Foto - Reinis Inkēns
 
Komentārs
01.02.2013

Vai es to gribu?

Komentē
11
Saglabā

Pēdējā gada laikā man ir vairākkārt nācies sastapt paziņas vai draugus, kas, ieinteresēti apvaicājoties, ko es tagad daru, ir uzdevuši vienu un to pašu vai līdzīgi noformulētu jautājumu: "Un tas ir tas, ko tu gribi dzīvē darīt?" Atklāti sakot, pirmajā brīdī es apmulsu – ne tik daudz jautājuma privātā rakstura dēļ, cik tādēļ, ka nekad agrāk ar šādu jautājumu nebiju saskāries. Tas ir, man nekad agrāk neviens to nejautāja un es arī nebiju dzirdējis, ka cilvēki par to runātu tādā "sveiks, kā tev iet?" sarunas gultnē. Un vēl – šis jautājums netika uzdots provokatīvi, šauboties vai cenšoties izvilināt kādu ierastu žēlošanos par to, ka "ne viss ir tik labi, kā gribētos". Nē, bija jūtams, ka jautātāji vēlas sadzirdēt apstiprinājumu tam, ka tas ir iespējams. Ir iespējams darīt to, ko tu vienmēr esi vēlējies, un darīt to ar prieku un gandarījumu.

Pirms gada es kļuvu par interneta žurnāla "Satori" galveno redaktoru, sākot jaunu posmu šī interneta resursa dzīvē un diezgan pamatīgi mainot arī savu ikdienu. Interneta medijam ir sava specifika – tradicionāls laikraksts, žurnāls, radio vai televīzijas raidījums tiek sagatavots, pabeigts un "palaists prom", tas eksistē īsāku vai ilgāku, taču nosacītu laika posmu, turpretim interneta žurnāls, kādu mēs to esam iecerējuši, turpina dzīvot nepārtraukti, tas tiek rakstīts, lasīts, apzināts, komentēts un reizēm pat labots visu laiku. Strādājot šādā žurnālā, var nepamanīt, kurā brīdī "darbs" un "dzīve" sāk sajaukties un kļūst par nepārtrauktu plūdumu.

Taču tas nav galvenais iemesls, kāpēc es to daru. "Satori" ir medijs, kas runā par mani interesējošiem jautājumiem. Pareizāk sakot, nav pārāk daudz lietu, kas mani interesētu "ārpus darba". Tas nav tāpēc, ka "Satori" būtu kultūras žurnāls un es sevi uzskatītu par "kultūras cilvēku", nē – šāda klasifikācija vai nošķiršana ir noderīga tikai garlaicīgās budžeta apspriešanas vai neauglīgās politiskās sarunās. Kultūra ir tā, kas vieno pilnīgi visus cilvēkus, un tās definīcija ir atvasināma no cilvēka, nevis otrādi. Mani interesē cilvēki, tāpēc "Satori" tēmu lokā ir tik daudz kultūras jautājumu.

Ikreiz, kad mēs esam mēģinājuši nosaukt sfēras vai definēt rubrikas, kurās vajadzētu ietilpināt "Satori" publikācijas, tas beidzies ar formālu un tradicionālu dalījumu: literatūra, māksla, kino, teātris, mūzika, dizains, filozofija, politika… Bet vēl jau arī ikdienas dzīves antropoloģija, mīti un psiholoģija, mēģinājumi saprast, kas ar mums notiek un kāpēc mēs par to runājam tieši tā, kā runājam, nevis savādāk. Savos pirmsākumos "Satori" bija literārs medijs, tad pozicionējās kā literatūras un filozofijas portāls, vēlāk tika noformulēts apzīmējums "kultūras un pastāvīgas domas portāls", kas sevī iekļāva maksimāli plašu interešu loku, uzsvaru liekot uz šī medija dalībnieku (autoru un lasītāju) spēju domāt pašiem.

Portāla jaunie īpašnieki – biedrība "Ascendum" – neizvirzīja mērķi to radikāli mainīt, bet gan izmantot un attīstīt jau uzsākto darbu. Pagājušā gada februārī mēs sākām pakāpeniski paplašināt mūsu lasītāju loku – gan piedāvājot jaunas tēmas, gan dažādojot to formas. Gada laikā esam ierakstījuši vairāk kā piecdesmit videointervijas ar literātiem, mūziķiem, režisoriem, aktieriem, māksliniekiem – tās aplūkojamas īpašā "YouTube" kanālā "Satori sarunas", kas jau kļuvis par nelielu interneta televīziju. Veidotas vienkāršiem, askētiskiem līdzekļiem, nofilmētas ar vienu kameru, katra no tām tomēr ir mazs satikšanās brīnums un saruna ar cilvēku, kuram ir, ko teikt.

Šajā gadā es esmu ticies ar norvēģu rakstnieku Erlēnu Lū, amerikāņu saksofonistu Rudrešu Mahantapu, britu dziedātāju Mārtinu Žaku, latviešu pianistu Vestardu Šimku, rakstnieci Noru Ikstenu, krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu, japāņu pianisti Hiromi, korejiešu dziedātāju Junsunu Na, bulgāru režisoru Aleksandru Morfovu, amerikāņu komponistu Kristianu Volfu, latviešu dziesminieku Haraldu Sīmani, amerikāņu dziedātāju Kristu Bellu, rakstnieci Ingu Žoludi, "Prāta Vētru" un daudziem citiem aizraujošiem un iedvesmojošiem cilvēkiem. Lai arī katra intervija ir sarežģīta un smaga, tai gatavojoties nākas nervozēt un uztraukties, taču tagad, atceroties šo gadu, es varu ar tīru sirdsapziņu atbildēt – jā, tas ir tas, ko es gribētu darīt savā dzīvē.

Pagājušā gada laikā mēs esam uzsākuši jaunu diskusiju tradīciju – "Satori" redakcijas virtuvē uz sarunu aicinot dažādus cilvēkus, kas ir gatavi parunāt par mums visiem svarīgām tēmām: ko darīt, kad rakstniekiem beidzas nauda, vai maināms abortu tiesiskais regulējums, kāda ir neatkarīgo teātru vieta Latvijā, kāda ir pilsoniskās līdzdalības loma politikā. Mēs labprāt devāmies diskutēt arī pie citiem, meklējot sarunas iespēju ar teātru direktoriem vīna restorānā, iztaujājot režisorus "Lielā Kristapa" festivālā, apspriežot Andreja Tarkovska aktualitāti mūsdienās Rīgas Kinomuzeja rīkotajās Tarkovska dienās. Arī šīs sarunas ir lasāmas "Satori" portālā. Vadīt diskusijas ir nogurdinoši un satraucoši, ir jāspēj saglabāt skaidru skatu no malas, vienlaikus aktīvi un kaislīgi iesaistoties sarunā. Vai es uzskatu, ka daru to ideāli – nez vai, taču labi zinu – es vēlos to darīt arī turpmāk.

Dažādojot lasītājam piedāvātās iespējas, mēs esam sākuši izdot elektroniskus almanahus e–grāmatu formā, bet neaizmirsām arī par papīra izdevumu piekritējiem – "Satori" vasaras avīzes 3000 eksemplāru tika izplatīti bez maksas festivālā "Positivus" un "Baltajā naktī", "Dzejas dienu burtnīca" un "Mūsdienu pasaku" izdevums atrada savus lasītājus literāros pasākumos, kafejnīcās, teātros. Sadarbībā ar "Iespējamās misijas" skolotājiem mēs publicējām rakstu krājumu par izglītības problēmām Latvijā. Esam atsākuši "Satori" grāmatu izdošanu – kā pirmā "Satori bibliotēkas" sērijā un daudziem kā dadzis acī iznāca Riharda Bargā grāmata "Tenkas". Gaidīta un lamāta, noraidīta un aizmirsta, tā tika celta gaismā un izskatās, ka nokļuvusi labās rokās.

Visu gadu esam publicējuši jaunāko latviešu dzeju un prozu – gan nevienam nepazīstamu iesācēju autoru sacerējumus, gan jau atzītu literātu pirmpublicējumus. Šajā laikā esmu iepazinies ar daudziem jauniem cilvēkiem, kas alkst rakstīt. Iespējams, ka nacionālās rakstniecības veselību vislabāk iespējams novērtēt tieši šajā autoru lokā – to, kāpēc jaunieši sāk rakstīt, kam viņi cenšas līdzināties vai gluži otrādi – nelīdzināties, kādā virzienā un kādā profesionālā kvalitātē top šie darbi – tas viss parāda, vai latviešu literatūrai ir nākotne (šī vārda pašā vienkāršākajā nozīmē). Lasīt iesācēju autoru iesūtītos darbus ir grūti un sarežģīti, atbildēt ar noraidījumu – gandrīz neiespējams varoņdarbs, pieņemt lēmumu par publicēšanu – līdzvērtīgi zobu sāpēm, taču, ja jūs man jautātu, vai es gribu ar to nodarboties visu savu atlikušo dzīvi, es teikšu – jā.

Ir pagājis ārkārtīgi piepildīts, garš un straujš gads, kas pierādījis faktu, par kuru es īpaši nešaubījos arī pirms gada, – "Satori" ir vajadzīgs, turklāt vajadzīgs ne tikai man, bet arī daudziem citiem. Es gribu pateikt paldies visiem, kas mūs atbalstījuši finansiāli, – kompānijām "Moduls Rīga", "Velve", "Lattelecom", reklāmas aģentūrai "McCann Riga" un Valsts Kultūrkapitāla fondam. Gribu pateikt paldies visiem, kas mums ir rakstījuši, – gan tiem, kas tikuši publicēti, gan tiem, kas vēl tikai tiks. Gribu pateikt paldies komentētājiem, kas mūs nav žēlojuši un tomēr raisījuši diskusijas (kas ir pats galvenais). Bet vislielāko paldies es gribētu pateikt visiem lasītājiem, par kuriem man reizēm šķiet, ka es pazīstu katru no tiem.

Taču nežēlīgā interneta statistika liecina – šī gada laikā "Satori" ir apmeklējuši 200 tūkstoši cilvēku (tā dēvēto unikālo apmeklētāju), kas 1,8 miljonus reižu aplūkojuši to vai citu portāla lapu. Mums ir rakstījuši vairāk nekā 150 autori, esam publicējuši 460 rakstus, to skaitā daiļliteratūru, diskusijas, intervijas, recenzijas, komentārus, apcerējumus un esejas. Kopumā, ieskaitot ziņas, jaunāko grāmatu anotācijas, kalendāra ierakstus, portālā ir ievietotas 1780 publikācijas. To ir grūti aptvert un saskaitīt, tas ir sagādājis daudz pārdomu, šaubu, ģimenes strīdu un negulētu nakšu. Taču, ja jūs man jautātu, vai tas tiešām ir kaut kas tāds, ko es esmu gribējis saukt par savu nodarbošanos arī turpmāk, es atbildi zinu. Jā.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!