Šis ir aicinājuma raksts – laipni lūgti uz Riharda Vāgnera operas "Valkīra" III cēliena koncertizrādīšanu 14. augusta vakarā Cēsīs! Būs mūzika (diriģēs Andris Poga) un mazliet pārvietošanās (režisēs Viesturs Kairišs). Bet pirms tam dažas rindkopas par atcerēšanos un neatcerēšanos.
Pirms gada, "Mūzikas Saulei" rakstot par diviem faktiski aizmirstiem komponistiem – Didzi Apsīti un Edvīnu Zālīti –, mūzikas apskatnieks Armands Znotiņš uzdeva jautājumu: "Vai patiešām arī pēc citu aiziešanas mūžībā, kad būs aizritējuši nieka trīspadsmit gadi, atcerēsies vien to, ka bijuši tādi pieklājīga un noslēgta rakstura cilvēki, un vairāk neko?" Un raksta beigās jautājums: "Galu galā – kā būs ar mani pašu?"
Būšu priecīgs, ja kāds norādīs uz tekstu, kur aprakstīti mehānismi, kas vērā ņemamas radošas personības iemūžina ļaužu atmiņās vai, gluži pretēji, dzēš no tām. Kāpēc daži bauda atzīšanu dzīves laikā? Kāpēc citi gūst to tikai pēc aiziešanas? Un kas ir tie, kas pēkšņi izlien no pagātnes un aktualizējas tad, kad jau pagājis zināms laiks no viņu dzīves nogriežņa? Tas attiecas tiklab uz komponistiem, atskaņotājmāksliniekiem, aktieriem, režisoriem un – cilvēka balsi.
Par to visu domāju, kamēr mācījos no galvas Vāgnera "Valkīras" III cēliena finālu. Tas notika tā – visdažādākajos ieskaņojumos atkal un atkal klausījos operas beidzamās 25 minūtes, kur Votāns spiests sodīt par nepakļaušanos pavēlei savu, iespējams, mīļāko meitu Brunnhildi. Bet tas ir viens no operliteratūras skaistākajiem brīžiem. Arī tāpēc, ka ikreiz jādomā: vai tiešām Votāns nevarēja atstāt Brunnhildei nemirstību? Bet tad mums nebūtu Votāna skaistās atvadīšanās no meitas un oglīgi mirgojošās ugunsmūzikas, kas eksponējas vismažorīgākajā dailē un vienlaikus uzdzen dīvaini atsvešinātu izmisumu, kad iztēlojies, kā viņa, Brunnhilde, vientuļa paliek dusam kalna virsotnē, ugunsloka ieskauta, un neviens, izņemot Providenci, nezina, vai atradīsies varonis, kas pārraus ugunsloku un modinās aizmidzināto meiteni.
Tātad šie daudzie "Valkīras" ieraksti, ko klausījos, lika domāt par to, kāpēc vieni dziedātāji nonāk atzinības Olimpā, bet citi paliek tikai novecojošu melomānu atmiņā. Par vienu no visu laiku izcilākajām vāgneristēm sauc norvēģieti Kirstenu Flagstadi. Neviena cita, dabiski, nestāv viņai pat tuvumā. Par Flagstades mantinieci nosauc zviedrieti Birgitu Nilsoni. Uzreiz, protams, visi zina, ka Nilsone palikusi nepārspēta. Kaut kur no tās pašas ģermāņu Valhallas jeb kritušo kara varoņu mītnes vietas apkaimes nāk gandrīz vienlaicīgi ar Nilsoni Zviedrijā dzimusī ungāriete Astrida Varnaja. Kurš vairs atceras Varnaju? Vai, piemēram, Martu Mēdlu?
Klausos ieskaņojumus. Flagstade rāda monumentālu pirmskara skolu, un viņas balss patek garām kā tumša upe, šāda dziedāšana, liekas, palikusi savā laikmetā. Nilsone var nodziedāt visu, un viņas tehnika ir nesatricināma, bet balss neuzrunā. Kā lāzera stars (to saka daudzi) tā šķeļ telpu un žilbina, bet nesaviļņo, un to sevišķi labi var just Džordža Šolti slavenajā 1965. gada studijas ierakstā. Toties Mēdla ar savām emociju gradācijām plēš tevi līdz sirds dziļumiem. Un Varnajas fenomenālā artikulācija iegravē klausītāja atmiņā ik frāzi. Klausoties ierakstu ar viņas Brunnhildi, var saprast, kāpēc Riharda Vāgnera mazdēls Vīlands Vāgners labu prātu atteicās no pirmskara gadu naturālajiem, vērienīgajiem inscenējumiem un izvēlējās vienkāršu, abstraktu skatuves vidi. Viņš teicis: "Kam gan koks uz skatuves, ja manā rīcībā ir Astrida Varnaja."
Nilsones simtgade pārbrāžas pasaulei kā viesulis, un viņa joprojām ir mēraukla jaunākas paaudzes vāgneristēm. Varnaju atceras klusie atzinēji.
Starp citu, viņām bijušas lieliskas attiecības. Alekss Ross kādā "The New Yorker" 2018. gada tekstā citē Varnaju, kura pēc Nilsones nāves teikusi: "Pat ar savām valkīru ķiverēm galvā mēs nekad nesagājām ragos."
Epizode, kas, iespējams, vislabāk raksturo ik Brunnhildes iemiesotāju, ir brīdis, kad viņa, nometusies ceļos tēva priekšā, bez orķestra atbalsta pilnīgā klusumā saka smagmes un cildenuma pilnos vārdus: "Vai tas, ko darīju, ir tik kaunpilns, ka tev jāsoda mans noziegums tik kaunpilni? Vai tas, ko darīju, ir tik zemisks, ka tev mani tā jāpazemina? Vai tas, ko darīju, ir tik negodīgs, ka mans pārkāpums nu atņēmis man godu?" (oriģinālā sākas ar vārdiem "War es so schmählich, was ich verbrach").
Konkursā par psiholoģiski izjustāko un vokāli perfektāko šīs epizodes atskaņojumu, iespējams, uzvarētu Eva Mārtona (ieraksts Bernarda Haitinka vadībā 80. gadu beigās). Pēc tam gan šis daudzveidīgums izkūst Mārtonas varenās balss tēraudkrāsnī, tomēr tas nav Birgitas Nilsones ķirurģiskais instruments, bet gan dzīvas sievietes temperaments.
Ļoti laba ir Gvineta Džonsa Pjēra Bulēza "Valkīrā" (70. gadu beigas), kas kopumā ir varbūt labākā, ko gadījies dzirdēt. Bulēza orķestris ir liels kameransamblis, koka pūšaminstrumentu solisti dod satriecošus solo, Gvinetas Džonsas Brunnhildei ir tumsnējs spēks un ugunīgs gaišums balsī, viņa jūs apbur un pārņem, piedevām vēl arī psiholoģiski pārliecinošs un izteiksmē neticami daudzveidīgs Votāns ir Donalds Makintairs, viņi abi spēlē visaugstākās klases dialogu. Kad Makintairs satriecošā klusumā atņem Brunnhildei dievišķību, ir skudriņas, un uzreiz pēc tam Bulēza degtā uguns iedegas mocartiskā vieglumā.
Hildegarde Bērensa Džeimsa Levaina vadībā 1991. gada izdevumā dzied iespaidīgi, bet atskaņojumam trūkst neparastās vibrācijas, kas caurstrāvo Bulēza versiju. Petra Langa Mareka Janovska vadībā tembrē izteikti mecosoprāniski, ir skaisti, bet kaut kā drusku vecmodīgi. Daudzu slavētā Džanīna Altmeiere maķenīt izklausās pēc nervozas skolotājas. Redžinalda Gudola vadībā Rita Hantere dzied lieliski un angliski: gaidīju, ka būs smieklīgi, bet nebija. Ģertrūde Groba-Prandla 1951. gada ierakstā ir ieturēta un caururbjoša, tas atstāj spēcīgu iespaidu.
Daudz dažādu Brunnhilžu ir pasaulē. Un tad mēs nonākam pie Žermēnas Heines-Vāgneres.
Zināms, ka Rīga bija, iespējams, pirmā Padomju Savienības pilsēta, kurā pēc Otrā pasaules kara atsāka iestudēt Vāgnera operas: pirmais bijis "Tanheizers" (1956), pēc tam nācis “Loengrīns" (1958), bet 1963. gadā pa pēdām – "Valkīra" (vienā gadā ar Vāgnera sejas attēlojumu uz padomju pastmarkas). Te jāgaisina mīts, ka PSRS Vāgnera mūzika bija aizliegta. Pirms Otrā pasaules kara Vāgnera skatuves darbus regulāri iestudēja Maskavā, Ļeņingradā un citviet. Pirmajā laikā pēc Otrā pasaules kara gan mēdza teikt – не приветствуется (netiek gluži atbalstīta), bija zināma piesardzība pret Hitlera dievināto skaņradi, tomēr vismaz brālīgo republiku koncertos Vāgners skanēja (piemēram, 1956. gadā Leonīds Vīgners diriģēja programmu, kurā atskaņoja tikai Vāgnera mūziku).
Savukārt Vīgnera kādreizējais audzēknis Edgars Tons lika Vāgneru uz skatuves. (Šis izcilais un labi skolotais maestro piestrāvoja Latvijas PSR filharmonisko skatuvi un opernamu ar jaunu repertuāru un jaunu attieksmi pret profesionālu muzicēšanu; Tona nāve 50 gadu vecumā apstādināja Latvijas mūzikas dzīves laikmetīgošanos, un zaudējums joprojām ir nepietiekami analizēts un apspriests.)
Tātad 1963. gada "Valkīra". Dīvainā kārtā Latvijas Radio veicis ieskaņojumu (ne visas operu izrādes tolaik tika dokumentētas), un šis noteikti ir viens no spēcīgākajiem ierakstiem, pēc kura noteikt Edgara Tona talanta mērogu.
Izrādes finālskatā satiekas Žermēnas Heines-Vāgneres Brunnhilde un Maigura Andermaņa Votāns. Elhonons Jofe aizkustinoši dod Votāna raksturojumu: "Dziedātāja M. Andermaņa veiksme ir sarežģītā, pretrunīgā tēla – visvarenā, bet glēvā dieva Votāna – atveidojums. Dziedātājs tā radīšanai izmanto daudz ļoti smalku nianšu." Heine-Vāgnere, kuras balsi mikrofoni īsti nemīlēja, te pārsteidz ar temperamenta gradācijām, spozmi, dziļu izmisumu un karalisku samierināšanos. Var tikai mēģināt iztēloties, kā šī balss, ko mūsu ausīm no patiesā tembrējuma atbrīvojušas tālaika ierakstu iekārtas, skanēja īstenībā.
Bet visa pamatā ir Edgara Tona žests un saprašana. Viņš domā simfoniski, taču nevienu brīdi neaizmirst cilvēka balsi. Tas liekas pašsaprotami, tomēr ne vienmēr operu izrādēs ar to sastopamies, un to var dzirdēt arī it kā vispāratzītos ierakstos.
Piemēram, Daniela Bārenboima 1992. gada versija, ko lieliskais izdevums "1001 klasiskais ieskaņojums, kas jādzird, pirms mirstat" ("1001 Classical Recordings You Must Hear Before You Die") uzdod par pašu iesakāmāko, palaikam šķietas kā sastingusi muskuļotā maestro simfoniskajās izpausmēs, un, neraugoties uz Annas Evansas (Brunnhilde) kristāliski niansēto dziedājumu un Džona Tomlinsona (Votāns) dramatisko spēku, ieraksts tā īsti neatdzīvojas, jo cilvēka balss liekas iespundēta diriģenta stūrainajos ieskatos par mūzikas virzību.
Herbertu fon Karajanu slavē par revolucionāru attieksmi pret Vāgnera mūziku: sak, viņš saskatījis tajā kamermūzikas potenciālu, ņem nost ierasti aumaļainos žestus, rīkojas smalki. Tas tiesa, bet ik pa brīdim jūtam, ka tomēr kāds palēninājums ir par sprīdi ilgāks, nekā laba gaume to pieļauj, kāda detaļa tiek pārmēru apjūsmota, un atkal jau mūzikas virzību tas gluži nesekmē.
Pavisam citādu diriģenta attieksmi jūtam, piemēram, 1953. gada ieskaņojumā, kur grande dame Marta Mēdla un leģendārais Hanss Hoters dzied Jozefa Keilberta vadībā. Vai daudzi no mums atceras Keilbertu? Bet tāds ir bijis, un viņa "Valkīra" elpo brāzmaini un niansēti. Neaizmirstami aizkustinošs ir dievišķības atņemšanas brīdis un III cēliena nobeigums, kur ugunsloka mūzika burtiski apbur ar mirgojumu. Līdzīgi rīkojas Edgars Tons – paātrs temps un gandrīz vai tāds kā rotaļīgums.
Pašreizējais Baireitas valdnieks Kristiāns Tīlemanis savā spīgojoši elastīgajā simfonismā ne brīdi neļaujas orķestra spēles apjūsmošanai, kaut orķestrim viņa lasījumā ir milzīga nozīme, un pirmajā plānā ir dievišķi cilvēciskā drāma, ko iemieso apbrīnojamā Linda Votsone un introvertais, bet iespaidīgais Alberts Domens.
Bet – katram savi priekšstati, un lasītājs, kas klausījies šos ieskaņojumus, laipni aicināts iekšēji pastrīdēties, un pēc tam, kas zina, mēs satiksimies Cēsu pils parka estrādē, lai pārbaudītu, cik simfonisku vai operisku lasījumu dos Andris Poga.
Operskatītāji visos laikos bijusi īpaša sabiedrības daļa, bet jaunajos laikos ir vēl dīvaināk, kad tu pamazām apjēdz, ka aizvien mazāk cilvēku nēsās līdzīgus informācijas laukus un sarunas tas padarīs vēl neiespējamākas: katrs zinās kādu segmentu, kopīgas pieredzes būs mazāk un mazāk un galu galā kaut kādā iedomātā, mentāli deformētā Valhallas opernamā būs dzisušas Flagstadas, Mēdlas, Nilsones, Heines-Vāgneres pēdas, un Vāgneru bez skaņas dziedās tēli valkīru cepurēs, un to neviens nedzirdēs.
Bet to vēl nepiedzīvosim ne mēs paši, ne mūsu bērni, līdz tam vēl drusku laika, un ugunsloka iedegšana šovasar Cēsu pils parka estrādē būs nevis iznīkuma, bet dzīvības zīme.
P.S. Kā vienmēr, kad darīšana ar interpretāciju salīdzināšanu, raksta autora viedoklis uzskatāms par galēji subjektīvu, jo katram būs savs viedoklis par to, kas ir "īsts" Vāgners, "īsta" Vāgnera balss (lai kāda tā arī būtu) un "īsts" Vāgnera lasījums.
1