Latvijas valsts nav pastāvējusi mūžīgi. Par spīti gadsimtu garajai vēsturei, uz pasaules kartes Latvija vēl joprojām ir relatīvi jauna valsts. Šogad, kad aprit simts gadu kopš Latvijas Neatkarības kara beigām un 30 gadi kopš Latvijas Neatkarības atjaunošanas, grūti iedomāties, ka ir pastāvējis stāvoklis, kad Latvija kā valsts neeksistēja. Apaļas jubilejas ir ne tikai svinību, bet arī refleksijas laiks, kurā apcerēt eksistenciālus jautājumus. Viens no tiem – kā īsti veidojas neatkarīgas valstis?
Par modernās valsts sākumu uzskata 30 gadu karu, kad Eiropas (līdz ar to ilgtermiņā arī pasaules) politiskā karte ieguva modernās valsts vaibstus, ko raksturoja skaidrs varas sadalījums un izpratne par tās pārlaicīgo raksturu, kam pamatā ir abstrakta uzticība kārtību regulējošiem likumiem. Šo procesu 19. gadsimtā varēja uzskatīt par pabeigtu – teju visa apdzīvojamā pasaule bija sadalīta šādos politiskos veidojumos, kuru kontrolētajās teritorijās tie bija atbildīgi par sabiedrisko un politisko kārtību. Šajā brīdī, kad pilsonība kļuva svarīgāka par politisko uzticību valdniekam un konstitūcijas pasludināja valstis kā nedalāmas vienības, teorētiski izzuda iespēja legāli dibināt jaunu valsti.
Latvijas valsts tika proklamēta situācijā, kurā 19. gadsimta impērijas atradās uz sabrukuma sliekšņa. To iekšienē radās dažādi savstarpēji konkurējoši politiskie grupējumi (monarhisti, revolucionāri, anarhisti, demokrāti utt.), kuri vismaz sākotnēji neplānoja atteikties no Krievijas un Vācijas impēriju bijušajiem apgabaliem. Pēcāk uz sabrukušo impēriju bāzes dzima daudzi lielāki un mazāki valstiski veidojumi – pseidoneatkarīgi veidojumi Vācijā, Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Polija, Somija un Baltijas valstis. To proklamēšanu parasti noteica kādas sabiedrības inteliģences grupas aktivitāte, taču proklamēšanas akts vēl valsti neizveido – tas ir saprotams, paskatoties uz šo veidojumu likteņiem, kas variē no pilnīgas neatkarības līdz pilnīgai sagrāvei. Šādos apstākļos arī izplēnēja daudzas cerības, kas bija balstītas Vudro Vilsona solījumos par tautu pašnoteikšanās tiesībām.
Valstis veidojas nevis līdz ar proklamēšanas aktu, bet cīņās par šo aktu saglabāšanu. Te nevar nepieminēt Klauzevica slaveno tēzi par "karu kā politikas turpinājumu citiem, skarbākiem līdzekļiem". Valsts proklamēšana apstākļos, kur uz šo teritoriju suverēna tiesības ir citai valstij, pats par sevi ir prettiesisks akts, un suverēnā vara šādā situācijā ar visām tiesībām drīkst pielietot spēku. Vienīgais veids, kā nepieļaut situāciju, kurā suverēns sagrauj mēģinājumus mazināt savu varu, ir gāzt to no troņa. Lai cik maza būtu šī konfrontācija, tā ir neizbēgama – pat Dziesmotā revolūcija Baltijā bija notikums, ar ko sabiedrība izrādīja gatavību izmantot savu spēku, turklāt arī 8 bojā gājušie Barikāžu laikā nebija vienkāršs nelaimes gadījums.
Latvijas simtgades svinības ilgst jau divus gadus. Tas liek domāt par to, kad īsti valsts ir izveidota – kurā brīdī Satversmes preambulā minētā "nelokāmā valstsgriba" transformējās par reālu valsti, kam piemīt neapstrīdamas suverēna tiesības savā teritorijā? Būtu loģiski, ja šis brīdis kļūtu par beidzamo Latvijas Neatkarības simtgades cikla momentu. Latvijas gadījumā šī diena ir 11. augusts – diena, kad Latvija ar Padomju Krieviju noslēdza miera līgumu un pirmā "atzīto valstu klubiņa" dalībniece atzina Latviju par sev līdzvērtīgu de iure.
Proti, 1920. gada 11. augustā to izdarīja Padomju Krievija, kas ar vislielākajām tiesībām (kā netieša Krievijas Impērijas mantiniece) pretendēja uz suverēna tiesībām. Vārdi, kas izteikti Rīgas Miera līguma 2. pantā, ir pamats, uz kura Latvijas valsti var atzīt par piedzimušu: "Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi." Šajā brīdī Latvija kā viena no daudziem varas pretendentiem kļuva par vienīgo suverēnu Latvijas teritorijā.
Šī iemesla dēļ 11. augusts ir svētku diena, kas nav mazsvarīgāka par 18. novembra svinībām. Vienīgais, kas varētu raisīt diskusiju, ir provokatīvā tēze par uzvaru kā tādu – 9. maija svinības Krievijā mūsu izpratnē drīzāk asociējas ar konfliktu, nevis ar empātiju, savukārt Pirmā un Otrā pasaules kara beigas Eiropā nevis svin, bet atzīmē klusumā, pieminot pasaules mēroga katastrofu, kurā neviens īsti nebija uzvarētājs.
Pasaulei, kura ir atradinājusies no militārā kulta, nav saprotams arī uzvaras kults, taču Neatkarības kara beigas jānošķir no vispasaules 20. gadsimta beigu traģēdijas. Neatkarības karā Latvija uzvarēja, izcīnot sev kaut ko tādu, ko mūsdienās saista ar taisnīgumu – nācijas pašnoteikšanās tiesības. Vēl svarīgāk – šajā uzvarā neviena valsts netika pazemota kā zaudētāja, jo arī pati Padomju Krievija bija viena no daudzajām jaunajām valstīm, kas Austrumeiropā radās pēc Pirmā pasaules kara.
Lasot atmiņas, bieži vien parādās stāsts par svinībām kara beigās, kurās pirmais tosts ir par kritušajiem. Latvijā to pacēla 10. augusta vakarā Brāļu kapos, kur tika aizdegtas 3488 svecītes – par godu katram, kas cīņā par Latvijas neatkarību krita vai pazuda bez vēsts. Te jāpasvītro svarīga detaļa: valsts izveidošanas asinsupuris nebija šie 3488 kritušie un bez vēsts pazudušie, bet gan visa tā laika Latvijas sabiedrība, kas 1920. gadā atbalstīja 76 000 Latvijas armijas karavīru cīņu par Latvijas kā valsts eksistenci. Tāpēc 11. augusts nav tikai Latvijas armijas lielākā uzvara – tas ir brīdis, kad visa sabiedrība izcīnīja tiesības dzīvot jaunam suverēnam – Latvijas valstij. Kritušie un bez vēsts pazudušie ir skarbs un nezūdošs atgādinājums par to, ka asinsupuri, ko sabiedrība sakās gatava savai neatkarībai ziedot, tiešām ir iespējams pieprasīt. Tāpēc pirmais tosts ir par kritušajiem, savukārt otrais – par tiem, kuri ir gatavi cīnīties par savu taisnību un kopēju labumu. Arī pēc simt gadiem.
1