Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
31.03.2022

Vai es vispār vēl esmu māte?

Komentē
1
Saglabā

Man ir Covid-19, un es jau piekto dienu mājās izolējos no sava bērna, nevaru viņam pat pieskarties. Savā ziņā tās ir brīvdienas – es guļu gultā, lasu grāmatas un, kad ir spēks, mazliet pastrādāju. Ēdienu man pienes klāt. Lai gan es to, protams, varētu uztaisīt pati, turos pa gabalu no virtuves, lai arī pastarpināti neinficētu ar vīrusu savu bērnu.

Šajās dienās man laiku pa laikam uzmācas nepatīkama doma – vai es vispār vēl esmu māte? Šķiet, ka šī loma šajās dienās no manas dzīves ir pagaisusi. Es viņu neturu rokās, netaisu viņam ēst, nelieku viņu gulēt, nevedu pastaigās un nemierinu, kad viņš raud. Neesmu māte. Māte, man šķiet, manā apziņā ir kļuvis par darbības vārdu. Angliski tāds pat pastāv: "to mother" (nodarboties ar mātišķību). Esmu sociālajos tīklos lasījusi neveiklo latvisko atdarinājumu "mammoties", kas uzdzen zosādu. Bet patiesi sāk šķist, ka šāda vārda mūsu valodā trūkst. Interesanti, ka angļu valodā turklāt pastāv visai daudz pavēstoša atšķirība starp darbības vārdiem "to mother" un "to father". "To mother" jeb nodarboties ar mātišķību ir ilgtermiņa pasākums – bērna audzināšana, kamēr "to father" tiek saprasta tikai kā bioloģiskā norise – pēcnācēja radīšana.

Līdzīgi "es domāju, tātad es esmu" tad pastāvētu arī "I mother, therefore I am a mother" – "es nodarbojos ar mātišķību, tātad es esmu māte". Pretējā gadījumā mātišķība pagaist. Vai tad es joprojām esmu vijolniece, ja gadiem ilgi neesmu spēlējusi? Vai dziedātāja, ja mani centieni dziedāt grupā beidzās pirms vairāk nekā 15 gadiem? Ir sajūta, ka mātišķība pagaist daudz, daudz ātrāk. Jau pirmajā slimības dienā, kad jutos patiesi nelāgi, mani pārņēma tramīgums – gulēt manu bērnu lika vīra mamma, un, kad viņš naktī pamodās, uz viņa raudām reaģēja tētis, ne es.

Bet tagad, kad jūtos tīri labi, tomēr izolācija drošības labad turpinās, ir pavisam savādi. Mēs ar bērnu eksistējam tuvu blakus, bet šajās dienās es viņam neesmu nekas – vien sieviete, kas izmisīgi cenšas pievērst viņa uzmanību un ar visu iespējamo siltumu aizsmakušajā balsī pateikt pāris mīļus vārdus no attāluma. Viņš, šķiet, arī nesaprot, kas par lietu – ilgošanās viņā mijas ar vēlmi pievērsties kam klātesošākam par snaikstīgo māti pāris metru attālumā. Omīte var sniegt siltu apskāvienu, tētis – paspēlēt ķerīti ap virtuves saliņu.

***

Vai šis ir iemesls, kāpēc mēs, mātes, jūtamies vainīgas katrreiz, kad vēlamies darīt kaut ko citu, nevis nodarboties ar mātišķību? Vai šis ir iemesls, kāpēc pastāv termins "strādājoša māte", savukārt doma par terminu "strādājošs tēvs" nevienam nav ienākusi prātā? Vai "strādājoša" gadījumā nav sinonīms "pusslodzes" vai "nepilnīga", jo "nodarboties ar mātišķību" un "strādāt" aizņem vienu un to pašu laiktelpu, kurā nekas netiek izdarīts par 100%?

Pirms manis ar Covid-19 slimoja vīrs – viņš pagājušajā trešdienā man nodeva stafeti. Viņš slimību piedzīvoja daudz smagāk un pirmās pāris dienas gandrīz visu laiku gulēja, pamostoties tikai, lai izdzertu manis atnestās tējas un zāles vai censtos ko apēst. Man šķita loģiski, ka par viņu rūpējos, un nevienā brīdī neienāca prātā, ka slimojot viņš uz laiku ir zaudējis savu statusu ģimenē kā vīrs vai tēvs. Viņš vairākkārt teica, ka ļoti ilgojas pēc bērna, un mēs centāmies viņu iepriecināt ar videozvaniem "WhatsApp" vakariņu laikā, kad bērns parasti ir "runājams". Cik man zināms, lai gan ikdienā viņš par bērnu rūpējas tikpat intensīvi, cik es, slimošanas laikā viņš savu tēva statusu zaudējis nejutās.

***

Reizēm šķiet, ka mūsu kolektīvajā zemapziņā dominē pārliecība, ka mātišķības esence ir ciešanas, grūtības un smagas nastas nešana. Vai tad mātes lomas būtība nav tā, ka, kļūstot par māti, tev ar mātišķību jānodarbojas vienmēr un jebkādos apstākļos – arī tad, kad tev sāp galva un un grūti pat piecelties no gultas? Vai tad tas netiek uzskatīts par darbu, par kuru ne tikai nesaņem atalgojumu, bet kurā arī nepienākas brīvdienas?

Un kas gan ir māte, kura paņēmusi brīvdienas no sava bērna? Viņa nevar būt tā sieviete, kura bija iepriekš, pirms bērna piedzimšanas – nē. Viņa ir sieviete, kura uz laiku zaudējusi savu statusu, savu svarīgāko lomu. Viņa šajās "brīvdienās" var doties tikai ar vainas apziņu un zaglīgi, jo kas gan cits viņai pienākas? Ne jau bezbērnu dzīves baudīšana vai pat sevis realizēšana profesionālajā sfērā. Maksa par šīm iespējām ir augsta – mūžīgais nemiers un neadekvātuma sajūta.

Atceros draudzenes stāstīto par centieniem pandēmijas mājsēdes laikā strādāt vienā istabā, kamēr vīrs, kurš tolaik bija bērna kopšanas atvaļinājumā, pieskatīja bērnu blakus istabā. Viņas pieredzē mēģinājums strādāt no mājām, kur blakus ir arī viņas bērns, bija neveiksmīgs – viņa nepārtraukti dzirdēja bērna raudas vai vīra centienus aizkavēt bērna iekļūšanu viņas istabā un nespēja koncentrēties darbam. Viņa sāka justies nepilnvērtīga abās lomās – gan kā darbiniece, gan māte, jo katra no lomām traucēja otrai, un vienā laiktelpā tām abām nebija veida, kā veselīgi pastāvēt līdzās.

***

Es šajās dienās esmu izdarījusi daudz – visādas mazās lietiņas, dažādus organizatoriskos un kārtošanas darbiņus, kuriem ārkārtīgi piesātinātajā ikdienā neatliek laika. Ikdienā paspēt parasti var tikai degošākās kalendārā ierakstītās padarāmās vienības un viss pārējais tiek bezcerīgi bīdīts laikā uz priekšu cerībā uz... Covid-19? Nu tas laiks ir pienācis. Es jūtos pavisam no laivas izmesta, bet reizē arī ļoti darbīga un priecīga par to, ka šos mazos darbiņus varu izdzēst no "Google" kalendāra, kaut kad tālākos datumos ievietojot tikai šo darbību izsekošanas atgādinājumus.

Mātes manā personīgajā pieredzē ir ļoti produktīvas, bet šī produktivitāte neattiecas uz tādiem laiskiem darbiņiem, kuri pēc definīcijas "var pagaidīt". Vai tad kādai mātei ikdienā ir laiks izskatīt svarīgo dokumentu mapi un izmest 70% tajā sakrājušos nesvarīgos papīrus? Tad, kad laiks prom no bērna ir nopirkts no auklītes vai iegūts uz vīra tābrīža nestrādāšanas rēķina, prāts norāda, ka nodarboties drīkst tikai ar steidzamām lietām. Palasīt var vakarā, paklausīties grāmatas "Audible" var pastaigas laikā, bet piezvanīt mammai – pa ceļam uz veikalu. Dokumentu mapi iztīrīt var... kad saslimst ar Covid-19.

***

Atceros, ka reiz ar paziņām mātēm pārrunājām to, ko pašas nodēvējām par aristokrātisko mātišķības modeli – situāciju, kurā augstdzimušas sievietes bērnus varēja "nodot tālāk" auklītēm un neskaitāmām citām viņu mājsaimniecībā strādājošām atbalsta personām. Toreiz iedomājos, ar kādām sajūtām pati skatījos seriālu "The Crown", kurā karaliene Elizabete II visbiežāk bija manāma, savus bērnus ar vieglu smaidu vērojot no attāluma – piemēram, skatoties pa logu, kā viņi ar auklītēm spēlējas dārzā, vai uzspiežot paviršu skūpstu uz bērnu galviņām, pirms auklītes viņus aizveda vakarā gulēt.

Toreiz es pati pavirši un vīzdegunīgi nodomāju: kāpēc viņai vajadzēja četrus bērnus? Vai tad viņa vispār var sevi saukt par māti? Šī paviršā un neapzinātā doma laikam ir tā pati, kas mani moka šobrīd – vai tad, nenodarbojoties ar mātišķību ikdienā, tu vispār esi pelnījusi saukties par māti? Vai varbūt precīzāk: vai tu esi pelnījusi saukties par māti tad, ja izbaudi tikai mātišķības patīkamās puses? Vai esi māte tad, ja vari izvēlēties, kad un kā nodarboties ar mātišķību? Vai tad mātišķības esence nav tā, ka šis pienākums tev tiek uzmests nesagatavotai, jebkurā dienas laikā, pie jebkuras pašsajūtas? Un vai tad situācijā, kurā es ar pārākumu un nicinājumu noraugos pat uz fikcionalizētu ne-māti, es varu cerēt, ka pati nejutīšos izmesta no šīs lomas dienās, kad man, neņemot vērā slimību, ir vieglāk, mierīgāk un paredzamāk?

***

Man viņa ļoti pietrūkst, un šķiet, ka es jau pāris dienu laikā esmu sākusi aizmirst, kā tas ir – pieskarties viņa apaļajiem vaidziņiem un bučot viņa galviņu. Bet es joprojām atceros, ar cik lielu atvieglojumu es agrāk nodevu viņu citās rūpīgās rokās, kamēr pati devos darīt ne-mātes lietas, kuras man ir ļoti svarīgas.

Man nav receptes tam, kā tikt vaļā no šīs, šķiet, vienmēr apzināti vai neapzināti klātesošās vainas sajūtas, kura mani pašu nav pametusi nu jau 14 mēnešus. Varbūt palīdzēt var tas, ka mēs to nosaucam vārdā un redzam, cik muļķīgas ir mūsu bailes un nesamērīgās prasības pret sevi.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!