Pagājušajā nedēļā izlasīju Andreja redakcijas sleju, kurā viņš aicināja lasītājus apdomāt, kādi jautājumi neļauj mums naktīs gulēt, un atkal par to atcerējos pēc pāris dienām, kad biju noklausījusies Daces Bargās nesen tapušā podkāsta "Gamma vilnis" jaunāko sēriju. Sērijas nosaukums bija "Vai feminisms Latvijā ir aizgājis par tālu?", bet podkāsta autore neizmantoja gan ārvalstu, gan vietējo mediju nereti iecienīto metodi: uz dzimumu līdztiesības tēmai veltītu sarunu uzaicināt vienu cilvēku, kurš to uztver nopietni, un uzrīdīt šim cilvēkam otru runātāju ar klaji mizogīniem uzskatiem, prezentējot to kā "veselīgu diskusiju, kurā pārstāvēti dažādi viedokļi". Respektīvi, šoreiz, neskatoties uz provokatīvo nosaukumu, uz sarunu bija uzaicināti divi visnotaļ sakarīgi cilvēki, kuri par dzimuma līdztiesības problēmām runāja ar cieņu un iedziļināšanos.
Taču pats nosaukums no manis neatstājās – tādā mērā, ka droši vien kvalificējas Andreja uzdotajam jautājumam: "Kādi jautājumi tev neļauj naktī gulēt?" Protams, jautājums "Vai feminisms ir aizgājis par tālu?" mani interesē nevis tāpēc, ka nespēju rast uz to atbildi, bet gan tāpēc, ka pēdējo pāris mēnešu laikā man ir kļuvis aizvien skaidrāks tas, kāpēc tik absurds jautājums gan Latvijā, gan citviet pasaulē tik bieži tiek uzdots.
"Raganu medības"?
Decembra sākumā man bija iespēja veidot un piedalīties diskusijā par #EsArī kustību Latvijā. Šī diskusija, man par lielu prieku, acīmredzot ļāva tās apmeklētājiem justies tik droši un sadzirdēti, ka vairāki pat cilvēku pilnā zālē uzdrošinājās dalīties paši ar saviem seksuālās vardarbības pieredzes stāstiem – efekts, kuru diemžēl nav izdevies panākt līdzšinējai diskusijai medijos, kuras primārais fokuss ir bijis upuru vainošana, upuru motivācijas ķidāšana un reizēm neizpratne par to, kāpēc tik vispārpieņemtas norises būtu jāapspriež publiski.
Diskusijā tika aktualizēts arī globālās #MeToo kustības nenoliedzami pozitīvais efekts – apziņa, ka tik daudzas sievietes pirms tevis ir spējušas atklāti runāt par vardarbības pieredzi, ļāva uzdrošināties savus stāstus publiskot aizvien lielākam sieviešu skaitam, un, protams, cerēt ļauj tas, ka šo stāstu eksistence publiskajā telpā seksuālas uzmākšanās normalizēšanu varētu padarīt aizvien sarežģītāku.
#MeToo kustības iespējamība vien, protams, norāda uz pozitīvām pārmaiņām, bet būtiska, manuprāt, jau atkal ir reakcija uz to, ko monogrāfijā "Vīrieši, kuri ienīst sievietes: ekstrēmisms, par kuru neviens nerunā" ("Men Who Hate Women: The Extremism Nobody is Talking About") apraksta autore un projekta "Everyday Sexism" izveidotāja Lora Beitsa. Patiesībā tieši #MeToo pozicionēšana par tādu kā "feminisma uzvaras gājienu" ir veicinājusi to, ka sabiedrībā aizvien aktīvāk tiek uzdots absurdais jautājums: "Vai feminisms ir aizgājis par tālu?"
Īsi pēc tam, kad ASV bija pāršalcis #MeToo vilnis, medijos parādījās aizvien vairāk pieņēmumu, ka sieviešu liecības par seksuālu vardarbību ir izdomātas un sievietes, kuras publicē savus stāstus, ir alkatīgas "zelta meklētājas", kuras cenšas tikt pie savām "piecām minūtēm slavas". Drīz pēc tam #MeToo jau bija iespējams pozicionēt kā "raganu medības", kuru mērķis ir iznīcināt vīriešu publisko tēlu, panākt, ka viņi tiek atlaisti no darba un zaudē ģimeni. Šādu priekšstatu replicēja neskaitāmi tendenciozi virsraksti respektētos izdevumos, piemēram, "Kad #MeToo aiziet par tālu" ("New York Times"), "Vai šīs ir raganu medības?" ("Today"), "Milleniāļu paaudzes sievietes pārspīlē ar vīriešu kaunināšanu" ("The Times"), "Ko sievietēm dos visa šī pīkstēšana par seksuāliem "kaitēkļiem"? Nikābu!" ("Mail on Sunday").
Taču, pievēršoties reālajiem skaitļiem, kas raksturo šīs tā dēvētās "raganu medības", atklājas pavisam cita aina. Saskaņā ar "New York Times" veiktu analīzi tikai aptuveni 200 ASV sabiedrībā pazīstami vīrieši zaudēja darbu, projektus vai citas profesionālas saistības pēc tam, kad tika publiski apsūdzēti seksuālā vardarbībā, un tikai pāris no viņiem par nodarījumiem stājās tiesas priekšā. Tajā pašā laikā #MeToo kustības pirmo četru mēnešu laikā "Twitter" vietnē tika publicēti vairāk nekā 12 miljoni tvītu ar šo mirkļbirku. Pat tad, ja pieņemam, ka daļa no tvītiem ir komentāri, kas neietver personīgo pieredzi, nesamērīgums skaita ziņā starp sievietēm, kuras publiskojušas savu vardarbības pieredzi, un vīriešiem, kuriem nācies tā dēļ izciest jebkādas sekas, ir milzīgs. Tāpat pētījums vēsta, ka par minētajiem 200 vīriešiem liecības sniegušas kopā 920 sievietes – vidēji 4,5 apsūdzības uz katru. Turklāt atklājies arī, ka lielai daļai no šiem vīriešiem izdevies karjeru saglābt un atrast ērtu vietiņu citā uzņēmumā.
Ņemot vērā to, ka praktisku seku ziņā #MeToo kustība izrādījusies maznozīmīga un ka tā ļoti bieži negatīvi – gan psiholoģiski, gan praktiski – atspēlējusies pašām sievietēm, kuras uzdrīkstējušās runāt, rodas jautājums: no kurienes nāk šīs runas par "raganu medībām"? Kāpēc tik daudziem no mums šķiet, ka "feminisms ir aizgājis par tālu", ja pat miljoniem sieviešu izteiktās liecības par seksuālas vardarbības pieredzi rezultējas pārdesmit varmāku apcietināšanā vai nosacītu sodu piešķiršanā?
"Manosfēra"
2012. gadā Lora Beitsa izveidoja mājaslapu "Ikdienas seksisma projekts" ("Everyday Sexism Project"), kuras lietotājiem bija iespēja dalīties ar stāstiem par ikdienā pieredzēto dzimumdiskrimināciju. Mājaslapa strauji ieguva popularitāti, bet vienlaikus šī atpazīstamība lika Beitsai nonākt tā dēvētās "manosfēras" uzmanības centrā. Angliskais termins "manosphere" tiek attiecināts uz dažādu atklāti mizogīnu un naidpilnu tiešsaistes grupu kopumu: "inceļiem" ("incels" – no vārdu salikuma "piespiedu celibāts" ("involuntary celibate")), vīriešu tiesību aktīvistiem (MRA jeb "men’s rights activists"), "pavešanas guru" (PUA jeb "pick-up artists"), "vīriešiem, kuri iet savu ceļu" (MGTOW jeb "men going their own way") un populārajā diskursā daudz labāk pazīstamajiem "troļļiem".
Monogrāfijā "Men Who Hate Women" Beitsa, kura ilgstoši, maskējoties par vīrieti, pētījusi un analizējusi dažādos "manosfēras" forumos notiekošo, apraksta šausminošas detaļas un apgāž pārliecību, ka šādi "pagrīdes" grupējumi nepavisam nav pelnījuši sabiedrības uzmanību. Jo vai tad mūs visus nemierina neveiksminieka interneta komentētāja tēls, kuru iztēlojamies kā vīrieti, kurš iemitinājies vecāku mājas pagrabstāvā un kura naidpilnajiem izteikumiem nav nekādas ietekmes uz realitāti?
Patiesībā šiem grupējumiem, kuru naids fokusēts uz visu sieviešu dzimumu, ir simtiem tūkstoši dalībnieku un būtiska ietekme, kas atkarībā no grupas ievirzes izpaužas visdažādākajos veidos. Visekstrēmākā un vardarbīgākā no šīm grupām ir "inceļi", "piespiedu celibātā dzīvojošie", kuri saskaņā ar pašu pārliecību ir izvēlējušies "sarkano kapsulu" (atsaucoties uz populāri zinātniskās fantastikas franšīzi "Matrikss") – viņi ir izredzētie, kas aptvēruši, ka patiesībā tieši baltie vīrieši ir sabiedrības visvairāk apspiestā grupa un visa ļaunuma sakne meklējama feminismā. Inceļu sarunu tēmas svārstās starp tiekšanos pēc izvarošanas legalizācijas un terora aktu veikšanas pret sievietēm. Vairāki inceļi grupas biedru nepārtrauktajiem pamudinājumiem ir paklausījuši – piemēram, kopienā par leģendu un paraugu kļuvušais tobrīd 22 gadus vecais Eliots Rodžers 2014. gada maijā nogalināja 6 un ievainoja 14 sievietes, atstājot rakstisku liecību par terora akta motivāciju: "Es nezinu, kāpēc es jums, sievietēm, nepatīku, bet es jūs par to sodīšu. [..] Lasot ziņas šajās mājaslapās, es pārliecinājos, ka manas teorijas par to, cik ļaunas un degradētas ir sievietes, bijušas patiesas... Tas tikai parāda, cik drūma un ļauna pasaule ir kļuvusi sieviešu ļaunuma dēļ." [1]
Taču daudz bīstamāka par inceļu radikālajiem izteikumiem un rīcību, kas ārpus viņu apdzīvotajiem forumiem visdrīzāk izraisītu šoku un riebumu, ir citu "manosfēras" kopienu spēja ietekmēt sabiedrisko domu, iepakojot radikāli mizogīnu saturu puslīdz sociāli pieņemamu apgalvojumu formā un pseidozinātniskā žargonā. Vīriešu tiesību aktīvisti savā retorikā pauž bažas par dažādām patiesībā nopietnām problēmām: vīriešu pašnāvības rādītājiem, mentālo veselību un tēvu tiesībām uz saskarsmi ar bērniem pēc šķiršanās, taču ciniskā kārtā nepavisam netaisās šīs problēmas risināt pēc būtības, jo gluži vienkārši vienīgais pareizais risinājums, viņuprāt, ir feminisma ideju noliegšana un kustības pārstāvju terorizēšana. Ironiski, ka lielāko daļu šo problēmu patiesībā izraisa tieši turēšanās pie toksiskiem tradicionālas maskulinitātes standartiem un ka tās, piemēram, veicinot vīriešu līdzdalību ģimenes dzīvē, visbiežāk cenšas risināt tieši dzimumu līdztiesības aktīvisti.
Viena no, iespējams, Latvijā plašāk pazīstamajām ar vīriešu tiesību aktīvistu ideoloģiju saistītajām runaspersonām ir kanādiešu izcelsmes psihologs Džordans Pītersons. Pītersona izteikti abstraktie, tradicionālo dzimumlomu saglabāšanas aizstāvībai veltītie apgalvojumi balstīti pseidointelektuālā, bioloģiskā esenciālismā, lai gan nereti viņam, šķiet, nav bijis būtiski paša tekstus pat minimāli "iesaiņot" zinātniska žargona mērcē: "Apziņa ir simboliski maskulīna, un tā tas ir bijis kopš aizlaikiem. [..] Kultūra ir simboliski, arhetipiski, mītiski maskulīna." [2] "The New York Review of Books" komentē Pītersona daiļradi, rakstot, ka viņš ir "absolūtā saskaņā ar mūsdienu aizspriedumiem".
Pītersons un citi viņam līdzīgie atraduši siltu un ienesīgu vietiņu: masu mediji, kas labprāt dod platformu ķīviņam starp šķietami līdzvērtīgām grupām – feministiem un mizogīnu uzskatu paudējiem –, zina, ka šo "runājošo galvu" milzīgais fanu pūlis "manosfēras" portālos nodrošinās miljoniem klikšķu, komentāru un dalīšanos. Savukārt, leģitimizējot naidīgu grupējumu interneta nostūros paustos uzskatus un safabricētos "datus" un tos atkal un atkal publicējot masu medijos, mēs gluži likumsakarīgi nonākam līdz "raganu medībām" – pārliecībai, ka #MeToo kustība ir iznīcinājusi vīriešu dzīvi un ka neskaitāmas sievietes nāk klajā ar nepatiesām apsūdzībām. Un kā gan sieviešu teiktais par seksuālu vardarbību varētu būt patiess, ja tādi atzīti speciālisti kā Pītersons apgalvo, ka "sieviešu zemapziņā mīt vēlme pēc vīrieša brutālas dominēšanas pār viņu". [3]
#EsArī Latvijā
Varbūt, to visu lasot, daļai no mums rodas jautājums: kā tas attiecas uz mums šeit, Latvijā? No vienas puses, mums, šķiet, ir paveicies, jo niecīgais iedzīvotāju skaits līdz šim nav ļāvis Latvijā attīstīties pamanāmām "manosfēras" grupām, kuru dalībniekiem organizēties plašās akcijās. Un tomēr mēs patērējam pietiekami daudz ārzemju mediju satura, lai dažādās "manosfēras" ideoloģijas izpausmes un tendence trivializēt un apšaubīt sieviešu pieredzēto vardarbību un tiesības uz pašnoteikšanos rastu auglīgu augsni arī mūsu sabiedriskajā domā un nodrošinātu plašu darba lauku dažādiem pašpasludinātiem "vīrišķības" un "sievišķības" kursu rīkotājiem.
Manuprāt, tieši caurmērā negatīvā reakcija uz pāris Latvijā publicētajiem #EsArī stāstiem visskaidrāk izgaismo milzīgu problēmu – mūsu sabiedrībā pastāvošo augsto toleranci pret vardarbību, kuru pagājušā gada laikā esmu novērojusi visdažādākajos kontekstos: gan attiecībā pret seksuālu uzmākšanos, gan intīmā partnera vardarbību un vardarbību ģimenē (saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras iniciētu pētījumu 39% no Latvijā aptaujātām sievietēm savā dzīves laikā pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas vismaz vienu reizi ir piedzīvojušas fizisku un/vai seksuālu vardarbību), gan saistībā ar vardarbību dzemdībās. Visās šajās situācijās uzsvars ļoti bieži tiek likts uz upura rīcību, tādējādi padarot upuri par līdzatbildīgu vai pat pilnībā attaisnojot varmāku: "Kas tev bija mugurā?", "Vai tu biji dzērusi?", "Pagale nedeg viena!", "Pati vainīga, ka nešķiras no tāda", "Noteikti pati izprovocēja", "Sievietes uz dzemdībām ierodas nesagatavojušās un ar nesamērīgām prasībām" un tā tālāk.
Apzināties to, cik lielā mērā esam gatavi samierināties ar vardarbību pret sievietēm un uzskatīt to par ikdienišķu vai vismaz par "iekšēju lietu", protams, ir šausminoši, bet, manuprāt, ir svarīgi, ka mūsu līdzcilvēku reakcijas un vardarbības attaisnošana spiež mūs atteikties no maldīgā uzskata, ka vardarbību veic un vienlaikus arī tolerē tikai noteiktas sabiedrības grupas.
Diskusijā par #EsArī kustību Latvijā piedalījās arī māksliniece un mākslas kritiķe Rasa Jansone, kura atsauca atmiņā "Panorāmā" pirmoreiz parādītās ziņas par ASV tobrīd notiekošo #MeToo kustību: "Raidījumā tika intervēts, ja nemaldos, portāla "Delfi" galvenais redaktors un kāda juriste, un "Panorāma" viņiem jautāja, kāds ir viņu viedoklis par #MeToo. Un atbildes bija aptuveni šādas: "Tagad ASV pie varas ir Tramps, un mums ir jāsaprot, ka tā vienkārši ir cīņa par varu. Ja šīs sievietes kaut ko tādu apgalvo, vienmēr meklējiet viņām aiz muguras kādu vīrieti, kura labā un kura vārdā viņas patiesībā strādā."" Tikmēr tādus tipus kā Pītersons mēs Latvijā pagodinām ar viņiem veltītām teātra izrādēm.
[1] Bates, Laura. Men Who Hate Women: The Extremism Nobody is Talking About. Simon & Schuster UK Ltd, 2021, p. 40, 41
[2] Bates, Laura. Men Who Hate Women: The Extremism Nobody is Talking About. Simon & Schuster UK Ltd, 2021, p. 224
[3] Bates, Laura. Men Who Hate Women: The Extremism Nobody is Talking About. Simon & Schuster UK Ltd, 2021, p. 226
4