Vērtējot t.s. politiskos procesus, mēs cenšamies izvairīties no vispārinājumiem (piemēram, "imigranti – musulmaņi – radikāļi"). Savukārt, aprakstot ekonomikā notiekošo, mēs turpinām turēties pie novecojušām vai pašizdomātām cēloņsakarībām.
Klasisks paraugs ir neadekvāti lielā vieta, kādu ekonomisko ziņu klāstā joprojām ieņem ar naftas ieguvi un naftas cenām notiekošais. Piemēram, šomēnes OPEC grupas nevienošanās par ieguves apjomu iesaldēšanu publiskajā telpā bija, kā žargonā saka, megaziņa ar tai sekojošu komentāru gūzmu par tēmu "ko tas viss nozīmēs?". Ja rupji – neko nenozīmēs. Tāpat kā neko nenozīmē naftas cenu kritums pēc minētās tikšanās Dohā.
Šis provokatīvais apgalvojums balstās pieņēmumā, ka naftas ietekme uz mūsdienu ekonomiku vairs nav tāda, kāda tā bija vēl pirms desmit, divdesmit gadiem.
Lai ilustrētu šo pieņēmumu, paveramies uz naftas importētājvalstu ekonomiku. Tradicionālais modelis paredz, ka kaut cik ilgstoši zems naftas cenu līmenis šādu ekonomiku viennozīmīgi ietekmē pozitīvi. Cēloņsakarību ķēde it kā skaidra – šo valstu patērētājiem samazinās izdevumi par resursa importu, tātad viņu rīcībā paliek brīva nauda, kas stimulē citu patēriņu un ekonomisko aktivitāti. Ja jums par degvielu ir jāmaksā mazāk, jūs varat atļauties nopirkt kaut ko citu. Tas savukārt nāk par labu šī "cita" ražotājam vai tirgotājam.
Realitātē mēs redzam, ka eirozonas valstu ekonomika turpina nepārprotami stagnēt. Turklāt šajā konkrētajā gadījumā jāpatur prātā, ka nav jau Eiropā bijis kāds ievērojams cenu lēciens citā preču vai pakalpojumu grupā, kas ieguvumu no naftas cenu zemā līmeņa būtu "noēdis".
Tātad naftas cenu kritums šī produkta importētājiem kā būtisks ekonomisks stimuls vairs nestrādā.
Tieši tāpat arvien nosacītāka kļūst cēloņsakarību ķēde, kas saka: zemas naftas cenas būtiski grauj šī resursa ieguvējvalstis. Es subjektīvi Kremļa izveidotajai sistēmai novēlu visu to sliktāko, ko vien var iedomāties, tomēr ļaunpriecīgā runāšana, ka zemās naftas cenas Krievijas ekonomika nepārdzīvos, ka no šīm cenām izrietēs zināmas politiskas konsekvences (piemēram, adekvātāka attieksme pret Rietumiem), paliek vēlmju domāšanas līmenī. Iemesls: vairumā gadījumu šo eksportētāju valdību rīcībā ir iepriekš dažādu iemeslu dēļ neizmantoti instrumenti zemo cenu radītā iztrūkuma lāpīšanai. Piemēram, Krievijas gadījumā, cik saprotu, viņi vismaz pagaidām "izbrauc" ar stingrāku nodokļu iekasēšanu (manuprāt, izsvērts Krievijas ekonomikā notiekošā izklāsts pieejams šeit). Tāpat velti cerēt, ka zemākas cenas mazinās, piemēram, Saūda Arābijas vēlmi "mest pagales ugunskurā" Sīrijā u.c. Ienākumu kritums ir kompensējams, samazinot valsts ārkārtīgi dāsnās līdzšinējo izdevumu programmas, turklāt nedemokrātiskas valsts apstākļos to var darīt, nebaidoties no soda nākamajās vēlēšanās.
Protams, ir eksportētāji, kurus cenas ietekmē jūtamāk (Nigērija, Angola), tomēr runa ir par to, ka nav vairs nepārprotamu likumsakarību.
Cits ekonomiskais indikators, kam, manuprāt, tiek pievērsta hipertrofēta uzmanība, ir Ķīnas ekonomika, kuras attīstības tempu palēlināšanās tiek minēta kā gandrīz vai galvenais iemesls globālajai ekonomiskajai stagnācijai.
Pirmkārt, Ķīnas oficiālā statistika izceļas ar, pieklājīgi sakot, elastīgumu. Vulgarizējot – mēs īsti nezinām, kas notiek; var būt gan labāk, gan sliktāk, nekā apgalvo oficiālie "cipari". Otrkārt, Ķīnas ekonomika joprojām primāri tiek uztverta kā resursu pircējs. Viņi pērk mazāk, slikti visai pasaulei. Manuprāt, Ķīnas ekonomikas potenciāls jau krietnu laiku vairs nav piesaistīts šīs valsts teritorijai. Ja mēs saskaitītu, cik desmitiem miljardu dolāru Ķīnas biznesa struktūras pēdējās desmitgades laikā ir investējušas ārpus Ķīnas – sākot ar milzīgām lauksaimniecības platībām Āfrikā, beidzot ar rūpniecības "grandiem" Rietumos –, mēs saprastu, ka Ķīnas bizness ir izveidojis alternatīvas peļņas gūšanas platformas. Kuras savukārt aktīvi attīstās, tātad stimulē globālo ekonomiku.
Citiem vārdiem sakot, hipnotizēti urbties ar skatienu Ķīnas kā valsts IKP izmaiņu procentos nozīmē neņemt vērā Ķīnas uzņēmēju diversifikāciju.
Turklāt jāpatur prātā šīs valsts finanšu sistēmas salīdzinoša autonomija, valsts iespējas īstenot neatkarīgu monetāro politiku vai, cilvēciski izsakoties, piedrukāt naudu. Ko tā, ja vērtē pēc inflācijas līmeņa (apmēram 2%), var mierīgi atļauties.
Tātad, manuprāt, ir nepareizi apokaliptiski un "lielo virsrakstu" līmenī interpretēt Ķīnas tempu bremzēšanos. Rodas iespaids, ka mums joprojām ir nepieciešams kāds atskaites punkts, ko nosacīti varētu apzīmēt kā globālās ekonomikas galveno dzinējspēju, lai izskaidrotu ekonomikā notiekošo. Agrāk šajā statusā bija ASV, nu Ķīna, lai gan manā skatījumā pats "dzinējspēka" fenomens vairs īsti neatbilst patiesībai. Jo ekonomika ir kļuvusi vēl sarežģītāka, vēl bagātāka ar t.s. melnajiem gulbjiem (droši vien arī baltajiem...).
Tas pats attiecas uz citiem pierastajiem atskaites punktiem, piemēram, procentlikmēm. Rietumos tās ir nepieredzēti zemas, naudas cena ir zema, to gandrīz vai met pakaļ, tomēr ekonomikas stagnē.
Rodas iespaids, ka mēs mēģinām skaidrot kalnu plato, pa kuru jau krietnu laiku steberējam neizpratnē, kur, sasodīts, ir nākamais kāpums (jo tādam taču jābūt!), – turklāt skaidrojam ar versijām, kas vairs neder.
Man arī nav skaidrojuma, kas būtu korekti verificējams ar statistiku. Varu tikai sajūtu līmenī pieļaut, ka daudz piesauktā "zināšanu ekonomika", kurai it kā vajadzēja būt impulsam patiešām kvalitatīvi citam ekonomikas saturam, uz to liktās cerības nav piepildījusi. Ziņu par arvien izsmalcinātākiem jauniem "gadžetiem" pārpilnība nenozīmē, ka visi šie modīgie "trendi" (virtuālās realitātes, 3D printeri utt.) var būt pamats "uzrāvienam". Tie neapšaubāmi ietekmē (uz labu vai ļaunu – atkarīgs no subjektīvā skatpunkta) mūsu dzīvi, bet tie vairāk ir nenoliedzams, ļoti interesants papildinājums vispārējam preču un pakalpojumu pārsātinājumam, bet ne sākums principiāli jauniem attiecību modeļiem ekonomikā.
2