Kino
19.10.2020

Vai Dievs dejo disko? Par "Riga IFF" filmu "Disko"

Komentē
0
Saglabā

Sadarbībā ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu, kas šogad tiešsaistē un klātienē notiek līdz 25. oktobrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla filmām. Šajā rakstā – publicists Iļja Marija Boļšakovs par norvēģu režisores Jūrunnas Miklebustas Sīvešenas filmu "Disko", kas festivālā skatāma šodien, 19. oktobrī.

Viens no filmas "Disko" otrā plāna tēliem ir maza meitene, vārdā Elita. Viņa klausās galvenās varones Mirjamas lasījumu par Dieva vārda sēklām, kas tiek izsētas dažādās augsnēs, un saka, ka cilvēki savā galvā rada bildes. Tā veidojas filmas un stāsti. Arī stāsts par meiteni Mirjamu, kurai patīk dejot disko.

Meitenes ar nogrimētām sejām, tērpi ar sudrabotām bārkstīm, samākslotas kustības, skaļa mūzika, neons un prožektoru gaismas. Disko dejas ir tikpat eksotiskas un dīvainas, cik eksotiska un dīvaina mūsdienās šķiet kristietība un baznīca, kurā cilvēki nēsā jocīgas drēbes, dara nesaprotamas lietas un stāsta par savādiem notikumiem. Nedomāju, ka režisore tā mēģināja pretstatīt spilgto disko dzīvi un reliģiju, kas met ēnu uz visu pārējo. Pretstata nav. Reliģija filmā ir tāds pats priekšnesums kā disko. Viss notiek uz skatuves, bet skatītājs aiz tās nevar ielūkoties.

Filmas sākumā pēc kārtējā meitas panākuma Mirjamas māte ievieto instagramā bildi ar smaidošo uzvarētāju. Šķiet, ka visa filma un arī Mirjamas dzīve ir veidota no šīm fotogrāfijām – pat dramatiski saasinājumi izskatās kā uzņemti publicēšanai sociālajos tīklos. Rodas sajūta, ka šie instagrama filtri slēpj kaut ko bīstamu un nepareizu – no caurumiem realitātes plastmasas konstrukcijā velk caurvējš un aukstums, parādās trauksme.

Filmas stāstam trūkst konteksta, bet varoņiem – dziļuma. Mirjamas māte un patēvs glabā noslēpumus, kuros sakņojas viņu problēmas. Arī galvenajai varonei ir problēma, bet filma neatklāj, kāda. Bērnības trauma? Ticības krīze? Pubertātes beigas? Viss kopā? Dzīve labklājības valstī padara viņas sajūtas grūti atšifrējamas pārējai pasaulei. Filma ir pasaka par to, cik grūti būt brīvam, pat ja vecāku baznīcas nosaukums ir "Brīvība".

Galvenās varones ceļš parāda, ka reliģiskam ārprātam ir sava sistēma, un liek jautāt: kā tam visam var noticēt? Kā cilvēki nonāk līdz šīm kopienām? Kurā brīdī viņi zaudē veselo saprātu? Vai varbūt tieši otrādi – iegūst kādu īpašu spēju redzēt patiesību?

Es filmai nenoticēju ne jau tādēļ, ka uz ekrāna notiekošais šķita pārspīlēts, bet tāpēc, ka reliģiskās kopienas, kas skatītāju gaida tepat aiz kinozāles durvīm, ir daudz skarbākas, jo tās ir īstas. Sižeta pamatā ir stāsts par mūsdienu Norvēģijas harismātiskajām kopienām, un arī tās ir īstas, bet no šīs īstenības ir grūti nobīties. Pat ja filmā ir redzami bērni no kristīgās nometnes, kuriem māca izpūst dēmonus papīra maisiņos un kuri eksaltēti izkliedz savu gatavību mirt Jēzus dēļ. Esiet droši, gatavība mirt par Jēzu nenozīmē, ka viņi vilks kristīgas pašnāvnieku jostas un, spridzinot visu sev apkārt, mēģinās atvest pie Kristus neticīgos. Vai tomēr nozīmē?

Mūsu dokumentālais kino par reliģisko vardarbību un reliģiskām kopienām netiek sacerēts kinostudijās, bet filmēts uz ielām, mūsu baznīcās un kopienās. Latvijā dejo citādi. Bet ir skaidrs, ka Dievs prot dejot – varbūt arī disko.

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!