Veltīts visiem, kas mani ārstējuši.
Pamodos, palūkojos pulkstenī, bija ap pieciem no rīta. Drīz pēc tam atkal saldi aizmigu.
– Mostieties, asins analīzes! – mani iztrūcināja balss. Atkal paskatījos pulkstenī, bija seši no rīta, Pie gultas analīžu noņemšanas gatavībā jau stāvēja māsiņa. Es, vēl aizvien pa pusei aizmidzis, pastiepu roku. Viņa ap augšdelmu žigli apsvieda žņaugu, lika savilkt roku dūrē un sāka pliķēt pa apakšdelmu, meklēdama kādu vietu vēnā, kas vēl nebūtu sabakstīta ar pilināšanas sistēmu adatām.
– Nesaprotu, kā jūs tik agri spējat piecelties un pastrādāt, – es teicu.
Manīju, ka sacīto viņa īsti nesaprot, tāpēc pārformulēju:
– Cik tad stundu jums naktī iznāk pagulēt?
– Trīs, – viņa lietišķi noteica.
Atmetusi centienus atrast saduršanas vērtu vietu kreisajā rokā, viņa ķērās pie labās.
– Un ilgi jau jūs tā – guļat tikai trīs stundas naktī?
Ar labo roku veicās labāk, adata ieslīdēja vēnā.
– Trīsdesmit, – viņa tāpat pašsaprotami atbildēja, savāca manus asins paraugus un aizgāja. Domas par to, vai vajadzētu vēlreiz mēģināt aizmigt, galvā jaucās ar nupat uzklausīto un gadiem ziņās dzirdēto par nesamērīgi zemajām ārstu un medmāsu algām. 30 gadi ar 3 stundām miega. Sapratu, ka nekāda gulēšana tāpat vairs nesanāks, cēlos, saģērbos un turpat slimnīcas gultā ķēros pie plānotajiem dienas darbiem, elektroniskā pasta vēstulēm un sociālo tīklu caurskatīšanas. Bija piecpadsmit minūtes pāri sešiem. Mājās es tik agri ceļos vien tad, kad jāpaspēj uz lidmašīnu.
Ja neņem vērā dažas dienas pēc piedzimšanas, ko vairums no mums pavada kādā medicīnas iestādē, visa turpmākā bērnība ir pirmais posms mūsu dzīvē, kurā pastāv visai lielas iespējas nonākt slimnīcā. Mums uzglūn visādas tikai mazotnē izslimojamas slimības, pārgalvīgās rotaļās gūtas traumas un muļķīgi negadījumi. Es nebiju nekāds izņēmums. Lai gan vismaz iztiku bez kaulu lūzumiem, slimnīcā nokļuvu vairākkārt, un katru reizi ārsti bija neizpratnē, kas gan man īsti kaiš. Reiz pat no Siguldas ātrās palīdzības busiņā aiztransportēja uz Rīgas bērnu slimnīcu. Tincināja, vai no vecāku zāļu skapīša neesmu ņēmis un ēdis kādas tabletītes. Ne nu ņēmu, ne nu ēdu. Nogulēju slimnīcā diezgan ilgi. Tajā pašā palātā bija ielikts viens sabraukts puika, kurš naktīs sāpēs nelabi bļāva un neļāva aizmigt. No slimnīcas mani izrakstīja tieši 22. aprīlī, Ļeņina dzimšanas un Komunistiskās sestdienas talkas dienā. Uz to brīdi biju zaudējis prasmi staigāt, mani vajadzēja nest, un uz talkotājiem un viņu kurinātajiem gružu ugunskuriem žēlā skaudībā varēju raudzīties vien pa mājas logu.
Pēc bērnības un pusaugu gadiem mēs kļūstam pieauguši, mūsu organisms norūdās, un, ja vien vaļasbrīžos nenodarbojamies ar ekstrēmiem vai kādiem citiem sporta veidiem un vēl visādām pārmērībām, turpmākajos gados slimnīcā nonākt nav nemaz tik viegli. Līdz brīdim, kad saproti – bez slimnīcas tālāk dzīvot vairs nevarēs gan. Sauksim šo brīdi eifēmismā – par briedumu.
Pirmoreiz šajā otrajā slimnīcu iepazīšanas ērā es stacionārā nokļuvu pirms dažiem gadiem, un jau tad mani pārsteidza slimnīcā notiekošā nemainīgums, tradicionālums, pat rituālisms. Diena allaž sākās ļoti agri – ap septiņiem, citkārt ap sešiem. Brokastis pasniedza drīz pēc tam. Te gan kopš manas bērnības bija notikušas zināmas pārmaiņas. Ēdamais tika atnests biezās putuplasta kārbās ar iedobēm, un šis pasniegšanas veids raisīja asociācijas vai nu ar kosmiskām ekspedīcijām, vai arī ar sen dzirdētajiem nostāstiem par japāņiem, kas pat ikdienā ēdot no kastītēm ar nodalījumiem. Ēdienkarte gan, kā šķiet, kopš manas mazotnes nebija īpaši mainījusies, taču man nenāca ne prātā sūdzēties vai ņergāties, man viss garšoja, un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem atkal sajutu gan ēstgribu, gan sāta sajūtu.
Ēzdams savu brokastu putru, mēģināju atmiņā atsaukt literārus sacerējumus, kuru darbība risinātos slimnīcā. Pirmajā acumirklī šķita, ka tādu ir daudz, taču tad, kad vajadzēja tos konkretizēt, iesprūdu strupceļā. Samulsu jau no fakta, ka divi no darbiem ir saistīti ar psihiskām kaitēm, kas nepavisam nebija mans gadījums. Protams, tas bija Kena Kīzija romāns "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" (latviski pirmoreiz izdots 1997. gadā) un Silvijas Plātas "Stikla kupols" (latviski pirmoreiz 1996. gadā). Tad vēl bija Tomasa Manna eposs "Burvju kalns" (latviski – 1976), taču tas jau vairāk par sanatoriju, ne slimnīcu.
Tādus literāros darbus, kuros detalizēti un reālistiski būtu aprakstīta ārstēšanās dienišķā rutīna – gulšņāšana piesvīdušos palagos, regulāra tablešu dzeršana un injekciju saņemšana, visu iespējamo analīžu nodošana un to rezultātu gaidīšana, asinsspiediena mērīšana un kardiogrammas izgatavošana, laika nosišana no vienas maltītes līdz nākamajai, miega zāles pirms aizmigšanas u. tml. –, ātrumā atmiņā atsaukt nespēju.
Taču, būsim godīgi, lielai daļai pacientu atrašanās slimnīcā nozīmē tieši šādu, no jebkādiem pārsteigumiem brīvu režīmu, kurā brīvības gan ir tieši tik daudz, lai jau pēc pusotras dienas cilvēks sajustos bezspēcīgs un nonācis citu rokās. Tā ir pakļaušanās noteikumiem, ārējai varai, uzticēšanās un sev vistuvākā – paša ķermeņa un psihes – nodošana pilnīgu svešinieku rokās, cerot, ka viņu zināšanas, prasmes un godaprāts ļaus sasniegt labāko iespējamo rezultātu, proti – dzīvot tālāk savu dzīvi. Tu dari, ko tev liek, tu ēd, ko tev dod, tu guli, kad ir noteikts, un viesus pieņem, kad ir atļauts. Jau pavisam drīz šī pakļaušanās sāk sagādāt savādu baudu. Palātā dzimst varas, pakļaušanas un pakļaušanās attiecības, ko tik ļoti bija iecienījis pētīt Mišels Fuko (skat. viņa darbu "Uzraudzīt un sodīt. Cietuma rašanās", latviešu valodā izdots 2001. gadā), varbūt vienīgi bez vardarbības, piespiešanas, spīdzināšanas un sodīšanas komponentēm. Pēc Fuko domām, slimnīcas ir piederīgas "noviržu heterotopijām". Fuko jēdzienu "heterotopija" (no sengrieķu "héteros" – 'cits, atšķirīgs' un "topos" – 'vieta', kopā: 'cita vieta') pirmoreiz ieviesa grāmatas "Lietu kārtība" (1966) priekšvārdā un pamazām vien izvērsa kā apzīmējumu vietām, ja tā var sacīt, "ar dubulto dibenu" jeb papildu nozīmēm, kas pirmajā acumirklī varbūt pat nav pamanāmas. Tādējādi par heterotopiju var uzskatīt gan botānisko dārzu, kurā sastādīti citas klimatiskās joslas augi, gan, iespējams, pat dzērāja apziņu, kurā visiem pārējiem tveramā realitāte ir iemantojusi jaunus un dīvaini deformētus veidolus. Noviržu heterotopijas ir vietas, kurās tiek ievietotas personas, kas kaut kādu iemeslu dēļ neatbilst normālībai – ir psihiski nelīdzsvarotas, ir kaut ko noziegušās vai slimas. Kolīdz persona nonāk šādā heterotopijā, tā tiek pakļauta noteikumiem un attiecībām, kas šķietami atgādina "normālajā" pasaulē notiekošo, taču tikai šķietami, jo tur valda pavisam citi likumi, cita kārtība.
Viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā pārkāpt slimnīcas heterotopijas robežas, ir ciemiņu pieņemšana. Ciemiņi ir tie, kas no ārpasaules spēj pienest našķus, augļus, puķes un grāmatas, uzņēmīgākie – pat iepriekš pagatavotas siltas maltītes. Ciemiņi ir tie, kas vieno ar reālo pasauli. No vienas puses, tu viņus ļoti gaidi, no otras – drusku baidies, jo kautrējies par savu bezpalīdzīgo, citu gribai pakļauto stāvokli. Ir gan vēl otra – nelūgto jeb viltus ciemiņu – kategorija, kas vistiešākajā veidā darbojas pēc slimnīcas likumiem, un tie ir praksē esošie studenti. Man dzīvā piemiņā palicis, kā Pakistānas un vairāku citu eksotisku zemju studenti vēro ne vien to, kā es spilgtajā apgaismojumā tikai ar milzu piepūli spēju noturēt vaļā aci, bet arī to, kā daktere ar šļirci iedur pa tiešo acs ābolā (sveiks, Bunjuel!) un ievada zāles.
Taču atgriezīsimies pie sākumā pieminētajiem 30 gadiem un 3 stundām miega. Brīdi pirms izrakstīšanās no slimnīcas man tika izsniegts rēķins par stacionārā aizvadītajām dienām. Par tajā sagaidāmo skaitli īpaši neraizējos, jo zināju, ka vismaz daļu no summas segs mana veselības apdrošināšanas polise. Taču brīdī, kad ieraudzīju, cik man būtu bijis jāmaksā par vienu dienu gultasvietā, trīskāršu ēdināšanu, zālēm, sanitāru un medmāsu pakalpojumiem, kā arī par ārsta centieniem mani izārstēt, nudien sajutos kā nonācis paralēlajā pasaulē. Nepārprotiet: summa bija nevis liela, bet tik niecīga, ka man to pat kauns šeit pieminēt!
Sagadīšanās pēc tajā pašā dienā žurnālā "Ir" bija publicēts Gunitas Nagles raksts "Ārstē uz parāda" (raksts pieejams žurnāla abonentiem), kurā bija lasāms: "Ārstniecības tarifi lielākoties gadiem ilgi nav pārrēķināti atbilstoši faktiskajām izmaksām, līdz ar to [Nacionālā veselības] dienesta pārskaitītā nauda nesedz pat pašizmaksas. [..] No 39 Latvijas slimnīcām 14 ir valsts kapitālsabiedrības, tātad pilnībā pieder valstij. To vidū arī trīs lielākās – klīniskās universitātes slimnīcas. Visās trīs valsts pārskaitītā nauda ir galvenais ieņēmumu avots. Austrumu slimnīcā tie ir 87% no visiem ieņēmumiem, Stradiņos – 95%, Bērnu slimnīcā – pat 97%. Austrumu slimnīcā pērn apgrozījums sasniedza 118 miljonus eiro, bet zaudējumi – 5,9 miljonus. Lielākā daļa no tiem radušies, jo tarifi nesedz visas izmaksas." Turpat pie raksta sniegti daži šīs neatbilstības piemēri. Asins saindēšanās jeb sepses ārstēšanas reālās izmaksas diennaktī ir 382 eiro, taču valsts apmaksātais un noteiktais tarifs ir tikai 91 eiro.
Kā jau sākumā minēju, vairums cilvēku lielāko daļu dzīves pavada ārpus slimnīcām, un man arī vēl pavisam nesen galvenā saskarsme ar medicīnu bija veterinārajā jomā. Vedot suni un vēlāk kaķus pie dakteriem, allaž apbrīnoju viņu spēju bez vārdiem izprast pacientu vainas – kā nekā, dzīvnieks jau nespēj pastāstīt, kur, cik ilgi un cik stipri sāp.
Kopš atkal iznākusi darīšana ar cilvēku ārstiem, mani pārņem vēl lielāka apbrīna. Tas nekas, ka viņiem ir dota iespēja savus pacientus uzklausīt, ar slimniekiem aprunāties, – pašus ārstus, kā šķiet, jau gadiem neviens nedz dzird, nedz saprot viņu teikto. Un tomēr viņi ietiepīgi turpina darīt to, kas darāms. Ņemot vērā to, ka žēlsirdība, labestība, neatlaidība un heterotopijās uzturēta, gadu desmitiem izkopta rutīna ir vienīgie salmiņi, kam pieķerties, ir nudien apbrīnojami, ka mūs vēl kāds vispār ārstē un mēs visi neesam ar kaut ko slimi.
5