Sakarā ar digitalizācijas procedūru, muzejā izstāžu vairs nebija daudz; sakarā ar tautas jaunāko atmodu, pieprasījums pēc piemiņas telpām tikai pieauga. Arī Miervalža Poļa memoriālā darbistaba plānos jau bija paredzēta. Nacionālā Mākslas muzeja otrajā stāvā – cauri Federa atmiņu koridoram, gar Purvīša raudu sienu, aiz trimdinieku vaidu kambariem un uzreiz pa labi no Parīzes grupas apvienotās konferenču zāles. Nekāda lielā Polim atvēlētā platība gan nebija – agrāk tur bija grāmatvedes kabinets –, taču pēc kosmētiskā remonta telpa izskatījās diezgan cienījami.
Bet ko tur likt iekšā? Tāds pacēlās jautājums īsu brīdi pēc labiekārtošanas darbu noslēguma. Turklāt laika vairs nebija daudz. Jau bija kalendārā atzīmēts atklāšanas vakars, bukleti nosūtīti uz druku un kuratore pat izdomājusi izstādei nosaukumu: “Miervaldis Polis – mūžīgais atjaunotnes eliksīrs”. Par spīti digitalizācijai, gleznas joprojām bija labi ejošas un visas jau sen kā nopārdotas. It kā Polim esot bijušas arī kaut kādas performances, taču tās jau memoriālajā istabā neieliksi. Labi vēl, ka izdevās atrast galdu, pie kura viņš esot sēdējis brīdi pirms tam, kad teicis savu slaveno aforismu par mūsu valsts būtību. Bet jāpiekrīt muzeja direktoram, kurš izsauca kuratori pie sevis un teica: Tāda nepilnīga sajūta tomēr neatstājas. Kaut ko par to Poli vēl vajadzēs izrakt!
Un kuratore raka, raka, līdz izraka arī – Poļa piemājas dārziņā aiz šķūņa bija aprakta glezna, ko neviens negribēja pirkt. Tur bija uzgleznota kapu kopiņa ar zēnu, kurš apraudāja aizgājušo. Bet kas tur aizgājis, to vairs nevarēja zināt – daži teica, zēns apraudot pirmo neatkarīgo, citi tur saskatīja otro demokrātisko, bet citi vispār uzskatīja, ka gleznā atainota trešās atjaunotās Latvijas aiziešana. Nezinot, cik korekta ir minētā glezna, to pārdot nevarēja pat bagātajiem krieviem, bet memoriālām vajadzībām tā nebija problēma, un kuratore gleznu piekāra Poļa istabā tieši uz nagliņas, kur agrāk grāmatvede bija spraudusi pavadzīmes. Sanāca viss labāk nekā varēja gaidīt, viņa skaļi nopriecājās un tūdaļ pat nožēloja, trīsreiz pārspļaujot pār plecu, jo atcerējās seno latviešu gudrību, ka priecāšanās var tikai piesaukt nelaimi. Taču bija jau par vēlu.
Nelaime atnāca nākamajā rītā. Atverot Poļa memoriāla durvis, kuratore konstatēja, ka no gleznas ir pazudis raudošais zēns. Stāvēja tur uzgleznota kapu kopiņa, un viss. Zēna nekur neredzēja. Kuratore izskraidīja visus kabinetus, viņu meklēdama. Tad ielika postu feisbukā, aicinot atsaukties, ja kāds zēnu būtu manījis. Bet nekā. Tikai muzeja apsargs ziņoja, ka it kā pa nakti puika kā tāds Jēzus bērniņš esot ierausies plaukstās Borisam un Inārai Tetereviem, kuru gigantiskās skulptūras piepildīja muzeja foajē un stiepās līdz pat jumta korei. Bet no rīta tur nekā vairs nebija. Tikai asaru tērcīte uz marmora grīdas pie figurālās kompozīcijas kājām.
Miervalža Poļa memoriālās istabas atklāšanu nācās pārcelt uz nezināmu laiku – līdz brīdim, kad zēns būs pārnācis gleznā.
Nila Saksa teksts pārpublicēts no izdevuma, kas pavada Miervalža Poļa darbu izstādi "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde ir aplūkojama vēl līdz šī gada 24. jūlijam un ir vērienīgākā mākslinieka darbu retrospekcija, ko apskatījuši jau gandrīz 68 tūkstoši interesentu.
0