Uzbļāvienos balstītā rīcībpolitika

Publiskā sektora algas ir jautājums, no kura labprātāk turos pa gabalu.

Iemesls? Tas pats, kādēļ nebūtu sajūsmā, ja kāds mani aplaimotu ar pienākumu ko koriģēt daudzdzīvokļu nama elektrosistēmā. Vai jāmaina, kas jāmaina, kādēļ jāmaina – nepietiek jau ar to, ka strīdi par pārmaiņu mērķiem ir potenciāli bezgalīgi, kur katram var būt savi, iespējams, pat vienlīdz labi pamatoti viedokļi. Vēl sliktāk ir tas, ka šī tomēr ir iecere, kas prasa "tehniskas iemaņas" un labu "šis ir/šis nav iespējams" izjūtu. Tādas iemaņas, izjūta piemīt retajam. Man attiecībā uz elektrību to noteikti nav. Kaimiņiem droši vien arī ne. Bet, pasarg dies’, ja ko ne tā savienosi – TAD ar viedokļiem neviens vairs neskoposies!

Arī jautājums par publiskā sektora algām, ja mēs pret to izturamies NOPIETNI, ir teju bezgalīgi sarežģīts, sekmīga navigācija tajā prasa praktiskajā pieredzē balstītu izjūtu par "spēles laukumu" (kas šajā vidē ir droši/kas nav, kas varētu nostrādāt/kas ne, kas ir politiski iespējams/kas ne). Šajā esejā vēlos abstrahēties no tehniskajiem algu jautājumiem (sektoru specifika, algas un rezultāti), kur vispār var kaklu nolauzt, un pakavēties pie plašākām virzienorientieru problēmām.

1. Bet vai tad nav labi tā, kā ir šobrīd?

Šis ir jautājums, kas mani dzen izmisumā. Lai uz to atbildētu, būtu jāzina lieta, ko teju neiespējami noskaidrot kolektīvā līmenī. Proti, kāds ir tieši atalgojuma kā faktora nozīmīgums publiskā sektora darbiniekiem salīdzinājumā ar citiem faktoriem, kādēļ viņš/viņa varētu izvēlēties strādāt tieši publiskajā, nevis privātajā sektorā (piemēram, misijas apziņa, drošības sajūta, pieredzes bagātināšana, darba interesantums)? Teorētiski taču iespējamas situācijas, kad kāds fantastisks cilvēks piekrīt ieņemt amatu par 10 reizes mazāku algu, nekā viņš nopelnītu, darot ko citu vai citā sektorā!

Lai gan šim domu virzienam pašam par sevi nav nekādas vainas, to loģiski paturpinot, mēs varētu aizrunāties līdz tam, kad būs jāpiesauc pētījumi [1], kas rāda, ka jebkāda atlīdzība samazina cilvēku iekšējo motivāciju pēc labākās sirdsapziņas ko darīt lietas labā. Pats samaksas fakts var mazināt motivāciju. Protams, šī ir argumentācijas novešana līdz absurdam! Bet ... nav viegli atrast robežšķirtnes, kas iezīmētu amplitūdu publiskā sektora atalgojumam tā, lai būtu iespējams nokomplektēt labu personālsastāvu.

Turklāt – ko nozīmē labs personālsastāvs? Vai tam publiskajā sektorā ir jābūt " tirgū" vislabākajam? Vai arī tik ilgi, kamēr prasībām atbilstoši cilvēki principā ir atrodami, tikmēr viss ir kārtībā ar atalgojuma politiku, pat ja teorētiski būtu bijis iespējams atrast vēl ko labāku, ja atalgojums būtu augstāks?

Sevišķi neapskaužamā situācijā ir tās institūcijas, valstij piederošie uzņēmumi, kur JAU ir labs personāls, bet... viņi strādā par vairākas reizes mazāku atlīdzību, nekā būtu saņēmuši privātajā sektorā. KĀ šādā situācijā argumentēt algu palielināšanu, ja jau pats fakts, ka viņi tur strādā, ir izmantojams, lai noliegtu nepieciešamību ko mainīt? Manuprāt, šī ir viena no pašreizējā Ministru kabineta komiskajām traģēdijām – no vienas puses, ministru atalgojums ar katru dienu aizvien acīmredzamāk izskatās neadekvāts, no otras puses, pats fakts, ka tur turpina strādāt arī labi kvalificēti cilvēki, kas privātajā sektorā nopelnītu vairākas reizes vairāk, rada sajūtu, ka pārmaiņas nav steidzami nepieciešamas.

2. Uz ko orientējamies?

Latvijā ierasta metode, sākot publiski diskutēt par kādas publiskā sektora darbinieku grupas algu paaugstināšanu: salīdzinājums ar "medmāsas–policisti" standartu. Proti, piedāvātā alga tiek paņemta kā atskaites punkts, un tad tā tiek kontrastēta ar šo profesiju etalonu.

Nepārprotiet, pašam šim atskaites punktam jau nav ne vainas! Man principā pat patīk šis domu gājiens – tas orientē uz egalitāras sabiedrības veidošanu, bez lielas sociālās plaisas. Bet! Vai egalitārisms ir tas, ko mēs kā sabiedrība gribam, uz ko būtu jāorientē Latvijas publiskā sektora atalgojuma politika? Nezinu. Daži grib orientēt uz egalitārismu, citi ne. Sabiedrības līmenī mēs par šo neesam vienojušies. Vai tas maz ir reāli apstākļos, kad privātais sektors ienākumu diferenciācijas ziņā ir visai mežonīgs? Varbūt jā, varbūt nē. Vai publiskajam sektoram būtu šajā ziņā jārāda privātajam priekšzīme? Varbūt jā, varbūt nē.

Cits, ne mazāk populārs, bet ideoloģiski citāds atskaites punkts: atalgojumam publiskajā sektorā jālīdzinās tam, ko par līdzīgiem pienākumiem varētu saņemt privātajā sektorā. Privātais sektors rāda priekšzīmi, publiskais seko. Skaisti. Bet arī nav idejiski drošs atskaites punkts! Vai tad nav tā, ka publiskā sektora algas privātā līmenī radīs spiedienu privātajiem savu algu līmeni paaugstināt? Un, ja tā, vai tas ir labi vai slikti? Tas nav triviāls jautājums! Atalgojumu sacensība starp publisko un privāto ir pozitīva parādība tad, ja mēs vēlamies labākus nosacījumus darbiniekiem. Bet tas nav nekas labs, ja izrādās, ka ilgākā termiņā šāda atalgojumu politika samazina Latvijas darbaspēka konkurētspēju vai iespēju veidot jaunus biznesus. Bet – vai samazinās? Nezinu. Pie dažādiem notikumu attīstības scenārijiem var samazināt, var palielināt un var arī nekādi neietekmēt.

Virzība bez orientieriem. Un pat karte, kas rādītu, kurp mēs iziesim, dodoties pa dažādām taciņām, arī gadījusies miglaina.

3. Ja ir izvēle: tad drošāk būtu maksāt vairāk vai mazāk?

Pati uzdevu jautājumu un pati apgāzīšu tā pamatus, sakot, ka tas ir atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar "drošību". Vektori būs pretēji. Ja jāizvēlas, drošāka izvēle būtu publiskā sektora darbiniekiem maksāt mazāk nekā vairāk tādēļ, ka galu galā KOPUMĀ tas ir salīdzinoši mazāk stresains darbs, mazāks risks zaudēt savu naudu – regresa prasību pret nolaidīgām amatpersonām Latvijā arī nav daudz bijis. Bet var paskatīties arī citādāk. Drošāk būtu maksāt vairāk – jo publiskajā sektorā atbildība parasti ir plašāka, arī korupcijas riski lielāki.

Ideālā pasaulē šis viss un vēl tehniskās lietas (darba sasaiste ar rezultātiem, kas pati ir nebeidzama tēma, konkrētu sektoru specifikas u. tml.) tiktu iefaktorētas jaunā atalgojumu SISTĒMĀ, kur uz visiem jautājumiem būtu dotas iekšēji konsekventas atbildes.

Ideālā pasaulē. Kas tad, ja nav, kas šo sistēmu izveido/pārveido? Kas tad, ja sistēma ir izdomāta, bet nav politiskās gribas to ieviest? Bet problēma šķiet akūta, tā jārisina?

Nu tad var iedarbināt īpašu, Latvijai raksturīgo lēmumu pieņemšanas modeli – bļāvienos balstītu rīcībpolitiku! Lai izprastu tās Latvijas specifiku, atgriežamies pie līdzības ar daudzdzīvokļu māju elektrotīklu. Pieņemsim, ka nav atradies elektrotīklu profesionālis, bet mājas iemītnieki izvēlējušies pamēģināt situāciju risināt pašu spēkiem. Piesakās viens kaimiņš un dodas savienot vadiņus jaunā konfigurācijā. Ja dabū ar strāvu pa pirkstiem, tad skaidrs, ka ne tos savienoja. Tātad nepareizs lēmums! Ja viss strādā, tātad pareizi.

Valsts sektora algu jautājumi Latvijā jau šobrīd tiek pieņemti līdzīgā ceļā: tik strāvas vietā ir sabiedrības reakcija – bļāvienu, protesta kliedzienu decibeli. Tāds savdabīgs Latvijas ieguldījums public administration teorijā – jauns rīcībpolitikas lēmumu pieņemšanas modelis [2].

Modelis nudien nav sarežģīts: Pirmais solis – atrodi kamikadzi! Otrais solis – kamikadze nosaka rīcībpolitiku (algu līmeni publiskās pārvaldes darbiniekiem). Trešais solis – vēro tautas reakciju!

Variants A. Ja decibeli kamikadzem kā lēmuma pieņēmējam ir "letāli", tātad atalgojums noteikts daudz par augstu. Lēmums jāatceļ un jāmeklē nākamais kamikadze.

Variants B. Ja decibeli vienkārši skaļi, tātad atalgojums nedaudz par augstu, bet principā sagremojami. Tad publiski uzbrēc kamikadzem un nosaki nedaudz zemāk!

Variants C. Ja decibeli daudz nepārsniedz ikdienas troksni, nu tad viss o.k. Tieši laikā. Tas nekas, ka daži tur kādu laiku papurpinās, ka vajadzēja tomēr saukt profesionāļus, nevis šādi pašdarboties. Galvenais, lai "nams" ir puslīdz apmierināts un nesāk interesēties, vai kaimiņos sistēma nedod labākus rezultātus.

Vienīgā problēma... kur ņemt kamikadzi?

"Repše pareizi darīja, trīskāršojot ministru algas! Pilnīgi pareizi! Jā, viņš bija pilnīgi traks..." kādā privātā sarunā skumjās pārdomās dalījās viens no ministriem. Un šī jau ir cita, tikpat plaša un nopietna problēma – kur atrast drosmi pieņemt lēmumus, par kuriem ir skaidrs, ka tie objektīvi ir nepieciešami, bet šķiet, ka "sabiedrība nesapratīs"?

Mana intuitīvā nojausma – par zemu novērtējam sabiedrības spriestspēju un laba stila nozīmi! Ja lēmumi par algu paaugstināšanu notiktu pēc pārdomātāka principa, gaumīgākā formā un to reālā nepieciešamība būtu labāk argumentēta, tad ekonomikas augšupejas laikā gan bez protestiem varētu iztikt, gan arī kamikadzes nebūtu vajadzīgi.