Sadarbībā ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu, kas šogad tiešsaistē un klātienē notiek līdz 25. oktobrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla filmām. Šajā rakstā – publiciste Justīne Vernera par lietuviešu režisora Jurģa Matulēviča filmu "Īzaks", kas festivālā skatāma šodien, 22. oktobrī.
Rādās, ka par holokausta notikumiem kino var runāt galvenokārt divos veidos. To var darīt dramatiski, emocionāli piesātināti, sekojot kāda galvenā varoņa pārdzīvojumiem un centieniem ("Šindlera saraksts", "Pianists", "Ej un skaties", mūsu pašu "Tēvs Nakts"), bet var iet arī citu – man personīgi tuvāku – ceļu un izvēlēties visai ikdienišķu izejas pozīciju, iztiekot bez īpaši trilleriskiem notikumiem ("Ida", "Saula dēls", "Šoa"). Jurģa Matulēviča "Īzaks" šķiet stāvam kaut kur pa vidu. Vai arī vispār ne te, ne tur.
Matulēvičs filmā, kas ir Antana Škermas garstāsta ekranizācija, pievēršas bēdīgi slavenajam "Lietūkis" garāžu slaktiņam, kurā 1941. gada jūnijā Kauņas pilsētnieku acu priekšā tika brutāli nosisti vairāki desmiti ebreju. Atriebība par vēl nesen piedzīvotajām komunistu zvērībām visdrīzāk bija tikai viens no katalizatoriem. "Lietūkis" slaktiņš filmā parādās vien uz nosacīti īsu brīdi, lai gan filma it kā ir par to, bet it kā arī par ko citu – kā šie notikumi tā dalībniekos dzīvo pēc tam? Kā un kad sabiedrība būs gatava runāt par vietējo līdzdalību holokaustā, ne tikai rādīt ar pirkstu uz svešā mēlē bļaujošiem vācu virsniekiem? Varbūt kaut kur tur – atzīšanā, ka tajā bija arī kas ikdienišķs, prastās atriebības jūtās balstīts – arī nāktu dziedināšana un garants, ka "šitais jau nu toč neatkārtosies"? Nezinu. Katrā ziņā "Īzaks" diezgan meistarīgi izceļ, manuprāt, būtisku holokausta aspektu – tas, tāpat kā pārējās tālaika nežēlības un principā viss šajā pasaulē, neradās tukšā vietā un pēc tam pēkšņi nepazuda nebūtībā. Tas turpināja dzīvot sabiedrības apziņā arī laikā, kad vajadzēja ar piesardzību izturēties pret to, ko dari un runā. Un turpina dzīvot joprojām. Nesen uzzināju, ka Elema Kļimova filmā "Ej un skaties" atainotajos notikumos (Baltkrievijas ciemata iedzīvotāju sadedzināšanā šķūnī) realitātē izdzīvoja vairāki bērni, viņu starpā tobrīd deviņgadīgais Viktors Želobkovičs, kurš vēlāk kļuva par inženieri. Viņš nomira šī gada maijā.
Lolita Tomsone savu šīs filmas recenziju beidz, nosakot: "Ne velti varmākam ir upura seja." Es, savukārt, vēlos beigt ar jautājumu: vai tiem, kas piedalījušies nežēlībās un palikuši nesodīti, pēc tam maz bija iespējama īsta, pilntiesīga dzīve? Droši vien jā un nē. Par to der padomāt, arī skatoties šajos mēnešos pienākošajās videoliecībās no Baltkrievijas ielām.
Tāpat vēlos atzīties, ka ne vienmēr spēju izsekot līdzi varoņu savstarpējām attiecībām un dzīves gājumiem, tāpēc nācās filmu noskatīties otrreiz. Tā jāskatās uzmanīgi, vēlams ar zināšanām. Ar karotīti te nevienu nebaro. Par estētiskām kvalitātēm šoreiz paklusēšu, citādi nāksies salīdzināt ar Pavļikovska radīto post-holokausta pasauli "Idā". Bet to, šķiet, vēl ilgi neviens nepārspēs.
0