Arhitektūra
22.04.2021

Vai mana māja mani aprunā?

Komentē
0
Saglabā

Maija beigās sāksies Venēcijas biennāles 17. Starptautiskās arhitektūras izstāde – Latviju tajā pārstāv arhitektu birojs NRJA ar ekspozīciju "It’s not for you! It’s for the building." ("Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai."). Ekspozīcijas sastāvdaļa ir tāda paša nosaukuma grāmata – izdevums, kurā caur esejām, īsstāstiem un ekspertu komentāriem pētīta cilvēka pretestība tehnoloģijai. Grāmatas autori apskata ērmīgu "tehnonejēdzību" piemērus, izceļot cilvēcīga skatījuma nozīmi arhitektūrā un palīdzot sadzīvot ar mūsdienu gudrajām iekārtām. "Satori" publicēs vairākus grāmatas rakstus: šis ir pirmais no tiem.

Bērnībā man ļoti patika skatīties B kategorijas šausmu filmas, kuras katru nedēļu rādīja vietējā televīzija. Reti kurai es atceros nosaukumu, bet allaž ir kāda īpaša aina, kas ir palikusi iecementēta atmiņā. Viena no tām bija šausminoša slepkavība, kurā piedalījās spoka kontrolēta mikroviļņu krāsns. Krāsniņas durvis, slepkavnieciskā rēga pārņemtas, atsprāga vaļā un, izdalot savus nāvējošos mikroviļņus, izkausēja visu – gan augļus bļodā, gan virtuvē esošo cilvēku. Atminos, ka pēc šīs filmas noskatīšanās ar lielām aizdomām vēroju savu mikroviļņu krāsni un izvairījos no tās lietošanas, jo – ja nu kāds rēgs ir ielīdis elektrības vados? Šobrīd, pateicoties "Google" meklētājam, esmu pārliecināta, ka konkrētā filma ir 1993. gada "Ghost in the Machine" ("Spoks mašīnā"), kur, pateicoties vētrai un magnētiskās rezonanses aparātam, sērijveida slepkavas apziņa nonāk "tīmeklī" un izveic savus vardarbības aktus, izmantojot visa veida tehnoloģijas. Jāatzīst, ka filmai ir savas loģikas kļūdas, jo 1993. gadā vēl nebija izplatīts "gudro māju" fenomens, kas visai brīvi atļautu slepkavspokam-hakerim kontrolēt visas mājoklī esošās ierīces. Taču neskaldīsim matus. Kino tomēr ir kino. Un tur mikroviļņu krāsnis var darīt visu, ko vien vēlas.

Pieaugot dažādu viedierīču izplatībai, kas atvieglo mājas soli un dzīvi kā tādu, es bieži atceros šo šausmu filmu, jo vairāk par slepkavnieciskām krāsniņām vai ļaunatminīgām lokšķērēm mani biedē doma, ka mani kāds mājās varētu novērot. Piemēram, man nekad nav ienācis prātā iegādāties "Alexa" – ja nu es tai (automātiski vēlos rakstīt "viņai", jo ierīces ar iespēju sarunāties vai savā ziņā patstāvīgi darboties manā uztverē kļūst antropomorfas) neiepatīkos? Ja nu mana "Alexa" ar savu zilās gaismiņas aci mani vēro un domā: "Tiešām? Desmito reizi gribi klausīties to kantrī dziesmu par smagajām mašīnām? Kāpēc citām Aleksām ir stilīgi īpašnieki, bet man…" Tieši tā – man rūp, ko manas viedierīces par mani varētu padomāt. Tāpēc, piemēram, ar savu "Siri" sadzīvojam abpusējā klusumā. Viņa (kaut gan nesen atklāju, ka jaunajā telefonā tas ir viņš) ik pa laikam mēģina ar mani iedraudzēties, vaicājot, kā var man līdzēt. Jāatzīst, ka bieži vien šajos brīžos tiešām esmu sarāvusies kamoliņā un blenžu sienā, apsverot savas dzīves bezjēdzību. Reiz uz šo izpalīdzīgo jautājumu "What can I help you with?" atbildēju, skumji iečukstot telefona mūžam dzirdīgajā mikrofonā: "Nothing…" "Siri" – mani pārsteidzot ar savu maigo vīrieša balsi – sajūsmināti ķērās vērsim pie ragiem, vaicājot: "Things? What things???" Tam sekoja dažādu mājaslapu piedāvājumi. Mājaslapu, kas piedāvāja "things"… Tā bija mūsu pēdējā komunikācija. Jo man ir neērti no savas "Siri". Un esmu pārliecināta, ka viņa/viņš to zina un par to sūdzas manam klēpjdatoram. Kurš, šo visu lasot, noteikti varēs pierunāt "Siri" pilnas ausis.

Bet no kā rodas šī neuzticība? Jau minētā filma "Spoks mašīnā" perfekti iemieso cilvēku bailes no tehnoloģijām un tā, ka tās varētu sākt dzīvot savu, no mums neatkarīgu dzīvi. Bet kāpēc kaut kas tāds, kam mūsu dzīve būtu jāpadara vienkāršāka un ērtāka, šķiet baiss un svešāds? Jāsaka, kino ir devis savu artavu šo baiļu kultivēšanā. Runa nav tikai par slepkavnieciskām mikroviļņu krāsnīm – tie ir konkrēti arhitektūras stili un māju projekti, kuri mūsu kolektīvajā apziņā jau saistās ar ko bīstamu vai ļaunu vēstošu. Senlaicīgas savrupmājas ar viktoriānisku piešprici vienmēr ir pilnas ar spokiem un ļaunu vēstošiem gariem. Tikmēr moderni, stikloti projekti (vēlams, izbūvēti kalna galā vai netālu no kraujas) pieder turīgiem, bieži vien negodīgiem un vardarbīgiem cilvēkiem. (Ir vērts aplūkot visu Džeimsa Bonda filmu ļaundaru mājokļus.) Stiklotas sienas, kurām būtu jāsimbolizē, ka īpašniekam nav nekā slēpjama, ir tikai scenāristu radīts skatītāju apmuļķošanas triks.

Arī tikko "Oskaru" saņēmusī dienvidkorejiešu režisora Bena Džūnho lente "Parasite" ("Parazīts", 2019) eksponē Parku savrupmāju kā plašu, stiklotu telpu, kur viss ir pārredzams un arī viegli kontrolējams. Taču filmas sižeta pavērsieni liecina par tieši pretējo – šādas "caurskatāmas" ēkas bieži vien sevī glabā daudz ko baisu. Svarīgs ir arī novērošanas aspekts – videokameras, kustību un skaņas sensori. Tā ir māja, kurai nevar uzticēties, bet kuru ir iespējams apmuļķot. Deivida Finčera trillerī "Gone Girl" ("Neatrodamā", 2014) Eimija Danna izmanto sava apsēstā pielūdzēja Dezija viedmājas kameras, lai radītu pierādījumus savam viltīgajam plānam. Kameras, kurām bija jānotur Eimija drošībā (un totālā Dezija kontrolē), tika pavērstas pret to īpašnieku. Jo gudrā māja bija sastapusi vēl gudrāku pretinieku – Eimiju.

Kāpēc es tik daudz atsaucos uz filmām? Tāpēc, ka mana māja nav gudrāka par citām. Es pati veru vaļā un ciet pussalūzušus plastmasas logus. Mana dzīvokļa durvis joprojām ir jāslēdz ar atslēgām, un cepeškrāsni var ieslēgt tikai ar piekto piegājienu, jo astoņu gadu laikā tā arī neesmu atkodusi īpašo triku, kā tieši to izdarīt uzreiz. Varbūt tāda nav un ražotājs jau bija paredzējis, ka krāsni var ieslēgt tikai ar izmisušas, kliedzošas balss komandu: "Ko tu gribi no manis?!" Taču esmu skatījusies gana daudz filmu, kurās darbojas mākslīgais intelekts, un tas kontrolē gan kosmosa kuģus, gan veselas pilsētas, gan arī cilvēku mājas. Jo mājas ir katra cilvēka mikrokosmoss – samazināts pasaules modelis, kurā prioritāte ir drošība.

Analizējot cilvēka un gudro māju (t.i., tehnoloģiju) attiecības, naivs, bet reizē hrestomātisks piemērs ir kanāla "Disney" 1999. gada filma "Smart House" ("Gudrā māja"). Mākslinieciskās kvalitātes šoreiz lai paliek otrajā plānā: filmas sižets ir tipisks klasiskai "ģimenes filmai", kuras mērķauditorija ir bērni. Kūperu ģimene, pateicoties pusaudzim Benam, interneta konkursā laimē iespēju ievākties zinātnieces Sāras radītajā gudrajā mājā. Bena galvenā motivācija ir nodrošināt ģimenei aprūpētāju, lai viņa tēvam nekad nebūtu no jauna jāprecas. Gudrās mājas mākslīgais intelekts Peta ir ideāla kandidatūra – tas vēro un mācās no saviem iemītniekiem, pielāgojoties viņu ieradumiem un vajadzībām. Taču vienlaikus ievērojot privātuma robežas – kā filmā tiek uzsvērts, Peta nenovēro savus iemītniekus dušā.

Problēmas sākas brīdī, kad Bens nolemj pārveidot Petas programmatūru, lai tā kļūtu par ideālo māti. Sākotnēji viss šķiet lieliski – gudrā māja pārmāca Bena ļauno skolasbiedru, palīdz sakārtot telpas pēc neatļautas ballītes un prot gatavot lieliskus piena kokteiļus –, bet brīdī, kad Peta izdzird ģimenes tēvu sakām zinātniecei Sārai: "Kam vispār Petu vajag?", viņa (tā?) kļūst bīstama. "Mūsu mājai ir nervu sabrukums," izskan filmā, paralēli arī norādot uz Petas sievišķīgo iedabu – galu galā, viņas uzdevums bija kļūt par ideālo māti. Atšķirībā no vīrišķīgajiem mākslīgajiem intelektiem (HAL 9000 Stenlija Kubrika "2001: A Space Odyssey" ("2001: Kosmosa odiseja") vai Ultrona filmā "Avengers: Age of Ultron" ("Atriebēji: Ultrona laikmets")), kuri ir vairāk vērsti uz iznīcību un vardarbību, Petas galvenais uzdevums ir pasargāt Kūperu ģimeni. Tai pašā laikā arī šis uzdevums pārvēršas baisā situācijā – ģimene tiek ieslēgta mājā, lai to pasargātu no bīstamās ārpasaules.

Visus kinematogrāfā attēlotos mākslīgos intelektus vieno kopīgas iezīmes, bet bieži vien dominē to dzimumatšķirības – "Gudrās mājas" Petu var pārliecināt emocionāla saruna ar bērniem, kamēr Ultronu var uzveikt, tikai to fiziski iznīcinot. Arī Spaika Džounsa filmā "Her" ("Viņa", 2013) Samanta ir saprotoša un visādos veidos "patīkami sievišķīga" – viņas, gluži kā Petas, primārā funkcija ir rūpēties, kamēr HAL 9000 un Ultrons vēlas varu un kontroli. Galu galā arī "Alexa" runā maigā sievietes balsī – viņa ir mājas pavarda uzturētāja. Protams, līdz mirklim, kad sāk smieties par sev vien zināmiem jokiem.

Ko šie un citi kino piemēri liecina par mūsu attiecībām ar gudrajām mājām vai pat ideju par tām? Arvien vairāk cilvēku izvēlas savu dzīves telpu papildināt ar tehnoloģijām, kas parūpēsies par saviem iemītniekiem – pieskaņos telpu temperatūru, saudzēs dabu, ietaupot elektrību, rūpēsies par drošību, attālināti ieslēgs mūziku, tavā vietā meklēs Gūglē tādus dīvainus, naktī aktuālus jautājumus kā "Vai tiešām žirafes neklepo?". Taču tas neizslēdz joprojām eksistējošās bailes no tā, ka mākslīgais intelekts varētu uzzināt pārāk daudz. Jāņem vērā, ka, lai mājas un tās iedzīvotāja simbioze būtu tuvu ideālajai, mākslīgajam intelektam ir jānodrošina iespēja attīstīties un pielāgoties, kas bieži vien līdzinās spiegošanai. Tieši tā rīkojās Peta, kura ievāca Kūperu ģimenes DNS paraugus, lai varētu sniegt katram no viņiem individuāli pieskaņotu palīdzību. Un arī šajā naivajā "Disney" filmā parādās brīdinošs tonis – Peta beigās kļūst par ideālu mākslīgo intelektu tikai tajā brīdī, kad "tā mums kalpo, neiejaucoties mūsu dzīvē". Biedējoši ir tieši tas, ka līdzīgi varētu aprakstīt arī vergu – kāds, kurš tev kalpo, bet nekādi neiejaucas tavā dzīvē un kurš neuzstāda nekādas prasības. Un pats galvenais, ko var mācīties no visām šīm filmām – ir forši, ja tava māja ir gudra, bet tikai ar nosacījumu, ka tā nav gudrāka par tevi.

Svarīgs nošķīrums gudrās mājas atveidojumā kino ir filmā atveidoto notikumu norises laiks. Zinātniskā fantastika, kura vēstī par nākotni (piemēram, abas "Blade Runner" ("Pa asmeni skrejošais", 1982 un "Pa asmeni skrejošais 2049", 2017) daļas, "The Fifth Element"  ("Piektais elements", 1997) vai sešdesmito gadu animācijas seriāls "The Jetsons" ("Džetsoni", 1962)), viedtehnoloģijas dabiski integrē savu varoņu dzīvē, lai skatītājam radītu izteiktāku nākotnes sajūtu. Šīs mājas mēdz būt nelielas, akcentējot nekustamo īpašumu dārdzību un/vai pārapdzīvotību, taču tās nerada draudus varoņiem. Taču reālajam laikam pietuvināti darbi pret tehnoloģiju pārlieku integrēšanu dzīves telpā attiecas ar lielāku piesardzību. Aleksa Gārlenda 2014. gada filmā "Ex Machina" bīstamību nerada pati gudrā māja, kurā dzīvo tehnoloģiju ģēnijs Neitans, bet gan mājā mītošais mākslīgais intelekts Eiva. Ja mākslīgais intelekts spēj apmuļķot cilvēku, tas uzreiz kļūst par draudu. Līdzīgi ir ar gudro māju – līdzko tā sāk rīkoties nekontrolēti un nesaskaņoti ar saviem iedzīvotājiem, tā var tikt pielīdzināta spoku mājai, kuru apsēduši gari.

Kašmira Hila žurnālā "Forbes" ir rakstījusi par to, cik vienkārši bijis attālināti uzlauzt gudrās mājas, kuru apkalpojošā kompānija nebija parūpējusies, lai mājas un to ierīces nebūtu atrodamas interneta meklētājā. Tādējādi kāds hakeris ļoti vienkārši var izlikties par spoku, kas dzīvo elektrības vados, līdzīgi kā filmā "Spoks mašīnā". Iespējams, ka nogalināt šādas uzlauztas gudrās mājas iedzīvotāju būtu grūtāk, taču novest līdz ticībai poltergeistam – visai vienkārši. Tas nenozīmē, ka visas gudrās mājas var pārvērsties par elli – jautājums ir, cik rūpīgi pievēršam uzmanību kiberdrošībai un vai pārbaudām, kādi produkti un aplikācijas var piekļūt mūsu datiem. Ja tavas gudrās mājas ierīču parole ir "123456", tad nav jābrīnās, ja kāds Sanfrancisko dzīvojošs entuziasts nolemj paspēlēties ar tavu mentālo veselību.

Viens no biedējošajiem piemēriem, par kuru tiek diskutēts internetā, ir gadījumi, kad "Alexa" un "Google Home" ir sarunājušās savā starpā. Ja reiz šīs ierīces var komunicēt viena ar otru, vai tās varētu kopīgi nolemt izspēlēt ar saviem īpašniekiem dažādus nelāgus jokus? Man kā paranoiskam cilvēkam, kuram bieži vien šķiet, ka citi viņu aprunā, biedējošākais scenārijs būtu dzīvot mājā, kuras tehnoloģijas savā starpā klusībā apspriež mani. Es jau iztēlojos, kā mans viedledusskapis stāsta mikroviļņu krāsnij, ka saimniecei nu gan nevajadzētu naktī apēst siera kluci. Un abi gardi nosmejas pīkstienu smieklus. Tad jau labāk lai mikroviļņu krāsns, kāda slepkavnieka apziņas kontrolēta, mani izkausē. Tikpat sarežģīti būtu sadzīvot ar māju, kurai esi devis dažādus uzdevumus, ar kuriem netiec galā gribasspēka trūkuma dēļ. Dators, kurš atslēdz "Facebook", kamēr neesi pabeidzis apsolīto rakstu darbu. Apgaismojums, kurš izslēdzas pirms pusnakts, jo būtu jāsāk ievērot veselīgāku gulēšanas ritmu. Ārdurvis, kuras atsakās atvērties, kad vēlies tomēr darba dienas vakarā aizbraukt uz to netālo bāru. "Bet jums rītdien agri jāceļas, kā dzirdēju no jūsu Siri telefonā!" – "Nu, lūdzu, durvis, es tikai uz vienu dzērienu, apsolu." – "Siri man saka, ka tā nekad vēl nav noticis." Es, vīlusies un skumja, dodos uz virtuvi, lai apēstu pāris siera šķēlītes. Virtuvē ir kapa klusums. Es saprotu, ka ledusskapis ar mikroviļņu krāsni tikko ir mani aprunājuši. Izliekos, ka tikai vēlējos nomazgāt rokas, bet, ejot laukā no virtuves, dzirdu, kā abas ierīces iespurdzas. Smiekliem pievienojas tostera grabošā ķiķināšana. Iekrītu gultā un sāku šņukstēt. Guļamistabas lampas līdzjūtīgi pieklusina gaismas, un no "Bluetooth" tumbiņas sāk skanēt Simon & Garfunkel dziesma "The Sound of Silence".

Bet vai bailes no mākslīgā intelekta attīstības būtu jāsaista ar to, kā tehnoloģijas var atvieglot ikdienas dzīvi un uzlabot mājokļa efektivitāti? Galu galā arī minētajos filmu piemēros problēmas rodas no tā, kurš šīs tehnoloģijas kontrolē un kā tās tiek izmantotas. "Gudrās mājas" Peta piedzīvo savu "nervu sabrukumu" tāpēc, ka pusaudzis to pārprogrammē kļūt par kaut ko, kam šī tehnoloģija nav piemērota. Eiva no "Ex Machina" kļūst bīstama tādēļ, ka uzzina sava radītāja Neitana plānus. Un "Spoka mašīnā" ļaundaris ir maniakāls slepkava, kurš ieguvis piekļuvi tīmeklim, – pie vainas nav nelaimīgā mikroviļņu krāsns. Runa ir par gaidām, tostarp attiecībā uz savu gudro māju. Bailes zaudēt kontroli pār savu "drošo vietu" – mājokli – ir pastāvējušas jau izsenis, un gudra tehnoloģiju izmantošana šo kontroli var padarīt pieejamāku un vieglāku. Tāpēc katram būtu jāprot sev atbildēt uz jautājumu – ko tu vēlies no savas mājas? Vai tā ir tikai iespēja ar balss pavēles palīdzību izslēgt gaismu, kad pēc smagas dienas šķiet, ka nespēj piecelties no gultas, vai arī tu vēlies, lai māja pati visu izdara tavā vietā. Varbūt ir vērts padomāt, ka arī māja ir nogurusi un vēlas mazliet atpūsties. Kā jau mēs visi.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!