Par Annas Fomas dzejoļu krājumu "Jaunā Vāgnera klusēšana", "Mansards", 2012
Nupat dzejas dienās iznākušais Annas Fomas dzejas krājums "Jaunā Vāgnera klusēšana" manā skatījumā ir viena no negaidītākajām un, gribas pat teikt, pārsteidzošākajām pēdējā laika debijām latviešu dzejā. Krājumu esmu pārlasījusi vairākkārt, diemžēl ar katru nākamo reizi pārsteiguma efekts nedaudz noplok, un tomēr dažnedažādas pārdomas, secinājumi, jautājumi un mulsinošs izbrīns A. Fomas grāmatas sakarā mani nepamet joprojām.
Viens no izbrīnu radošajiem aspektiem "Jaunā Vāgnera klusēšanā" ir autores klātbūtne vai drīzāk tās trūkums dzejoļos. Lasot krājumu, rodas iespaids, ka dodos cauri muzejam, kurā iespējams sastapt gan mūsdienu, gan jau par klasiku kļuvušas literatūras un mūzikas figūras (Dostojevskis, Vulfa, Barts, Vāgners, Šūberts un daudzi citi), kā arī uzdurties visdažādākajām kultūrzīmēm, pieminekļiem un Eiropas drūmāko pilsētu (Prāga, Maskava u. c) portretējumiem, bet pati autore starp lielajiem vārdiem un izteiksmīgajām sejām līdzinās rēgam, kas šad tad pavīd vienā vai citā muzeja stūrī. Un pirmais secinājums, ko izdaru grāmatas sakarā, ir nevis par tekstiem un to radītajām izjūtām vai uzburto realitātes atspulgu, bet gan par autores personību, proti, autorei ir visai pieklājīga iepazītās kultūras un literatūras bagāža, kas jauno dzejnieku kontekstā ir visai apsveicama parādība, tomēr, pēc manām domām, šis aspekts nav uzskatāms par krājuma veiksmi vai ieguvumu. Mani kā lasītāju kaitina fakts, ka gandrīz ik dzejolī es sastopu kādu slavenību vai citātu, kas rosina mani domāt un izdarīt secinājumus, piemēram, par A. Fomas grāmatu gaumi un autoritātēm literatūrā, bet tik reti izdodas izdzirdēt dzejnieces pašas balsi, uztvert autores subjektīvo pasaules tvērumu un tā radītās izjūtas, kam netiek piemeklētas citiem piederošas intonācijas un citu pateikti vārdi. Protams, nevar viennozīmīgi apgalvot, ka literāras atsauces ir neizdevušās visos gadījumos, krājumā rodamas arī visai gaumīgas sastapšanās ar literatūras un kultūras ikonām, piemēram: "Lācīt, kamēr mēs sapņojām par Odiseju un viņa / neticamajiem, mītiskajiem ceļojumiem, / mūsu un kaimiņu mājā ir nomainījies namīpašnieks / namīpašnieks ir atvēris antikvariātu, kurā neko nepārdod / reizi gadā tur iesoļo skumjas, Kolumbs un citas neērtas stundas" (16. lpp) vai arī "(..) Amadej, mēs / tikko bijām izgudrojuši Trojas zirgu, lai netraucēti viens otru iekarotu, / bet tava māte tajā saskatīja viltu un neļāva man ar tevi spēlēties / vairs nekad, viņa teica, es atceros viņas acis, Amadej / vēl tagad tās acis mēdz iekāpt mikroautobusā, tās ir iemācījušās paslēpties / bet es zinu, Amadej, ikreiz, kad tās novēršas, no sirmā pakauša / izšaujas šķēpi, un man ir bail" (26. lpp.). Tomēr lielākoties slavenību piesaukšana ir diezgan neveikla un sevi neattaisno, vietām tā šķiet pat komiska, piemēram, dzejolī "Mēs pāršķiram vēl vienu kapu": "mīļo salavecīt, es šodien nopirku sērkociņus / paskat, cik es garlaicīga un vienkārša, nemāku uguni / pieburt, nemāku būt Vizma Belševica" un tāpat arī tālāk dzejolī sekojošajā uzskaitījumā: "uzdāvini man Zālamanu un visus viņa dārgumus / es apsolu, ka sadalīšu tos visiem maniem draugiem – / (bet Zālamanu paturēšu sev) / bezmiegam, pēdējam Mohikānim, Staburaga bērniem, / savam neesošajam samojeda sugas kucēnam Fjodoram / (es pārāk mīlu Dostojevski, lai atļautos nesaukt viņu vārdā)." (14. lpp.)
Krājumā daudzviet sastopami mēģinājumi izmantot vārdu atskaņošanu un spēles ar vārdu nozīmēm un skanējumu: "kaunā, kuru atzīst / kaunā, kurā sadzīt" (8. lpp.), "kāpēc es atkal stāstu / stāstu, varbūt tikai gribu / sarunāties" (11. lpp). Vietām šīs vārdu spēles pat nedaudz atgādina Edvīna Raupa rakstības manieri: "durvīs, kurās jūs gaidīju, / ir svēta sala / svēta sāls / jums acīs, / Kungs / svēta sāls / uz salas." (9. lpp.) Taču, līdzīgi kā ar atsaucēm, arī ar valodspēlēm autore bieži vien iekrīt lamatās. Lai atsaukšanās uz kultūrzīmēm būtu dzejas pasauli papildinošs, nevis graujošs elements, autora paša dzejas intonācijai jābūt gana stabilai un spēcīgai. Tas pats sakāms par valodu. Lai rotaļas ar valodas skanējumu un daudznozīmību nešķistu neveiklas, rakstītāja valodas izjūtai un prasmei ar to rīkoties jābūt visai pārliecinošai. Diemžēl jāsecina, ka Annai Fomai šādas meistarības pagaidām trūkst, jo nevienam no minētajiem paņēmieniem neizdodas aizpildīt to tukšumu, kas šalko starp atsauču jūru, bieži vien neveiklām vārdu spēlēm un dažnedažādām klišejiskām frāzēm, kā, piemēram, mirušas sievietes, kapa mala u. c.
Vēl viens aspekts, kas man Annas Fomas dzejā šķiet ārkārtīgi mulsinošs, ir biežā Dieva un citu reliģisku tēlu parādīšanās. Dzejoļi, kuros figurē Dievs, Kungs, Marija, Marija Magdalēna un citi reliģiski tēli, krājumā ir vairākumā. Šis fakts, protams, rosina uz dažādiem minējumiem, proti, vai dzejniecei tuva ir kristietība vai vismaz tās tēli un tematika, vai Annas Fomu nodarbina reliģiskas pārdomas un meklējumi. Galu galā Dieva tēls krājumā figurē pārāk bieži, lai tā klātbūtne varētu būt nejauša. Tieši tāpēc tik pārsteidzoša šķiet pašas autores sniegtā atbilde radio "Naba" raidījumā "Bron-Hits" – ka Dievs viņas dzejā ir sarunu biedrs, kas savā ziņā palīdz piešķirt tekstam virzību un kam nav piedēvējama nekāda reliģiska nozīme. Tātad, balstoties uz autores sacīto, izrādās, ka Dievs krājumā ir apmēram tāda pati nejaušība kā krājuma nosaukums, kura rašanās pamatā ir kļūdains e-pasts. Manuprāt, kāda konkrēta tēla vai tēlu grupas pārāk bieža izmantošana jebkurā gadījumā ir ļoti riskanta, vēl jo vairāk tāda tēla kā Dievs, kas reizē ir daudznozīmīgs un tajā pašā laikā savu spēku un daudznozīmību pamazām zaudējošs. Mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka teksts pēc tā publicēšanas sāk savu, no autora šķirtu eksistenci, tas pats sevi pamato vai nepamato, attaisno vai neattaisno savu esamību, un nekādiem autora paskaidrojumiem vai komentāriem vairs nav nozīmes, tāpēc varbūt atsaukties uz pašas Annas Fomas teikto šeit ir nevietā, tomēr biežais Dieva piesaukums dzejoļos ir tik uzkrītoši traucējošs un dzejoļu kopainā sev pamatojumu nerodošs, ka es lāgā nespēju slēpt savu vilšanos un aizkaitinājumu, uzzinājusi, ka Dieva blīvajai klātbūtnei "Jaunā Vāgnera klusēšanā" patiešām trūkst pamatojuma.
Visiepriecinošākie krājuma lasīšanas gaitā ir tie mirkļi, kuros cauri atsauču jūras šalkām izdodas uztaustīt pašas autores piedzīvoto un pārdzīvoto, piemēram, "tik augstprātīga kā skulptūra Ziedoņdārzā / ir mīlestība / reizēm ir tā, ka pamosties naktī / un gulta ir kā purvs / rītos caur logu kaijas pienāk kā kuģi / tu iepūt svilpītē, / un viņas ir prom" (10. lpp) vai "visskaistākie ir rīti lielveikalā / visskaistākie cilvēki ir lēnas / un nekustīgas ēnas" (13. lpp), vai jau iepriekš pieminētajā dzejolī "Mēs pāršķiram vēl vienu kapu", kuru gan daļēji sabojā daudzās atsauces un klišejas, rodamais reizē vienkāršais un savā skumjajā tiešumā precīzais vērojums: "manus draugus ir apdzīvojušas nepienākušas īsziņas un neatbildēti zvani, / un ārzemes, uz kurām viņi gribētu aizceļot, / bet viņiem nekad nepietiek naudas / mani draugi ir nabagi, viņiem ir depresija un citas / Jaunās Derības kaites, viņiem patīk dzeja, bet viņi / vairs nelasa grāmatas.'' (14. lpp.)
Domāju – ja autorei izdotos atbrīvoties no blīvajām atsauču, citātu un ietekmju kārtām, iespējams, arī no nepieciešamības izrādīties ar plašo izlasītās literatūras klāstu un atrast pašai savu balsi, iepriekš minētos aspektus atbīdot fonā un izmantojot tikai kā savas dzejas realitātes papildinātājus, dzejnieces radīto tekstu kvalitāte varētu ievērojami augt, un Annas Fomas dzejas pasaule varētu iemantot spēku un valdzinājumu, kuru tai pagaidām ārkārtīgi pietrūkst, gluži vienkārši tāpēc, ka nav dzirdama autores pašas balss. Varu atzīties, ka Annu Fomu šī krājuma sakarā apbrīnoju par drosmi un uzdrīkstēšanos, tomēr pašu krājumu uzskatu par pieklājīgu, tomēr ne pietiekami pārliecinošu, un manā skatījumā tā trūkumi izceļas daudz vairāk nekā veiksmes.
0