Uz vieglāku elpu

Pirmajā brīdī šķiet, ka Jānis Elsbergs grāmatā Panti ir viltīgi paņēmis labāko no saviem trim iepriekšējiem krājumiem un salicis kopā ar gudri atlasītiem jaunajiem dzejoļiem. Lai arī pats autors intervijā portālam ¼ Satori (Dzejnieka dzīvē ir laimīgi gadījumi, 14.01.09.) apgalvo, ka gluži vienkārši papildinājis jaunos dzejoļus ar vecajiem, tomēr, lasot krājumu, top skaidrs, ka Panti nav vis tikai izlase plus jaunie, bet gan pārdomāts veselums.

Manuprāt, pēc sava uzstādījuma Panti ir grāmata par to, kā pamazām tiek nomesta smaga nasta.

Kas tad ir šī nasta? Laikam jau visvairāk tā ir sāpe par pagātni. Iespējams, es pārāk daudz zinu par autora personību, taču mūsu šaurajā vidē nemaz nav iespējams iztikt bez šādas zināšanas. Ja mēs iedomājamies nez no kurienes nokritušu lasītāju, kas latviešu valodā jūtas tik komfortabli, lai lasītu dzeju, bet nav informēts par vēsturisko fonu – tāds daudzviet nemaz nesaprastu, par ko ir runa (par spīti autora rūpīgajiem skaidrojumiem dažu dzejoļu ietvaros). Tātad, pieņemam, ka visi zina arī to, kas ir Vizma Belševica un Klāvs Elsbergs, un ka viņi bija Jāņa Elsberga māte un brālis. Es ilgi domāju, vai vispār par to runāt. Protams, izlasot pie ziņas par tikko publicēto Jāņa Elsberga krājumu pirmos spontānos komentārus, kas apcer ― salīdzināt Jāni ar Klāvu vai ne, nedaudz nolaižas rokas. Lai arī mazas tautas valodā rakstīts dzejolis allaž tā vai citādi saistās ar konkrētu laiku, vietu un cilvēku grupu, tomēr, vai lasot dzeju, būtu jādomā gluži tikai par autora uzvārdu? Lai kāda būtu personības vēsture, ģeogrāfija, ciltsraksti, kaut kur apziņā tomēr pastāv tukšā baltā telpa, kurā nav apstākļu un indivīds vienkārši ir unikāls. Ticu, ka dzejniekam ir iespējams būt sev pašam, abstrahējoties no uzvārda un vienlaikus gudri izmantojot savu intelektuālo mantojumu. Un Jānis Elsbergs taču patiesībā tiek ar to galā, vai ne?

No otras puses ― Jāņa dzejā klaji redzams, ka liriskajam es, kurš šajā plāksnē nevar būt nodalīts no reālā autora, minētās ģimenes saites arvien ir bijušas svarīgas. Tās ir ļoti būtiska daļa tieši no viņa paša. Tas ietver arī iespējamās salīdzināšanas apzināšanos (par to liecina arī kādreizējā pseidonīma pieņemšana un atmešana), taču daudz būtiskākas Jāņa dzejā jaušas sāpes par pagātnes traģismu ― ne vien savā ģimenē, bet arī plašāk, tautas vēsturē. Daugava, Rīdzene, Lielie kapi un ebreju kapi Biķerniekos, daudz nāves un konkrētu mirušo cilvēku, kas tā vai citādi bijuši autoram svarīgi, un es nezinu, ko mans vectēvs darīja kara laikā (76. lpp.). Ir arī daudzi dzejoļi, kur tas viss netiek pieminēts tiešā veidā, tomēr jūtams, ka plosa vai spiež (25., 36., 40., 42., 43., 73. lpp.). Pat mīlas lirika nāk no smagas sirds.

Otra daļa nastas, nē, šeit pareizāk būtu teikt ― bagāžas, ir ellīgs darbs. Vismaz gadus divdesmit ģīmis spīd zaļā un pelēkā[1], ne vien darinot savus, bet arī tulkojot, atdzejojot, rediģējot citu vārdus. Neapšaubāmi, tas dod milzu profesionalitāti. Jānis spītīgi mēro ceļu no ģimenē uzsūktām prasmēm uz indivīda patību jau piesauktajā tukšajā telpā.

Liela daļa dzejoļu šķiet vaiga sviedros tēsti no grūti apstrādājama materiāla, iegūstot paskarbu, dažviet mazliet lempīgu un vienlaikus jūtīgu, precīzu rezultātu. Varbūt dažkārt pat pārāk precīzu ― vietām gribētos, lai lasītājam vairāk tiktu atstāts, ko nojaust. Šķiet, Jānis negrib nekādus pārpratumus. Viņš mēdz rūpīgi izskaidrot dzejoļa situāciju.

Sekojot Pantu attīstībai, varam vērot, kā profesionāli noapaļoti, tīri, bieži vien pat lakoniski darbi ar attālinātu lirisko es (7., 9., 10., 11., 12., 19., 25., 33., 34., 35., 36., 47. lpp.) pamazām pārvēršas neatkārtojami personiskos, temperamentīgos nogruvumos (Rīta kafija, 84. lpp.; Daugavas bulvāris, 87. lpp.), niansētās etīdēs (Pēcpusdiena, 67. lpp.) vai svaigās skicēs (piemēram, dažos no Vingrinājumiem, kas sākas 78. lpp.).

Ir arī dzejoļi, kuros autora klātbūtne jūtama nepastarpināti. Arī lasītājs ir laipni aicināts piedalīties, kad Jānis iet pastaigāties pa mežu vai skatās pa logu, domā un rada dzejoļus. Šad un tad kā pavediens kopējā ornamentā ieaužas autora piezīmes par paralēlo dzejas radīšanas procesu viņa galvā, un vietām man tas šķiet bīstami (piemēram, 51. lpp. augšējās piecas rindas draud sabojāt citādi tik jauko dzejoli Skvērs, savukārt rindas atskaņas pēc Andri Šķēli (94. lpp.) un nezināju, ka šajā gabalā būs tik daudz par bailēm (97. lpp.) šķiet mazliet neiederīgas lieliskajā Tong-len), taču šai ziņā bez grēka neesam mēs daudzi.

Visskaidrāk vēlme nomest iepriekš minēto smagumu iezīmējas 18. lpp. (nāve man piegriezusies) un 26. lpp. (melns čuguna virsnieks/negribot izgrūda „brīvi”/ un es beidzot varēju iet un man vairs nav grūti), arī 42. lpp. tiek noņemts ledus vāks un beigās pateikts: pasaulē mūzikā manī/ dzidras gaismas un lēnprātīgu domu ―/ par maz. Savukārt tādos maigos dzejoļos kā Skvērs (50. lpp.), Ledus, sniegs un es (54. lpp), Sajūtas (58. lpp), mierīgs es esmu. tikai (66. lpp.) vai dinamiskajā Sasilšana (63. lpp.) parādās jaunas notis, skumjas šķiet gaišākas. Laikam ir palīdzējusi Tong-len.

Jā, pēdējais dzejolis Tong-len nāk kā krājuma kulminācija. Lieliska ideja un kompozīcijas struktūra, atbruņojoša atklātība ― dzejolis patiesi sajūtams kā elpošana gandrīz vai fiziski. Vienīgi, lai arī pēc koncepcijas dzejolis ir nemetaforisks, lai arī man pašai piemīt pat pastiprināta interese par personisko pusi, vietumis tomēr dzejojums man liekas par tiešu un gribas šo to aizplīvurot ar tēlu. Taču autors prasmīgi pamanās noturēt šo grēksūdzes dzejoli gaumes robežās. Jānis var tādu atļauties.

Rezumējot ― krājums ir gatavs, pēc kompozīcijas vienots, tam ir skaidrs uzstādījums un profesionāls risinājums. Tas ir gan pārsteidzošs, domājot par Jāni, gan arī jūtami atšķiras no pārējiem mūslaiku latviski rakstošiem autoriem. Ko vēl var vēlēties?

Nevaru definēt, kā tieši man Pantos pietrūkst. Kā lai nosaucu skanējuma burvību ― varbūt līdzīgu, kā senajā Dziesmiņā par kluso vīru? Kas ir tā netveramā substance, kas liktu dzejoļiem manī vēl vairāk pulsēt un atbalsoties (ko cerīgi sola krājuma nosaukums)? Laikam jau šī rindkopa vēsta vairāk par mani pašu kā subjektīvu lasītāju. Nevaru taču pārmest Jānim to, ka mums dažā ziņā acīmredzot ir atšķirīgas frekvences. Varbūt man kārojas vairāk dzejas maģijas, bet vai gan labai dzejai obligāti jāvērpjas buramvārdos? Varbūt es alkstu šķietami viegla vijuma ― taču labai dzejai nav noteikti jābūt gaisīgai (tad tā savukārt riskē būt tukša). Un tieši uz atraisīšanos jau arī autors tiecas, tas skaidri parādās tieši Pantos kā vienotā krājumā.

Jo, pēc kārtas izlasot visus iepriekšējos trīs krājumus un Pantu jaunākos dzejoļus, redz vienkārši dzejnieka profesionālo attīstību. Bet, ja lasa Pantus kā atsevišķu grāmatu, tad sajūt liriskā es dziedinošo ceļu uz vieglāku elpu. Par ko man ir liels prieks.