Uzmanības kultūra un galvaspilsēta

Raksts tapis sadarbībā ar nodibinājumu "Rīga2014" rakstu krājumam "Rīga kā vieta kultūrai"

Veltīts afišu stabam Raiņa bulvāra un Reimersa ielas krustojumā (parka pusē) pateicībā par ideju šim rakstam

Savu (kultūras) dzīvi piedzīvoju kā nokavēto. Precīzāk, pietiekami daudzveidīgi – 1) kā nedaudz un 2) kā neglābjami nokavēto, 3) nokavējamo, 4) to, kas tiek kavēts šobrīd, to, ko 5) var, un to, ko 6) nekādi nedrīkst palaist garām (bet nāksies). Daudzveidīgs ir arī nokavētais pats – dažs vairāk, cits mazāk – notikums vai process, tas ir, saistīts ar noteiktu brīdi vai intervālu laikā, kurā ir iespējams nokavēt. Ja arī kaut kas pēc savas dabas tāds nav, tad (kultūras) dzīve paredz to par tādu padarīt. Piemēram, gleznas nav notikumi, bet to izstādes ir. Bet gadās pavisam sarežģīti –grāmatai, filmai vai skaņdarbam, veltot pilnu uzmanību, jāpatērē tik nepieklājīgi daudz laika, ka kultūras dzīvei vispirms jāpadara tie par notikumiem (jāliek uznākt fonā esošajiem autoriem), lai tos varētu nokavēt. Kā atsevišķas greznas saliņas šajā garāmslīdošajā izcilības straumē peld atskaites punkti, kuriem paspēju veltīt savu uzmanību – noskatīties, noklausīties, piedalīties, iesaistīties, baudīt. Vienmēr par īsu tā laika, vienmēr par maz. Bet tas nekas, mani mierina, mūs varēsit noskatīties arī televīzijā, internetā un noklausīties radio (tiešraidē un arhīvā). Tur nereti ir arī lielākas iespējas pārliecināties par notiekošā vērtību – ar atbilstošo garantiju (ja jau tas tiek raidīts un ierakstīts), vērtējumu (varam pat sekot vērtējumu atšķirībām komentāros) un atbilstošo rāmējumu (lai visi varētu pārliecināties par notiekošā vienreizīgumu). Ciktāl tas vēl ir tas pats fenomens, kas nu dizainēts, noformēts, reklamēts un rūpīgi ierakstīts mūsu kultūras kopīgajā sistēmā, nav pateikts un nav arī svarīgi. Jo, lai kultūra dzīvotu, tai nepieciešams izveidot šādu sistēmu kā tīklu, kurā notvert laiku – pievērst uzmanību, atraisīt iztēli, palikt atmiņā. Un, lai kultūra dzīvotu, klāt nepārprotami esmu bijusi (vajadzīga) es – mans privātais laiks, manas personiskās smadzenes, manas zināšanas, mans vērtējums, mana nauda un mana sociālā dzīvnieka kaucošā kolektīvā zemapziņa, ko ciniski ievirzītos pārskatos mēdzam saukt arī par nodokļu maksātāja tiesībām.

"Kultūra ir ikdienišķa: tas ir pirmais fakts. Katrai cilvēku sabiedrībai ir sava forma, savi mērķi un savas nozīmes. Katra cilvēku sabiedrība tās izsaka institūcijās, mākslā un mācoties," savulaik rakstīja britu kultūras pētnieks Reimonds Viljamss. Viņa mērķis bija pievērst uzmanību jēdziena "kultūra" divnozīmīgumam, lai "ierakstītu" tajā jaunus simbolus un rituālus: "Šie ir ikdienišķi cilvēku sabiedrību un cilvēcisko prātu procesi, un caur tiem mēs redzam kultūras dabu: ka tā ir vienmēr gan tradicionāla, gan radoša; ka tā ir gan visparastākās kopīgās nozīmes, gan smalkākās individuālās nozīmes." Ne velti Reimonds Viljamss tik daudz uzmanības savā kultūras revolūcijas apcerē vēlāk velta medijiem – tie savā attīstībā ne tikai atklāj iespējas izkristalizēt un salīdzināt nozīmes, kas veido kultūru, bet arvien vairāk pievērš kultūrai visdažādākos cilvēkus – gan kā "veidojumus", gan kā veidotājus, gan liekot viņiem iemācīties tradicionālās kultūras pamatus, gan stimulējot radošu izpausmi – arī elementāri izvēloties, kam veltīt uzmanību, kam ne. Tieši mediji nodrošina, ka kaut ko tādu kā kultūra iespējams nodalīt no individuālās pieredzes, kas ir tās dzīvesvieta, izvilkt esenci, nostādīt un saglabāt laikā jau kā gatavu "preparātu" visām sociālās dzīves peripetijām. Kultūra ir kopējais mainīgais publiskais, kas regulē sabiedrības "veselību" – labsajūtu, labklājību un līdzsvaru. Un mums nav obligāti jāseko 20. gs. vidus britu marksistiem un kā kultūra jāinstitucionalizē ikdienišķais – populārais. Kultūra mūsdienās ir tas viss, ko mums izrāda kā kultūru, vai arī tas, ko mēs paši kā kultūru spējam ieraudzīt, forma, kam varbūt tikai vēlāk pierakstām skaistumu un jēgu un kas pieder vienlīdz gan matērijai, kas to nes, gan prātam, kas to uztver, gan medijam, kas to novada līdz mūsu uztveres orgāniem. Var teikt – mūsdienu kultūra balstās uzmanībā, un, lai arī mediju darbības likumsakarību dēļ cildenā meklētājs sarunas veidošanas labad visdrīzāk jutīsies spiests izvēlēties viduvējo, uzmanības pievēršana pati par sevi ir absolūti netriviāls akts, uzmanība pati par sevi ir vērtīgs un skops sociāli psiholoģiskais resurss, un mediju uzmanība, kas tradicionāli vada cilvēku uzmanību, atdalot kaut ko kā informāciju, digitālo mediju un sociālo tīklu laikmetā, meklējot nozīmes un jēgu, nogrimst informācijas pārbagātībā. Nozīmes nav svarīgas, tās ir tikai potences, savukārt jēga slēpjas piedalīšanās, pieredzes, līdzdarbošanās procesā, lai arī kas ar to būtu domāts – radoša izpausme, darbs kā fizikas vai ekonomikas priekšmets, aktīva kontemplācija vai relatīvi pasīva sevis eksponēšana uztveramajiem signāliem relatīvi ilgā laika posmā. Tā nu no mediju kultūras, kurā vērtības, normas, mākslinieciskās un simboliskās formas, paradumi un nozīmes veidojās atbilstoši (masu) mediju loģikai, neuzkrītoši pārejam uz uzmanības kultūru, kurā šīs vērtības, normas, mākslinieciskās un simboliskās formas, paradumus un nozīmes nosaka uzmanība – šis sakaros, attiecībās un smadzeņu spējās balstītais fenomens. Tam, protams, joprojām ir visai liels sakars gan ar medijiem, gan informāciju, tomēr izšķirošais ir pats uztverošais cilvēks ar visu, ko viņš zina par sevi un ko uzzina (respektīvi, izzina) no apkārtējās mediju piesātinātās vides. Uzmanības kultūrā emocionāls "tvīts", drauga ieteikums un "pietīklotā" viedokļu līdera "patīk" ir tikpat nozīmīgs – ja ne vēl nozīmīgāks – kā jomas eksperta viedoklis vai profesionāla žurnālista veidotā, standartizētā un tādēļ jo vieglāk uztveramā ziņa. Uzmanībai ir citi likumi nekā informācijai, un, tā kā tai nav svarīguma kritēriju hierarhiju veidošanai, saistījums starp lietām ir gadījuma rakstura un patiesība visciešāk ir saistīta ar klikšķu skaitu.

Tas zināmā mērā liek aizdomāties, cik jēgietilpīgi ir joprojām pasniegt kā informāciju to, kam gribam pievērst uzmanību. Saprotams, elementārs "Kas? Kur? Kad?" karkass nepieciešams, ja pieņemam, ka patiesi kulturāls cilvēks kļūst tad, kad, sekojot ziņai, noteiktā laikā noteiktu pieredzi saņem noteiktā vietā. Taču pārējie informatīvu ziņu strukturālie elementi, kas, piemēram, ļāvuši pārliecināties par objektivitāti, vairs īsti neraisa uzmanību. Turklāt dažāda veida informācijas ir tik daudz, ka īstermiņa atmiņa netiek ar to galā. Savukārt spilgti un fragmentāri pieredzes izklāsti, emocionāli ekspresīvi izsaukumi un iespraudumi vai pārsteidzošas un muļķīgas bildītes uzmanību izpelnās nemaldīgi, laikam jau pateicoties emocionālajam līdzpārdzīvojumam, jo tās ne ar ko neatšķiras no mūsu pašu pārdzīvotā. Un, lūk, vēstījumu informatīvais saturs šķiet nožēlojams, iegūtās zināšanas – nevērtīgas, nozīmes – gadījuma rakstura un nespējīgas mobilizēt mūs kultūras ietvaros, kad savu uzmanību veltām procesam – ierastajam, pieejamajam, pārdzīvotajam un iemīļotajam (respektīvi, atnākšanai, piekļūšanai, pārdzīvošanai un iemīļošanai sociālās dzīves ietvaros). Bet pamatproblēma vienkārši ir tāda, ka jaunās vērtības nav iespējams atraktīvi izstāstīt vecajos formātos. Kāda nozīme (no dzīves viedokļa) ir tam, cik cilvēku aukstajā janvāra dienā iekļāvās ķēdē, lai padotu grāmatas ceļā uz Gaismas pili; kāpēc būtu jāzina, cik koru piedalījās Pasaules Koru olimpiādē salīdzinājumā ar vasaras vakaru, kad, ar riteni pabraucot garām divām skolām un trim viesnīcām nomalē, var uztvert piecu dažādu kultūru muzikālo noskaņu? Un kā izstāstīt savu Sarkandaugavas vai Stūra mājas pieredzi, lai tā kaut ko nozīmētu arī citiem? Daudzie personiskie stāsti, kurus atraisa modernās mākslas darbi un kultūras akcijas, dažādus sabiedrības slāņus kultūras dzīvē iesaista daudz vairāk nekā lielas, iespaidīgas masu laikmeta izrādes, bet tradicionālajā publiskajā komunikācijā nav formu, kā tos adekvāti izstāstīt. Pazaudējot emocijas un daudznozīmību, stāsts sanāk shematisks, uzbāzīgs, muļķīgs, ja vispār izpelnās uzmanību līdzās superlatīviem citos vēstījumos. Savukārt "zvaigznes" tādas ir, pateicoties masu medijiem, tādēļ viņu snieguma atspoguļojumam, iespējams, jāpievērš īpaša uzmanība. Pagājušās vasaras "Born in Riga" koncerta translācija bija lielisks piedzīvojums, Viju Celmiņu atklāt Latvijā bija prieks gan vietējiem, gan viesiem, bet, piemēram, Marka Rotko, Gustava Kluča un Voldemāra Matveja personībām, iespējams, bija nepieciešams cits mediju traktējums. Jo tieši mediji notikumu vai personību noteiktā veidā pasniedz un ierāmē – tas pieder pie standarta procedūrām, kas nodrošina uztveri un nozīmi. Informatīvs pēc būtības ir tikai netradicionālais rāmis, vēl vairāk, jauno vispār ir iespējams ieraudzīt tikai tad, ja rāmi (rūpīgi sekojot līdzi auditorijas iespējām) paplašina, tādēļ no publiskā komunikatora varētu pieprasīt gan asu uztveri, gan radošumu, lai, kā jau ierasts, vērtīgākie un jaudīgākie kultūras notikumi netiktu vai nu izslēgti no atspoguļojuma sava netradicionāluma (kas saprasts kā nesaprotamība) dēļ, vai arī atspoguļoti neadekvāti, nespējot paskatīties uz kultūru šeit, – vienalga, vai autori būtu Latvijas, ārzemju vai "mājās atkalatvestie mūsējie". Pēdējais variants mūsu komunikatoriem, šķiet, liekas visuzrunājošākais veids, kā mobilizēt vietējo auditoriju, vienlaikus nezaudējot arī viesu uzmanību. Bet varbūt vērts paskatīties no citas puses un komunicēt tā, it kā Rīga būtu tikai viens – toties līdzvērtīgs – punkts dažādu nozaru pasaules kartē, kurā ceļo tiklab "mūsējie", kā citi. Tad atklātos, ka daudzi pasākumi, kas iesaista Eiropas un pasaules mākslinieku un intelektuāļu atbraukšanu, patiesībā ir vērtīgākais un īpašākais, kas šogad noticis (beidzot atrasta tam naudiņa), – pat ja medijos (pat sociālajos) tam pēc būtības uzmanība netiek pievērsta, lai gan tieši ar to (īpaši ar diskusijām latviski sociālajos tīklos) taču Rīgu varētu izcelt kā Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Vietas elementu kultūras definēšanā nebūt nav jānoliedz. Atturoties no diskusijām par to, kā tieši varētu darboties vietas faktors (par to moderni izvairīgā veidā bija Dāvja Sīmaņa filma), skaidrs, ka noteiktu cilvēku – indivīdu – saskarsme un mijiedarbība vien nereti rada vidi kultūras formu attīstībai. Rīgā ne vien bijusi, bet arī ir pietiekami bagāta kultūras dzīve, kas turpinās neatkarīgi no nosaukuma vai statusa, kas piešķirts uz vienu gadu (ar no tā izrietošajām atbildībām un resursiem). Kultūras galvaspilsētas nosaukums ir sava veida uzmanības pievēršanas instruments, kas nedarbojas bez mediju atbalsta. Piekļūt vietām, cilvēkiem un lietām labāk ļautu modernāks un virtuālāks mediju logs, nekā tas tika nodrošināts. Varbūt tas tādēļ, ka mediēšanas konceptu izstrādei vērts veltīt daudz vairāk laika, profesionālo prasmju, radošo un citu resursu? Jo varētu būt, ka tie cilvēki, kas beidzot pievērsa uzmanību vārdam "kultūra", tā arī nav saņēmuši apmierinājumu savām gaidām. Kas tad 2014. gadā bija citādāk?

Ja kultūra ir tieši parastais, ikdienišķais, praktizētais, piekoptais, tad par tādu to padara tieši uzmanība. Viena no vārda "kultūra" etimoloģiskajām atsaucēm saistīta ar kopšanu, īpašu attieksmi, uzturēšanas un audzināšanas procesu. Tas savukārt liek domāt, ka galvenā "Rīgas 2014" nozīme ir tas, kādas korekcijas šis gads veicis (ja ir veicis) jaunās paaudzes kultūriesaistē. Te jāsaka, ka – neskatoties uz vairākiem izciliem un vairākiem iesaistošiem pasākumiem notikumu klāstā – ne mediju saturā, ne formā nav īpašu mēģinājumu pievērst kultūrai jauno cilvēku uzmanību. Par spīti lieliskajām zinātnisko un vēsturisko mācību ekspozīcijām un konferencēm gada izstāžu klāstā!

Un, lūk, mans afišu stabs – ar savām saknēm Senās Romas forumu turbulentajā virtualitātē un savu nostalģisko šarmu no 20. gs. sākuma dzīvīgajām sabiedriskajām pārmaiņām, metropoļu industriālās brutalitātes un informācijas modes laika pirmsākumiem –, uzmanību tas izpelnās nevis kā satura avots, bet drīzāk kā zīme un kultūras artefakts – papīra dekors galvaspilsētā, kas jau sen katram skolēnam kabatā viņa mobilās ierīces aplikāciju klāstā. Ar kultūru vai bez tās.