Foto: "Nexta"
 
Politika
17.11.2021

Uzbrukums

Komentē
11
Saglabā

Pēdējo simt gadu laikā Eiropas austrumu robežai bijuši daudzi vārdi – Baltijas redute, Austrumu fronte, dzelzs priekškars. Sabrūkot PSRS, parādījās cerības Eiropas austrumu robežu izpludināt, iekļaujot Eiropas vērtību sistēmā bijušo padomju bloku. Diemžēl starptautiskajā politikā pārdomas par zelta laikmetu, kas iestājies pēc Aukstā kara beigām, vairs nav pat naivas un iluzoras; tām drīzāk jūtama nostalģiska nokrāsa, no kuras daudzi vēl joprojām nevar atteikties, par spīti tam, ka Polijā izsludināta paaugstināta kaujas gatavība, ASV brīdina Ukrainu par iespējamu Krievijas iebrukumu, pie ES austrumu robežas notiek plānota hibrīdoperācija, kura no kara atšķiras tikai ar to, ka ložu vietā ir sievietes, vīrieši un bērni. Un tas viss notiek vienā mēnesī.

Pašreizējie notikumi uz Baltkrievijas un Polijas robežas vairs nav nekāds trauksmes zvans, uz kuru jāraugās ar "bažām", tā vairs nav vienkārša politiska spēle. Beidzot ir jāsāk runāt tiešos vārdos – pašlaik uz Eiropas Savienības un NATO austrumu robežas Baltkrievija ar Krievijas svētību veic atklātu, tiešu un neslēptu fizisku uzbrukumu, kas apdraud mūsu suverenitāti, fizisko robežu un kurā iet bojā cilvēki.

No politiskā viedokļa Baltkrievijas (Krievijas) īstenotā operācija ES austrumos ir politiski pārbaudīts scenārijs, kas līdzīgs tam, ko pieredzējām 2014. gadā, – tas ir bezkaunīgs, ar zemu risku un, no Krievijas viedokļa skatoties, sola lielas iespējas. 2014. gadā, Ukrainai izrādot aizvien lielāku gatavību tuvināties ES, pēkšņi Krimā parādījās "zaļie cilvēciņi" – bruņotas vienības bez atšķirības zīmēm, kas atbalstīja vietējo elementu rīkotās "Krimas neatkarības" kustības. Kamēr starptautiskā sabiedrība centās vienoties, ko darīt ar šo jezgu, notika pilnīga Krimas aneksija un Ukrainas austrumos sākās Krievijas (neoficiāli) militāri, ekonomiski un politiski atbalstīts konflikts, kas turpinās vēl joprojām. Visam tam pa vidu ironiskā kārtā Maskava un Minska uzmetās par mediatoru starp konflikta pusēm, bet  pašlaik nav redzamas nekādas indikācijas, ka situācija atrisinātos. Eiropas Savienības, trešās lielākās pasaules ekonomikas, no kuras tieši ir atkarīga Krievija, iespaids uz konfliktu bija nenozīmīgs.

Tagad, septiņus gadus vēlāk, situācija Austrumeiropā ir eskalējusies vēl soli uz priekšu. Notikumi uz Polijas un Baltkrievijas robežas nav nejaušība, to izcelsmes avoti jāmeklē divās vietās. Pirmkārt, tas ir Eiropas lēmums neatzīt Baltkrievijas autoritatīvā līdera Aleksandra Lukašenko pēdējo vēlēšanu rezultātu leģitimitāti. Otrkārt, tas ir Krievijas neslēptais ģeopolitiskais mērķis ciešāk integrēt Baltkrieviju Krievijas politiskajā sfērā un – vēl svarīgāk – diskreditēt un vājināt ES un NATO, ko Krievija pasludinājusi par saviem galvenajiem ģeopolitiskajiem pretiniekiem kopš tā brīža, kad NATO un ES tika uzņemtas valstis no bijušā padomju bloka, ko Krievija tradicionāli redzēja kā savu ietekmes sfēru [1].

Pat pavirši vērtējot notikumus uz robežas, var redzēt Lukašenko un Putina izstrādātā plāna eleganci (ja tā maz var izteikties par pretinieka plāniem). Operācijas galveno spēku pielikšanas punktu noteica iepriekšējos gados pieredzētā dinamika migrācijas jautājumos ES iekšienē. Pirmkārt, migrācijas jautājumu nopietni ietekmē ES atvērtības politika, kas aicina atvērt Eiropas robežas migrācijai, balstoties uz cilvēktiesību un taisnīguma argumentiem. Otrā pusē atrodas valstis, kas, balstoties uz savu nacionālo politiku, kategoriski iebilst Eiropas ārējo robežu atvēršanai. Viena no tām ir arī Polija.

Šajā situācijā pietika ar pāris tūkstošiem "pārceltu" cilvēku no Sīrijas, Irākas un citām vietām, lai saasinātu situāciju Polijā. Pirmās indikācijas bija vērojamas jau šīgada jūlijā un augustā, kad baltkrievi un krievi "izlūkoja", cik ātra un pārliecināta varētu būt Eiropas reakcija uz šāda veida provokāciju. Vienīgā ES reakcija bija atteikšanās sniegt centralizētu palīdzību robežu nostiprināšanā.

Aplūkojot notikumus no militārā un politiskā viedokļa, varam būt tikai pārsteigti, cik precīzs, drošs un efektīvs bijis šis trieciens. Trīs līdz pieci tūkstoši migrantu uz robežas ir materializējušies, Baltkrievijai "nezinot" (līdzīgi kā neviens "nezināja", no kurienes Krimā parādījušies t.s. "zaļie cilvēciņi"), un nu mēģina šķērsot Polijas robežu, lai "dotos uz Vāciju". Baltkrievu robežsargi viņus atpakaļ Baltkrievijā nelaiž, un Polija šajā situācijā nonākusi neizdevīgā pozīcijā – Eiropas Savienībā bēgļu un migrācijas jautājums ir ļoti jutīgs temats, tāpēc jebkāda vardarbība uz robežas tiek uztverta ļoti asi (par to liecina arī dažādu aktīvistu grupu protesta akcijas un aicinājumi migrantus ielaist ES). Vēl vairāk – ja migrantu pūlis paliks uz robežas, tas lēnā garā nosals visas Eiropas acu priekšā. Uz to asi reaģēs (jau reaģē) Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kuras protestus Baltkrievija un Krievija laiž gar ausīm, tāpēc ECT pievēršas Polijai un Baltijas valstīm.

Situācija ar katru dienu saasinās aizvien vairāk. Polija migrantus stumt atpakaļ Baltkrievijā nevar – tas būtu Baltkrievijas suverenitātes pārkāpums, uz ko ļoti asi reaģētu arī Krievija (ne velti tikai dažu kilometru attālumā no robežas Krievija "nejauši" veic Gaisa desanta karaspēka militārās mācības). Līdzīgā kārtā poļu robežsargi un karavīri nevar nekādā veidā ietekmēt baltkrievu robežsargus, kas migrantiem izsniedz asaru gāzi un raida pāri robežai prožektoru un lāzera starus, lai dezorientētu poļu karavīrus. Šajā situācijā, kurā poļiem vienīgais aizsardzības līdzeklis ir fiziski šķēršļi, tikai viens šāviens var izraisīt katastrofu, taču pat tādā gadījumā baltkrievi varētu mazgāt rokas nevainībā. Paralēli tam notiek informatīvā kampaņa, kas publicē ziņas par to, ka "Vācija koncentrē karaspēku pie Baltkrievijas robežas, gluži kā 1941. gadā".

Visam tam pa vidu ir cilvēku dzīvības. Mirušo skaits sasniedzis divciparu skaitli, un paredzams, ka tas turpinās augt – šoreiz jāuzsver, ka tie nav cilvēki, kas pusnogrimušās laivās šķērso Vidusjūru. Tie ir cilvēki, kuri sasēdināti lidmašīnās ar solījumiem viņus nogādāt Vācijā, turklāt to centralizēti organizē starptautiski atzīta valsts. Ar katru dienu morālā spriedze Eiropā pieaug, un Maskavas solījumi "parunāt ar Minsku" un aicinājumi "ES maksāt Baltkrievijai" (līdz ar to – atzīt Lukašenko režīmu) aizvien vairāk atšķeļ Poliju, kas cīnās, un Baltijas valstis, kas gatavojas cīņai, no Eiropas Savienības, kas ir atteikusies sniegt tiešu atbalstu pati savu robežu aizsardzībā, tā vietā radot kārtējo ekonomisko sankciju paketi, kas traucēs "piegādāt" jaunus migrantus.

Viens no risinājumiem īstermiņā būtu pieņemt radikālu lēmumu – atvērt robežu un migrantus ielaist Eiropā (galu galā pāris tūkstoši uz iepriekšējo gadu miljonu fona ir tikai piliens jūrā). Tajā pašā laikā tā nav atbilde, jo nerisina galveno problēmu – Maskavas (Minska te ir atkarīgs partneris) noziedzīgo rīcību, kas aug ar katru gadu, – karā ar Gruziju, karā Austrumukrainā, militārās demonstrācijās pie Ukrainas robežām, mācībās "Zapad 2021", "2017", kurās izspēlē uzbrukumu Baltijas valstīm, un tagad hibrīduzbrukumā uz Polijas robežas. Nemaz neminot kiberuzbrukumus, indēšanas, iejaukšanos demokrātiskajos procesos un citus noziegumus.

Iepriekšminētais uzskaitījums rada bažas, jo tā intensitāte kļūst aizvien vairāk pieaugoša un eskalācijas draudi tikai palielinās. Krievijas rokās pašlaik ir politiskā iniciatīva, tā atstāj Rietumiem tikai iespēju reaģēt uz kārtējo situācijas saasinājumu. Ir laiks atzīt, ka esošā sankciju sistēma nestrādā, ka nepieciešami citādi, daudz nopietnāki risinājumi, lai izbeigtu aizvien pieaugušos draudus un Rietumu pasaule atgūtu iniciatīvu un politiskā manevra iespēju. Pašlaik ES un, nenoliedzami, arī NATO lēnā un inertā reakcija uz notikumiem tikai pamudina mūsu Austrumu kaimiņus spert vēl vienu soli uz priekšu. Reaktīvs skatījums, kas aktivizējas tikai tad, ja kaut kas notiek, neveido labu atturēšanas politiku – atturēšanas pamatā ir skaidrs cenrādis par to, cik izmaksās katra militāra vai politiska avantūra, un samaksai jābūt daudz dārgākai par iespējamās provokācijas ieguvumiem.

Uz austrumu robežas vārds "konflikts" vairs neatrodas tālu no vārdiem "provokācija", "sadursme" un "incidents". Pašlaik ir brīdis, kad gan ES kā institūcijai, gan tās dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai, jāparāda vēl iepriekš nepieredzēta vienotība, vienlaikus risinot gan to tūkstošu cilvēku likteni, kas ir pie robežas, gan parūpējoties, lai tur vairs neparādītos jauni nelaimīgie. Vienotība šajā gadījumā nozīmē ne tikai vārdus, bet arī reālus darbus – ES, ja vēlas, itin viegli var pārlauzt Krievijas ekonomikas mugurkaulu: atliek tikai iesaldēt krievu miljardieru kontus un aizgriezt ventiļus gāzes vadiem. Visdrīzāk tas maksās dārgi, tomēr taupīt uz drošības jautājumiem šodien nozīmē maksāt daudz augstāku cenu rīt. Arī šeit, Latvijā.

[1] Sīkāk: Bērziņš, J. The West is Russia's Main Adversary, and the Answer is New Generation Warfare, Sicherheit und Frieden (S+F) Vol. 34, No. 3, pp. 171176 Kuczyński, G. NATO–Russia Relations: The Return of the Enemy (pieejams: https://warsawinstitute.org/nato-russia-relations-return-enemy/)

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!