Kadrs no raidījuma "Zaļgalvis".
 
Vide
14.01.2022

Vai esam gatavi strādāt mazāk?

Komentē
7
Saglabā

Turpinām rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis". Šajā publikācijā Kārlis Lakševics pārskata darba un atpūtas attiecības raidījumā.

Vides raidījuma "Zaļgalvis" prizmā dzīvot zaļi ir nodarboties ar vērošanu, hedonismu un kopību mazapstrādātā dabā, bet ražošanu un patērēšanu saāķēt ar dzīves ritmiem un vajadzībām. Galu galā – antropoloģiskie un arheoloģiskie dati liecina, ka cilvēce tieši tā ir pavadījusi lielāko savas eksistences laiku. Bet kāpēc tad mēs turpinām strādāt 40 stundas nedēļā, kāpēc Latvijas attīstības stratēģiju mērķos dominē "ekonomiskā izaugsme", bet cilvēku brīvā laika plānos – pašizaugsme? Kādu "augsmi" cenšas sasniegt Latvijas iedzīvotāju 2020. gadā algotā darbā nostrādātās 1 380 225 393 stundas [1]? Citiem vārdiem – ko nozīmētu pārvērst "Zaļgalvja" aplūkotās dzīves ritmu alternatīvas sistēmiskās pārmaiņās?

"Zaļgalvja" sērijās satiekas, antagonizējas un līdzeksistē darba un dabas ritmi. Daudziem stāstu varoņiem sevis nodrošināšanas, lietu labošanas, rūpju un ģimenes kopdarbs ir piepildošāks par atalgoto darbu, lai gan robežas starp šīm darba formām ne vienmēr ir skaidras. Algotais darbs stāstu varoņiem biežāk ir rutīna, sistēma un resursu noplicināšanas veids, bet citās formās tajā ir arī iedvesma, pašpietiekama autonomija un aicinājums. Savukārt ilgstoši sastrādāto pilsētplānošanā, meliorācijā, mežizstrādē, pārprodukcijā un materiālu pamešanā atkritumu kalnos sarunu biedri uzskata par modernitātes kļūdām – par nevajadzīgi uzturētu darba un lietu tirgu, kurā ir apmaldījusies modernā patība un kas vairāk kalpo tehnoloģijām un peļņai nekā cilvēkiem un citām ne-cilvēciskām būtnēm. Toties dabā stāstu varoņi atrod garīgu piedzīvojumu, kas sniedz atelpu no algotā darba spiediena un aritmijas. Dzīvošanu sasaistē ar dzīvības procesiem viņi redz tuvāku zemei un dabiskāku. Jautājums gan, vai ar šo dzirksti vien būs pietiekami, lai mēs iznestu sevi no pašreizējās socioekoloģiskās krīzes, vai arī darba transformācijai vajadzīgs kas radikālāks?

Kāpēc nevaram strādāt mazāk?

Daudzi "Zaļgalvja" sarunu biedri pie dzīvesveida pārmaiņām nonākuši pēc izdegšanas, veselības sarežģījumiem vai vienkārši neredzot piepildījumu algotā darbā. Citiem vārdiem sakot – piedzīvojot akūtu labbūtības [2] trūkumu skrējienā pēc labas dzīves. Savu iepriekšējo ikdienu viņi raksturo kā "vāveres riteni" – tajā ietilpst Grāpju ģimenes starptautiskā darba dzīve, kas tikpat kā neļāva būt kopā pirms pārvākšanās uz lauku māju, dzejnieka un "Satori" redaktora Zēgnera 155 rīta e-pasti, vakarā vairs nezinot, kas ir kas, influenceres Beātas Bērziņas neapstādināmais uzņēmumu sūtīto produktu klāsts un Lilijas Apines aprakstītā paziņu dzīve, kur vecāki neredz iespējas pavadīt laiku kopā ar bērniem, jo viņi "ir karjerā". Vāveres riteņa metafora šai pieredzei ir vietā – tā apzīmē bezjēdzīgu darbu ieslodzītā un nebaudāmi paātrinātā laiktelpā, kuras konstrukciju mēs paši neapzināmies, jo tā ir būtiska daļa no mūsu patības. Arī man šīs pārdomas aktualizējās, kad pagājušā gada pirmajā pusē, skrienot uz tualeti kāda vebināra laikā, ieskrēju durvju stenderē tā, ka smadzeņu satricinājums izsita mani no darba uz diviem mēnešiem. Lai ar mierīgu sirdi ievērotu ārsta norādījumus un pats sev morāli attaisnotu nekā nedarīšanu, man nācās meklēt produktivitāti un darbu kritizējošas klausāmgrāmatas. Secinājums – vislabāk nekā nedarīšanu attaisno raksti un grāmatas par darba iztēli un vēsturi.

Vienā šādā rakstā ekonomists Džons Meinards Keinss 1930. gadā [3] prognozēja, ka pēc simt gadiem – nu jau pavisam drīz – dzīves kvalitātes nodrošināšanai pietiks ar 15 stundu darba nedēļu jeb triju stundu darbadienu. Protams, ar nosacījumu, ka darba augļi tiek sadalīti taisnīgi. Lieki piebilst, ka šī prognoze nav piepildījusies un lielākā daļa no mums joprojām strādā Henrija Forda ieviestajā 40 stundu modelī [4]. Lai gan arvien vairāk valstu, pašvaldību un uzņēmumu eksperimentē ar darba laika samazināšanu, to loģika joprojām ir palielināt produktivitāti, nevis uzlabot dzīves kvalitāti. Arī ne viens vien Latvijas ekonomists ir argumentējis, ka to var atļauties tikai valstis, kurās ir augstāka darba produktivitāte – ne gluži klasiskie Latvijas mazie un vidējie uzņēmumi ar "zemu produktivitāti". Ir skaidrs gan, ka "Zaļgalvja" varoņi, kas ir atslogojušies no pilna laika darba, lai sakārtotu savu veselību un vairāk laika veltītu attiecībām ar ģimeni un vidi, tam nepiekrīt. Piemēram, atslogošanās ļāva komunikācijas speciālistei Zanei Eniņai un Aļaskas malamutu audzētājai Sanitai Vīksnei izkļūt no izdegšanas riteņa, slimību komplikācijām un depresijas. Vismaz šajos stāstos dzīves kvalitāte ir uzlabojusies. Līdzīgi secinājumi ir arī lielākajā daļā darba stundu samazināšanas eksperimentu, kurus gan parasti neturpina, jo tas esot "pārāk dārgi". Ideja par samazinātu darba stundu skaitu ir guvusi piekrišanu arī Latvijā – vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku par to nobalsoja manabalss.lv, iniciatīvai nonākot līdz Saeimai.

Jautāsiet – bet vai tad agrāk nebija jāstrādā vairāk un vai tas nav pārpilnības slinkums, kas mudina atslābt? Kā to ņem. Lai gan vidēji nostrādāto stundu skaits globāli ik gadu turpina samazināties, kopumā tas ir tikai attiecībā pret industrializācijas un kapitālisma sākotnes periodu, kas darba ziņā bijis intensīvākais cilvēces vēsturē [5]. Vienlaikus Keinsa iztēlotā 15 stundu darba nedēļa vēsturiskā perspektīvā nebūt nav nekas neparasts, jo ir pamats domāt, ka visā cilvēces pastāvēšanas laikā tā bijusi norma daudzām cilvēku grupām. Piemēram, antropologi Ričards Lī un Jehudi Koens savulaik novēroja, ka Žutvansi un citas kopienas pārtikas sagādei, kas no visām aktivitātēm vistuvāk līdzinājās algotam darbam, patērēja 12–19 stundas nedēļā [6]. Pat lielākais darbaholiķis un medīšanas entuziasts kopienā "strādāja" tikai 32 stundas. Pārējo laiku viņi veltīja mājsaimniecības darbiem, rūpju darbam vienam par otru, bet īpaši – socializācijai un izklaidei. Protams, tas nenozīmē, ka mums būtu jāpārņem Žutvansi modelis. Bet tas parāda, ka, risinot jautājumus par īpašuma kopīgošanu, ekoloģisku saimniekošanu, nenoplicinošu patēriņu un samazinātu ražošanu tirgum, kā to pilotē, piemēram, Zadiņu saimniecība, darbs var piepildīt cilvēku vajadzības citādi.

Bet vai šādi pilotēta dzīvošana planētas resursu robežās tiešām nenozīmē vairāk neproduktīva un neefektīva darba? Lietot vienreizējās autiņbiksītes ātruma ziņā efektīvāk ir varbūt vienai ģimenei, bet ne planētai, uz kuras tās jāražo lielā daudzumā un jālikvidē ilgstošā bioķīmiskā procesā. Ja salāgojam ķermeņa, darba un planētas ekoloģiskos ritmus, efektivitāte iegūst pavisam citas aprises un autiņbiksīšu nomaiņā ietaupītā minūte kopumā ir neefektīva. Situācijā, kurā Zemes materiālās pēdas limits ir ap 50 miljardiem tonnu gadā, kas šobrīd tiek pārsniegts divas reizes [7], planētai neefektīva ir vismaz puse no saimniekošanas. Turklāt lielākā daļa patēriņa atbildības ir valstīm, kuras Latvija tik ļoti cenšas "noķert attīstībā". Piemēram, ne vien biofizikālo resursu izmantošana, bet arī 92% teritoriālo un patēriņa emisiju no 1850. gada ir radījuši cilvēki, kas dzīvo globālajos Ziemeļos, izmantojot lielu daļu darba un resursu no globālajiem dienvidiem [8]. Biofizikālo resursu aprites nevienlīdzība varbūt kādam šķiet loģiska ideoloģijā, kurā tiek dabiskotas algas atšķirības atkarībā no idejām par saražotā un katra "cilvēkkapitāla" vērtību, bet šī nevienlīdzība nav loģiska vispārējas noplicināšanas apstākļos, kur "produktīvās" valstis var atļauties strādāt mazāk, patērējot vairāk pasaules resursu. Arī produktivitātes pieaugums pašlaik lielākoties ir bagāto privilēģija. Kā norāda Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta pētnieki, tehnoloģijas ir uzlabojušas produktivitāti tikai daļā profesiju, kamēr izglītības un prasmju pieejamība, darba vērtības ideoloģijas, valsts atkāpšanās un resursu sadales politika kopumā radījusi situāciju, kad jau kopš 1980. gada augstāko ienākumu grupās reālās algas pieaug, bet zemākajās – samazinās [9]. Latvija tam ir klasisks piemērs, un arī pēdējā gada laikā ienākumi primāri auga cilvēkiem, kam tie jau bija augsti. Līdz ar to ļoti iespējams, ka pašreizējā sistēmā efektīva nav nedz vajadzību nodrošināšana, nedz ražošana, nedz "ekonomiskā izaugsme", jo dabas un darba izmaksas tiek eksternalizētas – par tām maksājam visi. Galu galā ideju par nebeidzami iespējamu ekonomikas izaugsmi ir radījušas fosilo resursu cisternas [10], kas ironiski – tomēr ir galīgas.

Ritmizēšanās ar Zemi

Viena no alternatīvām, ko dzirdam "Zaļgalvja" sarunās, ir samazināt algotā darba nozīmi un atrast piepildījumu, saskaņojot dzīvi ar ekoloģisko procesu ritmiem un atvadoties no dabas kā tikai resursa izpratnes. Te gan jāatzīmē, ka ekotūrisms, kurā šāds modelis visbiežāk tiek īstenots, nav atrauts no plašākas saimniekošanas un ainavu monetāras izpratnes. Piemēram, vides tūrisma aktīvists Juris Smaļinskis ir novērojis, ka plaši sastopamais ekotūrists tomēr ir fiziski aktīvs Rietumeiropas vīrietis ar augstiem ienākumiem, kurš krāj psihoemocionālos spēkus darbam industrijā. Arī vēsturiski "daba" un tūrisms kļuva par garīgu atklāsmi laikā, kad izveidojās industriālā darba ritms. Kā raksta savvaļas tūrisma pētnieks Roberts Flečers [11], ekotūrismam ir daudz līdzību ar patērniecismu, jo katrā atslodzes momentā pie dabas algas darbā nopelnītais tiek transformēts ķermenisko pieredžu akumulācijā, kuras konstanti liek gribēt vēl un kļūst par kārtējo uzbudinājuma avotu lielajā konkurencē par uzmanību. Šai pieredzei gan ir arī otra puse. Piemēram, pasaules apceļotājs Kārlis Bardelis stāsta, ka okeānā ir daudz vieglāk būt džedajam nekā pilsētas un darba drūzmā. Līdzīgi – alpīniste Kristīne Liepiņa apraksta, ka viņai kāpšana kalnos savā intensitātē ik pa laikam "paver vaļā" uztveri. Šī nav tikai transformatīva pieredze, bet vēlme būt pasaulē citādi. Šeit būtisks ir darba, izklaides, kopienas un daudzsugu kopā būšanas ritms. Tā ir vēlme pēc mirkļiem, ritmiem un interakcijām laikā, kur starpnieks nav ražošanas, tūrisma, zinātnes un mākslas projektu nauda un nemitīgā savu spēju apšaubīšana, lai tajos noturētos.

Mūsu patības modelis mēdz būt tik atkarīgs no pašizaugsmes sajūtas, ka ik mazākais darbs, šķiet, kaut ko pienes mūsu personības attīstībai, kas kaut kādā veidā tirgū atmaksāsies. Kā raksta filozofe Anne Sauka, šī patības izpratne sakņojas tajos pašos pieņēmumos par realitāti, kas dabu pieņem par resursu. Pievēršoties ritmam, arī izdegšana nerodas no darbu kalniem vien. Tā rodas dzīvē, kuras ritms ir ātrāks un cilvēka ķermenim un ekoloģiskajām sistēmām neatbilstošāks, nekā to varam panest. Ceļotāja Zane Eniņa, piemēram, runā par vēlmi pēc lēnāka dzīves ritma, gan pieminot, ka ir cilvēki, kas var būt džedaji arī biznesa projektu virpulī. Bet ar kādiem paņēmieniem? Ritmu paātrina informācijas, domāšanas, laika un kontaktu paplašināšanas motīvs. Galu galā arī daudzas mūsdienu apzinātības prakses kļūst par veidu, kā darbā atrast savu patieso "es" un kas palīdz atražot visa padarīšanu par preci, ieskaitot pievilcīgas ainavas un kalnos kāpšanas nometnes. Līdzīgi – vai apzinātība dabā, pastaigas, kas ļauj atkopties, dažkārt nav veids, kā turpināt ciniski, bet labprātīgi pieņemt darba režīmu? Tādējādi tās var pievienot dažādu apzinātības prakšu kopumam kā "kapitālistiskam garīgumam" [12], kas beigu beigās palīdz vairot darbu, ražošanu un patērniecību, nevis otrādi. Tādi paši gan var būt arī kritiski raksti, un šo, atzīstos, rakstu sava vāveres riteņa centrā, domās esot pie āķa, kas izmests kārtējā projektu konkursā.

Tomēr "Zaļgalvis" rāda, ka ir iespējama arī cita būšana. Vērošana un ritmizēšanās ar Zemi ir klātesoša ne vien ceļošanas uztverē, bet arī biologa Ilmāra Tīrmaņa nāves kā bioloģiska procesa novērojumos, mākslinieka Voldemāra Johansona Zemes seismisko svārstību ieskandināšanā un Andra Eglīša dabas de-eksternalizēšanā un gleznošanā ar māliem kopā ar citiem audeklu ietekmējošiem procesiem, fotogrāfa Arvīda Barānova fotografēšanā kā attiecību veidošanā ar dabas elementiem un Rvīna varžu, putnu un vāveru čiekurgraušanas momentos. Šeit kopīgais ir materiālās un daudzsugu mijiedarbes ritms, kurā arī lietas un tehnoloģijas seko mirklim, nevis akumulācijai un pārpalikuma radīšanai. Savukārt patība ir kopīgs substrāts ar citiem procesiem, kas tikai daļēji iekļaujas ekonomikā un meklē ceļus, kā atgriezt daudzsugu augsmi un stāstus arī pilsētā.

Kā sistēmiski salāgot darba un vērošanas ritmus?

Kā rāda "Zaļgalvja" sarunu biedru pieredze, viena no atbildēm, lai Zeme vēl tik drīz netiktu noplicināta pilnībā, ir minimālais kapitālisms: strādāt mazākas slodzes darbu, piedāvāt augstas pievienotās vērtības lauku produktus, "Instagramā" reklamēt ekoloģiskus produktus, pārdot fotogrāfijas digitālajiem krājumiem u.tml. Tie ir veidi, kā izdzīvot valdošajā sistēmā, kurā mūsu pamatvajadzību nodrošināšana ir pakārtota vajadzībai strādāt, lai radītu produktus tirgum, bet šis process savukārt pakārtots cīņai par lētāko dabu un darbaspēku [13], kur īpašumā iegūtās zemes, ēkas un lietas arvien akumulē biofizikālo nevienlīdzību starp cilvēkiem. Apvienojumā ar ilgu "normālo" darba laiku miljoniem produktu radīšana kļūst sistēmiski neizbēgama. No "Zaļgalvja" stāstiem gan rodas iespaids, ka raidījuma varoņi nodotos savām nodarbēm neatkarīgi no samaksas, rosinot aktīvāk apdomāt līdzīgas alternatīvas arī attiecībā uz plašākām saimniekošanas sfērām sistēmiskā līmenī.

Te varam smelties idejas no Londonas Ekonomikas skolas antropologa un neaugsmes aktīvista Džeisona Hikela priekšlikumiem [14]. Ja primāri fokusējamies uz reālu cilvēku vajadzību apmierināšanu, piemēram, universālu veselības un sociālo aprūpi un izglītību (kas pašreizējā modelī plaši cieš no nesakārtotām slodzēm), ja produktus ražojam pēc iespējas modulāri un ilgākam laika periodam, brīvbodes padarām par plašāk izplatīto veikalu ķēdi un arvien attīstām koplietošanas pakalpojumus un kopības saimniekošanu (par ko runā Elgars), tad industriālā ražošana ir vajadzīga arvien mazāk un ekonomika kļūst socioekoloģiski efektīvāka nekā, ja to stimulē peļņas un investīciju augošas atdeves motīvs. Darba ziņā – atliek ieviest darba garantiju jebkuram un programmas, kas ļauj apgūt prasmes un pārkvalificēties, samazināt darba stundas, ieviest maksimālo darba algu un nodrošināt universālo pamatienākumu, kas ļautu izbeigt kapitālismā mākslīgi radīto nabadzību un cilvēkiem pavērtu vieglākas iespējas rūpēties gan par sevi, gan vienam par otru – darbu, kas pat profesionāli pašreizējos apstākļos attiecībā pret bērniem un senioriem globāli ir mazapmaksāts un parāda, ka peļņas motīvs dominē pār reālajām cilvēku vajadzībām [15]. Tā kā, lauzot galvu par 2022. gada vēlēšanām un kārtējiem izaugsmes solījumiem, varbūt ir vērts līdz 2030. gadam padomāt: kā taisnīgāk sadalīt saražoto un piepildīt Keinsa prognozi par triju stundu darba dienu? Un, kā vienā epizodē reflektēja Rvīns Varde, lai arī cik tas ir grūti – nu, kaut kad vienkārši nedarīt neko. Klimata katastrofas, automatizācijas un industriālās pārpilnības priekšā strādāt un gribēt mazāk vairs nav slinkums, bet kolektīva un aktīva kļūšana par vairāk-nekā-cilvēciski [16] savstarpīgāku [17] un mazāk sev grābjošu būtni, lai saskaņotu labbūtības, darba un Zemes ritmus.

 

 

[1] DVS010. Apmaksātās un nostrādātās stundas gadā. CSP. https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__EMP__DV__DVS/DVS010/table/tableViewLayout1/

[2] Raubiško, Ieva, Cimdiņa, Agnese. Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos. Rīga: Zinātne, 2012.

[3] Keynes, John Maynard. Economic possibilities for our grandchildren. No: Essays in Persuasion. New York, NY: Harcourt Brace, 1932.

[4] Suzman, James. Work: A History of How We Spend Our Time. London: Bloomsbury Publishing, 2021.

[5] Suzman, James. Work: A History of How We Spend Our Time. London: Bloomsbury Publishing, 2021.

[6] Cohen, Yehudi A. Man in Adaptation: The Cultural Present. Chicago, IL: Transaction Publishers, 1974.

[7] Hickel, Jason. Less is More: How Degrowth Will Save the World. London: Random House, 2020.

[8] Hickel, Jason. Less is More: How Degrowth Will Save the World. London: Random House, 2020.

[9] Autor, D., Mindell, D., Reynolds, Elisabeth. The work of the future: Building better jobs in an age of intelligent machines. Cambridge, MA: MIT, 2020. https://workofthefuture.mit.edu/wp-content/uploads/2021/01/2020-Final-Report4.pdf

[10] Mitchell, Timothy. Carbon Democracy: Political Power in the Age of Oil. London: Verso, 2011.

[11] Fletcher, Robert. Romancing the Wild: Cultural Dimensions of Ecotourism. Durham, NC: Duke University Press, 2014.

[12] Purser, Ronald. McMindfulness: How Mindfulness Became the New Capitalist Spirituality. Repeater, 2019.

[13] Moore, Jason. Capitalism in the Web of Life: Ecology and the Accumulation of Capital. Verso Books, 2015.

[14] Hickel, Jason. Less is More: How Degrowth Will Save the World. Random House, 2020.

[15] Jaffe, Sarah. Work Won't Love You Back: How Devotion to Our Jobs Keeps Us Exploited, Exhausted, and Alone. Hachette UK, 2021.

[16] Abram, David. The Spell of the Sensuous: Perception and Language in a More-Than-Human World. New York: Vintage, 2012.

[17] Kimmerer, Robin W. Braiding Sweetgrass: Indigenous Wisdom, Scientific Knowledge and the Teachings of Plants. Milkweed Editions, 2013.

Kārlis Lakševics

Kārlis Lakševics ir sociālantropologs ar pētnieciskajām interesēm vides, pilsētas un sociālās nevienlīdzības problemātikā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!