To, ka Latvija ieguvusi bronzas medaļu Pasaules hokeja čempionātā, uzzināju, braucot mājās no "Spēlmaņu nakts" žūrijas komandējuma Rēzeknē. Spēles tiešraidei līdzi nesekoju, bet ik pa laikam, starp pirkstiem skatīdamās, refrešoju "Delfi.lv" ziņu lenti. Protams, varētu teikt, ka tas ir ceļa radīto neērtību dēļ – nav patīkami skatīties spēli telefona ekrānā, kur grūti pat atšķirt savējo no pretinieka un translāciju laiku pa laikam aptur pārtrūcis signāls, bet, godīgi sakot, tiešraidi neskatījos, jo esmu par vāju šādai spriedzei. Arī mani ceļabiedri savu interesi izrādīja ieturēti, taču, kā rāda pēdējo nedēļu notikumi, šo mērenību emocijās laikam vairs nevar dēvēt par tipiski latvisku (pirmdienas pēcpusdienā, kad rakstu šo sleju, pa logu dzirdu atskaņas no desmitiem tūkstošu cilvēku, kas paralizējuši visu Brīvības pieminekļa apkārtni, lai sagaidītu mājās Latvijas hokeja izlasi).
Dzīves laikā man ir nācies nonākt dažās situācijās, kur aizstāvu komandu sporta jēgu. Runājot, piemēram, par futbolu, ciniķu iemīļots spriedums ir, ka futbols ir tikai ākstība, kurā "pieauguši vīrieši pa laukumu dzenā bumbiņu". Ja esam pavisam godīgi, tā arī ir (drusku plašāk izvērsta definīcija "Nacionālajā enciklopēdijā" vēsta, ka "futbolā divas komandas, pa 11 spēlētājiem katrā, spēlē apaļu bumbu uz taisnstūra laukuma, kur abos galos ir vārti"). Taču cilvēki ne tikai nejauši "saslimst" ar lielo sportu, līdz ir jau par vēlu un uzvaras gadījumā tiek solīts nodzīt matus vai uztetovēt bistro "Vistiņas" logo – viņi mēdz arī apzināti izvēlēties šo saldo slimību. Reiz draudzējos ar puisi, kurš atzinās – kādu dienu izdomājis, ka grib būt futbola fans, un sācis fanot par "Manchester United". Un es viņu saprotu – nekas manā privātajā dzīvē, darbā vai mākslas pieredzē nav sagādājis tik sakāpināti intensīvu, nospriegotu emociju gammu kā futbola spēle ar augstām likmēm. Runa pat nav par mūsu komandas spēlēm – pietiek atcerēties pagājušā gada pasaules futbola čempionāta finālu starp Argentīnu un Franciju. Ja es, būdama latviete, mājās pie televizora gandrīz nespēju izturēt spriedzi, kāds ārprāts risinājās Francijā un Argentīnā?
Starp citu, kā esmu pārliecinājusies darbā "Satori", tas ir mīts, ka literāti un mākslinieki par sportu nefano. Lai gan nevar noliegt, ka atšķirībā no Latvijas Nacionālā attīstības plāna, kur kultūra un sports stāv viens otram blakus kā "aktivitāšu kopums, kas vērsts uz labsajūtu, spēku atjaunošanu un intelektuālā potenciāla atraisīšanu, kultūras vērtību saglabāšanu un jaunradi", realitātē sports un māksla joprojām ir diezgan šķirtas pasaules. Tomēr arī starp rakstniekiem, māksliniekiem un mūziķiem ir die hard sporta fani, kuri prot ne tikai just līdzi, bet arī atrast īstos vārdus, kā atzīties mīlestībā sportam. Piemēram, starp Latvijas rakstniekiem labāk zināmais futbola fans varētu būt Jānis Joņevs, kurš jau vairākus gadus ir uzticīgs Totenhemas "Spurs" un paliek kopā ar savu komandu gan uzvarās, gan zaudējumos (tikai sakritība, bet liels "Spurs" fans ir arī Salmans Rušdi).
Savā "Satori" publicētajā attiecību stāstā ar futbolu Jānis raksta: "Mēs kliedzam, kliedz viss bārs, apskaujas nepazīstami cilvēki, visus ir apbūris futbola brīnums, un viņi apskaujas, tikai ne es, es neesmu ar savējiem šai spožākajā stundā, es brēcu viens Francijas laukos. Vai tas ir taisnīgi? Bet tam nav lielas nozīmes. Redzēt notiekam to, kas šķita neiespējams – pēc tā ilgojas cilvēks." Pazīstama sajūta, vai ne? Tikmēr rakstniece Jana Egle, kas uzaugusi kopā ar kaislīgiem hokeja faniem, rakstā "Satori" stāsta par to, kā futbols var būt asinīs pat tad, ja pats inficētais to nemana, un kāpēc hokejs var būt svarīgs arī tiem latviešiem, kuri to neskatās.
Taču, domājot par Latvijas uzvaru hokejā, nevaru neatcerēties Valtera Sīļa lielisko izrādi "Uzvara ir mirklis" – ne tikai par Latvijas futbola vēsturē leģendāro uzvaru pār Turcijas valstsvienību, bet arī par cīņu, zaudējumu, uzvaru un dzīvi pēc tās. Gribētos cerēt, ka tā vēl piedzīvos kādu raundu pa Latvijas stadioniem – galu galā to, ka uzvara, lai cik skaista, tiešām ir mirklis, ko kaļ zaudējumi, vilšanās un daudz, daudz darba, varbūt vērts atcerēties tieši tagad.
0