzirdējusi, kā viņas darbs tiek citēts mākslinieku grupās, kurās vairākums ir baltie un kuras veidotas tādu mākslas darbu radīšanai, kuros galvenokārt pielietots aprūpes darbs (care-work). Un atkal: šie darbi ir nepieciešami kā tādi, kas dara pretējo, jo reizi par visām reizēm jāpasaka – visa māksla ir nepieciešama un neviens, izņemot māksliniekus, kas to rada, nevar izlemt, kas ir māksla un kas tai jādara, jo mākslai jābūt brīvai iebakstīt, atmaskot un atklāt. Taču es uzskatu, ka ir veselīgi uzdot jautājumu, vai rūpju māksla nedara to, ko Brauna raksturo tā, ka baltie cilvēki piesavinās dziedināšanas tehnoloģijas, kas nav piederīgas viņiem un viņu izcelsmei, tādējādi noniecinot to rašanās kontekstu [6]. Man šķiet, ka, iespējams, tieši nespēja saskatīt kontekstu mani kā mākslinieci bija atturējusi no pilnvērtīgas riskēšanas tur, kur risks ir vietā.

 

No iztirzāšanas pie realizēšanas

Rūpēšanās ir politiska izvēle. Tā mums ļauj veidot kopienas, kas balstās ne tikai peļņā un lietderībā. Tā ir iespēja gāzt mehānismus, kas mūs izmanto tādas sistēmas uzturēšanai, kurā nepārtraukti tiek  izmantoti cilvēki, kuri spiesti saskarties ar realitāti, kas nav salīdzināma ar mūsu. Tāpat rūpes rada iespēju veidot telpas, kuras ciena, taču tai pašā laikā izaicina, neatceļot citus, kuri riskējuši iziet ārpus tā, kas tiek uzskatīts par morāli labu vai politiski korektu, lai atklātu to, kas vēl nav tapis. Rūpēšanās veicina to, lai mēs ņemtu vērā dažādas nākotnes perspektīvas, un es to saku, pilnībā atbalstīdama to mākslas iestāžu un mākslinieku darbu, kas strādā citādi nekā es, jo tikai visu mūsu kopīga eksistence var radīt veselīgas sabiedrības izveidei nepieciešamo līdzsvaru, kurā cilvēku (garīgā) veselība ir tik laba, lai nerastos domājama realitāte, kurā citu cilvēku māksla rada gandrīz vai kriminālu apdraudējumu mūsu garīgajai labklājībai. Māksliniekiem būtu jāļauj iebakstīt un iztirzāt bez pienākuma dziedināt vai radīt drošas telpas (safe spaces). Tomēr es izjūtu vajadzību vēlreiz pārfrāzēt Megiju Nelsoni, kura ir līdzsvarojusi šo ideju, sakot, ka māksla nebūtu jāuzskata par neaizskaramu telpu, kurā viss ir atļauts tāpēc vien, ka "samierinies, tā ir māksla"[7]. Rīcībai gandrīz vienmēr ir sekas, un varbūt tieši valdošā neoliberālisma nerēķināšanās ar šīm sekām ir radījusi situāciju, kurā apvainošanās ierindojama starp cilvēktiesībām. Šādas norises ir bīstamas, jo tās apdraud mākslas varu un leģitimitāti, tai pašā laikā riskējot radīt cenzūru, kas raksturīga citam, diemžēl vēl pašlaik mūsu sabiedrību ietekmējošam laikam.

Nobeigumā, atbildot uz šīs literārās ekspedīcijas nosaukumā uzdoto jautājumu: jā, man rūp. No visas sirds. Taču ar apdomu (carefully).

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips.

 


[1] Gilligan, C., 1982. In a Different Voice: Psychological Theory and Women's Development. New York: Harvard University Press. Nodding, N., 1984. Caring: A Feminine Approach to Ethics and Moral Education. Berkeley: University of California Press.

[2] Bourriaud, N., 1998. Relational Aesthetics. Dijon: Les Presses du Reel.

[3] "Mīlestības vārdā" (2021), Barbara Lehtna un Katrīna Dūka [Starptautiskais Jaunā teātra festivāls "Homo Novus", 12. septembris].

[4] Nelson, M. 2021. On Freedom: Four Songs of Care and Constraint. Toronto: McCelland & Stewart, pp 28

[5] Brown, A. M. 2019. Pleasure Activism: The Politics of Feeling Good. Chico: AK Press.

[6] Bracy, E. 2019. Pleasure Activism: A Feel-Good Approach to Changing the World. [Online] Available from: https://repeller.com/what-is-pleasure-activism/

[7] Nelson, M. 2021. On Freedom: Four Songs of Care and Constraint. Toronto: McCelland & Stewart, pp 36

Tēmas

Barbara Lehtna

Barbara Lehtna (1990) jau astoņus gadus darbojas mākslā. Viņa pēta atmiņu un kvīru kultūru postpadomju sabiedrībā, interesējas par rūpju ētiku un persniskajiem arhīviem. Viņas darbība ir bāzēta starpd...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!