Kadrs no filmas "Miglā"
 
Recenzija
20.05.2013

Uzticības nasta

Komentē
1

"Pirms trim gadiem mēs bijām vieni cilvēki, tad kāpēc gan lai tagad mēs būtu citi?" jau tuvu baltkrievu režisora Sergeja Lozņicas filmas "Miglā" (2012) noslēgumam saka tās galvenais varonis, kustēties sākušam svētajam līdzīgais Sušeņa (Vladimirs Svirskis). (Brīdinu, ka tālāk izpaudīšu šo to no filmas sižeta.)

Viens no viņa pavadoņiem Vladislava Abašina atveidotais partizāns un Sušeņas bērnības draugs Burovs tobrīd jau ir miris, Sušeņa mežā ir palicis kopā ar Voitiku (Sergejs Koļesovs). Kā pirms tam bija noprotams, Voitiks autoritātes ziņā ir zemākas pakāpes mežabrālis par Burovu, turklāt, kā tiek parādīts dažās ainās no pagātnes, arī ar savu gļēvuma un nodevības zīmogu. Taču, lai arī Burovs un Voitiks bija ieradušies pie Sušeņas ar nepārprotamu mērķi izpildīt viņam piespriesto nāvessodu, Sušeņa vaiga sviedros cenšas būt labs. Viņš stiepj cauri mežam sava kādreizējā bērnības drauga un gandrīz bendes sastingušās miesas (kā tāds Zaratustra, kā Jēzus savu krustu), un, atšķirībā no Burova, Voitiku viņš pieklājīgi uzrunā uz "jūs".

Latvijā šī daudzu valstu sadarbībā tapusī Vācijā dzīvojošā režisora filma galvenokārt izpelnījusies uzmanību tāpēc, ka viena no tās uzņemšanā iesaistītajām valstīm ir Latvija (producents no Latvijas puses ir Vilnis Kalnaellis), filma uzņemta Daugavpils apkaimē, un tajā piedalījušies 128 Latgales iedzīvotāji. Tomēr, kā liecināja filmas svētdienas vakara seanss kinoteātra "Splendid Palace" pagrabā, kādreizējās bufetes telpās ierīkotajā mazajā zālītē, ar šo faktu acīmredzot ir par maz, lai baltkrievu rakstnieka Vasiļa Bikava (1924-2003) stāstā balstīto Otrā pasaules kara drāmu skatītāji Latvijā būtu ieinteresēti arī noskatīties – mēs pavisam bijām četri.

"Labāk būtu mani pakāruši kopā ar pārējiem," filmā vairākkārt atkārto Sušeņa. Filma sākas ar vienā kadrā nofilmētu panorāmu – līdz pēdējām sīkumam smalki izdomātu un mizanscēnām bagātu. Kamera (vai Sušeņas skatiens) slīd visriņķī laukumam pie dzelzceļa stacijas, ir redzama vairāk vai mazāk ikdienišķa kara laika rosība. Ir 1942. gads, tur ir dīkdienīgi vācu kareivji, tur baltkrievu policijas rotas malači, zemnieki, sievas, bērni, dzīvnieki un dzīvnieku kauli. Šo ikdienību pārtrauc vien vairāku notiesātu vešana uz karātavām, taču no tām kamera/skatiens it kā vairās, tās mēs ieraugām tikai mirkli pēc nāvessoda izpildes.

Sušeņa tāpat kā pakārtie ir dzelzceļnieks. Viņa brigādes biedri kārtējās ceļu apgaitas laikā nolemj no sliedēm nolaist vācu vilcienu. Lai gan Sušeņa cenšas viņus atrunāt, uzgriežņi tiek atskrūvēti, vilciens avarē, un visus tikpat žigli varas iestādes saņem ciet. Un visus pakar. Izņemot Sušeņu.

Skaidrs, ka viņš ir nodevējs. Un tā ir nolēmuši arī partizāni, kuri tad sūta Burovu un Voitiku nodevēju sodīt. Anotācijā teikts, ka "filmas galvenais varonis [..] tiek apvainots vilciena spridzināšanā. Patiesībā viņam ar to nav nekāda sakara, taču partizāni uzskata, ka Sušeņa ir nodevējs un alkst viņam atriebties. Kad Sušeņa vēlas pierādīt savu nevainību, viņam nākas pieņemt morālus lēmumus amorālās situācijās. Viņš ir nelabvēlīgu apstākļu upuris, kas tikai cīnās par savām tiesībām izdzīvot," taču šī informācija ir maldinoša. Kā jau minēju, tā nebija vilciena spridzināšana, taču apsūdzēt Sušeņu varēja kaut vai par līdzzināšanu vai neziņošanu varas iestādēm – tas nu tā, pat ja nav pārāk būtiski. Krietni vien nozīmīgāks ir viņa varbūtējās nodevības jautājums.

Kā redzams vairākos pagātnes uzplaiksnījumos, vācu virsnieks Grosmaijers (rumāņu aktieris Vlads Ivanovs) patiesi sola atstāt Sušeņu dzīvu, ja vien viņš piekritīs sadarboties un palīdzēs atrast partizānus. Sušeņa piedāvājumam nepiekrīt, taču nevis kaut kādu politisku vai morālu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka uzskata – viņš to nespēs un "nepratīs" paveikt. Šķiet, Grosmaijers tā vis nedomā un, iznācis no policijas nama, pavada Sušeņu ar zīmīgu skatienu. Sušeņa atskatās, un šajā skatienā ir ierakstīts, kurš te ir kura varā. Sušeņa ir vājš.

Šajā brīdī par filmas tēmu kļūst ne tik daudz nodevība, cik vainas apziņa un sirdsapziņa, kas, kā zināms, reizēm spēj grauzt pat par neizdarīto, tikai nodomāto. "Es zināju, ka jūs pēc manis atnāksiet," Sušeņa vēlāk saka Burovam. Viņš to ir zinājis, tāpat kā apzinājis savu vājumu. Līdzīgi kā evaņģēlijā, arī te nodevība ir viena no tēmām, taču nav nozīmīgākā. Apustulis Pēteris trīsreiz pēc kārtas noliedz, ka pazītu savu skolotāju, taču tā nav Jaunās derības vēstījuma galvenā epizode – turklāt Jēzus to tāpat jau ir paredzējis iepriekš. Par svarīgāko kļūst grēku izpirkšanas tēma, un Sergeja Lozņicas filmā tā sāk vīties arvien ciešāk un ciešāk kopš brīža, kad Sušeņa Burovam ar nožēlu saka, ka sava bērnības drauga nāvīgajā savainošanā ir vainojams pat divkārši – vispirms ar to, ka nav ticis pakārts, bet pēcāk ar to, ka izlūdzies nāvi un apglabāšanu nevis purva staignā, bet baltās sila smiltīs, kur viņus pārsteidza policijas spēki.

"Miglā" nebūt nav pirmā filma, kurā sastopas bībeliskas tēmas, Otrais pasaules karš un Baltkrievija 1942. gadā – līdz šim spilgtākais piemērs droši vien ir pēc cita Bikava garstāsta "Sotņikovs" uzņemtā un dažādos festivālos apbalvotā Larisas Šepitko 1976. gada drāma "Augšupceļš" (Восхождение). Tajā divi partizāni Ribaks un bijušais skolotājs Sotņikovs sastopas ar vāciešiem un kaujā Sotņikovs tiek ievainots. Lai gan Sotņikovs mēģina izdarīt pašnāvību, Ribaks viņu glābj, un abi noslēpjas vācu okupētā ciematā. Kad abi krīt vācu gūstā, Sotņikovam tiek piespriests nāvessods, bet Ribaks piekrīt sadarboties ar vāciešiem. "Tad dzīvo ar’," viņam saka Sotņikovs. "Tam sirdsapziņas nevajag." Līdzīgi Lozņicas filmai, arī Šepitko lentā faktiski nav redzamas kara ainas to tradicionālajā izpratnē, to vietā skatītāja acu priekšā tiek uzburti līdz pārlaicīgumam vispārināti cilvēcisko attiecību un tā arī godīgi neatbildamu jautājumu uzjundīti tēli.

Lozņicas filmas nosaukumā piesauktā migla tā arī neparādās līdz pat pašam filmas finālam, un tad piepeši tā sāk strauji sabiezēt. Voitiks tikmēr jau ir dabūjis absurdu un nožēlojamu nodevēja galu ceļmalas grāvī, un Sušeņa ir vienīgais dzīvais starp diviem mirušiem slepkavniekiem. Labi pazīstams attēls, no galvas zināms stāsts – Sušeņam ir jāmirst nāvē, kuru viņam nav piespriedis Grosmaijers, viņam jāmirst nāvē, kuru viņam piesprieduši visi, kas viņu pazīst.

Jautājums "Pirms trim gadiem mēs bijām vieni cilvēki, tad kāpēc gan lai tagad mēs būtu citi?" ir nozīmīgs arī miera laikos, arī tepat pie mums un tagad. Jo kāpēc gan mums šķiet, ka vienos apstākļos jārīkojas "labi", bet citā situācijā paši apstākļi var kļūt par attaisnojumu, lai rīkotos "slikti"?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!